Ceturtdaļgadsimtu pēc neatkarības atjaunošanas ir laiks kļūt patiesi brīviem

“Beidzot no tiesas ir jāatjauno princips, ka Latvijas suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Tikai tad, kad lēmumus valstī pieņems tautas ievēlētie Saeimas deputāti, ne oligarhi viesnīcu numuriņos vai pirtīs, Satversmes darbību varēs uzskatīt par atjaunotu.”

No Aicinājuma uz Tautas sapulci 23.augustā

 

Pirms septiņiem gadiem aptuveni astoņi tūkstoši cilvēku pulcējās akcijā “Oligarhu kapusvētki.” Šī akcija bija reakcija uz politiskajiem notikumiem, kas parādīja oligarhu varas ietekmi – Saeimas lēmumu neatļaut KNAB veikt kratīšanu Šlesera dzīvesvietā, A.Bērziņa ievēlēšanu par Valsts prezidentu pēc tam, kad V.Zatlers bija ierosinājis Saeimas atlaišanu. Tā bija tautas vēlme atbrīvoties no oligarhu ietekmes un negodīgas politikas kopumā,  taču politiķu reakcija uz žurnāla “IR” publiskotajām “Rīdzenes sarunām”, šajās sarunās minētās Ingunas Sudrabas iecelšana parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadībā, tiesībsargājošo institūciju acīmredzamā nevēlēšanās šo lietu izmeklēt liecina, ka  oligarhi joprojām nosaka mūsu valsts dienaskārtību.  Par to, kāpēc oligarhu vara ir tik bīstama, un to, vai “Rīdzenes sarunu” lietu negaida “oligarhu lieta” liktenis, saruna ar Jutu Strīķi un Juri Jurašu.

 Latvijas tiesiskajā telpā jūtama liela nevēlēšanās objektīvi izmeklēt “Rīdzenes sarunās” dzirdamo tirgošanos ar politisko ietekmi un valsts nozagšanu. Kādas ir Jūsu prognozes par šīs lietas turpinājumu?

Juta Strīķe: Lai lietai būtu turpinājums tiesiskajā telpā, jābūt stiprām tiesībsargājošām iestādēm. Taču ja tie paši oligarhi, pret kuriem ierosināta lieta, izvēlas, kas būs ģenerālprokurors, kas KNAB vadītājs, un izdomā, kuri tiesneši tiks vai netiks apstiprināti Saeimā, tad cerēt uz veiksmīgu šo iestāžu darbu ir gana naivi. Tā drīzāk būtu nejaušība, ja kaut kas notiktu. Jo tā saucamie oligarhi ir sapratuši apdraudējumu kas nāca no KNAB vai ģenerālprokuratūras Jāņa Maizīša pilnvaru laikā, un pievērsuši pastiprinātu uzmanību tam, kādi vīri jāliek pie stūres tajās iestādēs, kuras var viņus apdraudēt.

Vai tas nozīmē, ka sabiedrība ir bezspēcīga oligarhu gadiem veidotās sistēmas priekšā? Kas jādara, lai to mainītu?

Juta Strīķe: Vara par pastāvēt un darboties tikai  tad, kad tai ir sabiedrības uzticēšanās. Kad varai tic. Tad gan maksā nodokļus, gan akceptē pieņemtos lēmumus. Sabiedrībai, kas nav apmierināta, par to nav jārunā vienīgi ģimenes lokā virtuvē, bet gan skaidri un gaiši jāparāda, kas neapmierina, kas ir nepareizi, un kādus cilvēkus sabiedrība negrib redzēt, vienalga, vai pašvaldības, vai tiesībsargājošās iestādes vai ministrijas vadībā. Nevienā pasaules valstī neviena  amatpersona nav izturējusi un neizturēs sabiedrības spiedienu.

Juris Jurašs: Mēs jau ilgstoši runājam par atsevišķu oligarhu ietekmi Latvijas politikā, kurai var pateikties par ilgstošo tiesībsargājošo iestāžu vājināšanu.  Un šeit mēs nonākam arī pie stratēģiski svarīgajiem amatiem valstī. Tas neattiecas tikai un vienīgi  uz tiesu varas iestādēm, bet valsts pārvaldi kopumā. Jo šajās stratēģiski svarīgajās iestādēs reti kad kāds ir nonācis tādēļ, ka ir profesionālākais, zinošākais vai atbilstošākais šim amatam. Piemēram, kāda bijusi KNAB vadītāju izvēle. Es  uzskatu, ka šo personāliju nonākšana attiecīgajos amatos nav nejauša. Atcerēsimies kaut vai to, kā “Rīdzenes sarunās” tika apspriesta Jāņa Maizīša nepārvēlēšana amatā.

Un viņu arī nepārvēlēja. Kā teikts sarunu atšifrējumā: “Aivars nodemonstrēja spēku un iedeva pa rīkli ģenerālprokuroram”.

Juris Jurašs: Bet protams! Diezin  vai viņi mēģinātu nepārvēlēt Maizīti – godīgu un principiālu ģenerālprokuroru, lai ieliktu amatā tādu pašu vai vēl principiālāku. Skaidrs, ka tur ir pilnīgi cits nodoms. Vienīgais, kas  viņus tiešām var atturēt un šo sistēmu mainīt, ir sabiedrības iesaistīšanās. Sabiedrībai jāapzinās, ka tieši viņā ir tas spēks, kas var kaut ko glābt un mainīt. Šeit neder  tās atrunas, ko bieži nākas dzirdēt – ko tad es, vai ko tad mana balss var izšķirt vai neizšķirt. Pēc oligarhu  sarunām ir aktivizējušās gan sabiedriskās organizācijas, gan dažādu sabiedrības slāņu viedokļu līderi, un tas ko mēs jaušam – ir stress un ir satraukums šiem ilgstošajiem galvenajiem politikas noteicējiem. Viņi ir sapratuši, ja nav sabiedrības atbalsta, kuru viņi ieguvuši  ilgstošās manipulācijās ar sabiedrisko domu un informācijas sniegšanā  ar sev piederošo, lojālo vai nopirkto mediju  starpniecību, viņu impērija ir apdraudēta. Jo pastāv alternatīvi informācijas  avoti– facebook, twitter, caur kuriem cilvēki saņem arī citu informāciju, nekā vēlas šie oligarhi. Tas maina situāciju. Cilvēki saprot, ka šādas politikas sekas skar viņus personīgi. Diemžēl daudzi apzinās, ka ir slikti tikai tad,  kad ir spiesti pamest savu valsti un doties strādāt uz Vāciju, Franciju vai Angliju, jo šeit nespēj nodrošināt sev cilvēka cienīgu eksistenci.

Juta Strīķe:  No oligarhu sarunām var arī skaidri redzēt to, ko agrāk cilvēki tikai nojauta. Proti, Saskaņa nav nekāda opozīcija varai arī Saeimā. Tāpēc jau arī Nils Ušakovs Rīgas domē varēja un var arī tagad uzvesties tik bezkaunīgi. Jo ar Saskaņu, Urbanoviču un Ušakovu par visu var vienoties, visus jautājumus sakārtot. Priekš iedzīvotājiem koalīcija tīri juridiski ir viena, bet patiesībā Lembergs jebkurā mirklī var legalizēt to slēpto valdību, kura patiesībā valda Latvijā. Iedzīvotāji  tiek maldināti, ka Saskaņa nepiedalās pie lemšanas, un ka tā ir opozīcija.

Juris Jurašs: To varētu nosaukt par teātri, lai Latvijas sabiedrībai radītu šķietamību, ka patiešām ir šīs atšķirīgās partijas ar atšķirīgo ideoloģiju un nostāju. Pēc tā, ko nācies redzēt, var droši teikt, ka, kā viņi paši saka, jebkuru jautājumu var sarunāt un “nodīlot”. Manuprāt, viņus visus varētu  saukt, kā Juta savulaik teica, par savā kabatā bāzēju partijas pārstāvjiem. Un šai “partijai” jau ir pašai sava ideoloģija, un  konfrontēšanās, atšķirīgu viedokļu demonstrēšana politiskajā telpā ir tikai spēle uz publiku.

Lai vai kā, tie ir atklātās, demokrātiskās vēlēšanās ievēlēti tautas pārstāvji…

Juta Strīķe: Lai mēs, pašreizējā opozīcija, pārņemtu varu Rīgā, pietrūka dažu tūkstošu balsu. Ja tās būtu, Saskaņa paliktu opozīcijā. Un te ir viens interesants jautājums – kādēļ ZZS, kas arī startēja vēlēšanās, pretstatā citām partijām rīkojās tā, it kā nemaz nevēlētos tikt ievēlēti? Es nejutu, ka viņi censtos pēc iespējas labāk prezentēt savu programmu, bet citi ZZS biedri, uz ielas sastapti, nemaz neslēpa, ka īpaši necer uz 5% barjeras pārvarēšanu.

Tas varētu būts kāds plašākai publikai nezināmās sarunās noslēgts “dīls”?

Juta Strīķe:  Ir acīmredzami, ka ZZS nemaz necentās šo barjeru pārvarēt. Taču latviskās balsis viņi paņēma. Šajā gadījumā – par labu Ušakovam

Juris Jurašs: Var ticēt vai neticēt kādām sazvērestības teorijām un slepenām vienošanām, bet šāda rīcība tomēr liek domāt par kaut kādu vienošanos ietekmes jomā. Ņemot vērā, ka Rīgā ir lielākā ekonomiski un politiski aktīvo cilvēku sadaļa, tas liek domāt, ka Saskaņai paliek Rīga, bet Lembergam pārējā Latvija. Oligarhu sarunās mēs jau redzējām, ka viņiem nav kaut kādu šķēršļu, lai viņi nespētu vienoties par jebkuru jautājumu. Vajag prezidentu ievēlēt tādu vai citādāku, lūdzu! Vajag nodrošināt kādu citu balsojumu, kurā ar savas koalīcijas balsīm nepietiek, tev vienmēr būs palīdzīga roka! Tur  jau ir ne tikai ne Saskaņa vien. Mēs redzam, ka arī  “No sirds Latvijai” pilda savu lomu.

Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka īstas cīņas par Rīgas atslēgām nebūs, un arī tas liek domāt par šīs slēptās vienošanās esamību.

Latvijā nevienam nav noslēpums, ka ZZS ir Lemberga “kabatas partija”. Kā domājat, kādēļ velētāji vienalga balso par ZZS?  Partijas vārda un vēstures, Lemberga faktora dēļ?

Juta Strīķe: Liela loma ir savulaik veiksmīgi izvēlētajam nosaukumam. Jo katrs jau grib balsot par savējiem, tas ir dabiski. Redzot uz plakāta vārdu “zemnieks”, daudzi, kas nav iedziļinājušies, domā –  balsosim par zemniekiem. Taču tas ir tikai nosaukums. Kā redzam no oligarhu sarunām, notikumiem Jūrmalā un citām krimināllietām, viņi rūpējas tikai par savu labklājību, savu varu. Zemnieki paši sev var uzprasīt – vai viņiem patīk, kā viņi dzīvo? Kāds ir viņu labklājības līmenis, ceļi, iespēja strādāt? Latvija ir neatkarīga  jau vairāki kā ceturtdaļgadsimtu. ZZS praktiski vienmēr  ir bijusi parlamentā un valdībā, vai zemnieku cerības šī partija ir attaisnojusi, vai par zemnieku patiešām ir padomāts?

Juris Jurašs: Nevienam nav noslēpums, kādi ir Latvijas lauki. Mēs, protams, varam uzteikt to, ka mums ir šie atsevišķi lielie lielzemnieki, kuri apsaimnieko tūkstošiem hektārus, bet kādas iespējas normāli strādāt un attīstīties ir pārējiem?

Juta Strīķe: ZZS vēlētājiem es ieteiktu nevis skatīties uz ārējo tēlu un klausīties vārdos, bet pavērtēt reālo rīcību – ko tas cilvēks, par kuru viņš balsojis, ir darījis, kāds ir viņu politikas rezultāts. Nevienam patiešām nav noslēpums, ka šīs partijas dienaskārtību nosaka Lembergs. Bet, kā redzam no oligarhu sarunām, viņa interesēs ir nesēdēt cietumā un dabūt naudu Ventspilij.

Ventspilniekiem šis pēdējais punkts noteikti šķiet labs un apsveicams…

Juta Strīķe: Ventspilī ir uzbūvēti dažādi megaprojekti, bet kāds reāls labums no tiem ir iedzīvotājiem un zemniekiem, par kuriem ZZS it kā iestājas?

Juris Jurašs: Svarīga ir šī finanšu plūsma. Ne jau velti ir teiciens – mēs protam būvēt, celt un “izcelt”. Un tas ir galvenais. Izcelt! Sekundāri ir, ka pašvaldības iedzīvotājiem ir iespējas sportot, apmeklēt  mūzikas skolu, bet vai šā rezultāta sasniegšanai ieguldītie līdzekļi bijuši adekvāti? Vai mēs varam Latvijā pie saviem ieņēmumiem, pie dzīves kvalitātes  līmeņa, kad mums nav iespējas  samaksāt cilvēka cienīgu atalgojumu tiem, kuri šajās megaceltnēs strādā, atļauties tik dārgus projektus? Un tad rodas jautājums, kā vārdā mēs to darām? Nopērkam visdārgākos dzelžus, aparatūru, vēl kaut ko, iegrūžam fantastiskas summas programmatūras nodrošinājumā  un vēl kaut kur, bet vienā brīdī tas viss var palikt tukšs, jo nebūs, kas strādā.

Visas šīs celtnes vēlāk tiek uzturētas par nodokļu maksātāju naudu. Par šīm izmaksām būtu jādomā jau projekta sākuma stadijā. Vai, jūsuprāt, tas tiek darīts?

Juris Jurašs: Tie cilvēki, kuri visu to dara, par to domā vismazāk. Viņi tiešām domā īstermiņā – kā maksimāli daudz izcelt no šiem projektiem. Mēs varam ļoti labi redzēt, kā darbojas atsevišķi uzņēmumi, un cik plašas iespējas viņiem tiek piedāvātas tieši šo projektu realizācijai. Nejaušo uzvarētāju nav – uzvar vai nu pašiem piederošie uzņēmumi, vai tie, kas piekrituši viņiem izvirzītiem spēles noteikumiem par to, cik daudz, kur un kādā veidā ir jāatmaksā atpakaļ.

Kā jūs domājat, vai govs, kurai dzīvai novilktu ādu, dotu pienu? Bet ZZS vēlētājs iet un balso!  Mēs redzam, kādā veidā tiek izmantots Ventspils vārds, lai parādītu kā tad  ir  it kā jāsaimnieko.  Redziet, kas tik te ir, un par kādām naudām uzbūvēts! Bet mēs redzam, kādā veidā tiek sadalīti šie budžeta līdzekļi, Eiropas Savienības finansējums, mēs redzam, ka vairākums tiek novirzīts Ventspilij dažādu projektu realizācijai. Un tad cilvēki domā, redziet, kāds saimnieks, dodiet viņam iespēju, un tā būs visā valstī. Bet ir oligarhu sarunas, kurā viņš pasaka reāli ko domā.

Juta Strīķe: Man pat kauns atkārtot, ko viņš saka.

Juris Jurašs: Galvenais uzdevums, kā jau teicu, ir būvēt. Dabūt naudu.

Juta Strīķe: Guldīt būvēs, nevis cilvēkos.

Juris Jurašs: Salīdzinājumam var minēt vidusmēra ģimeni, kura ekonomiskās klases mašīnas vietā kā ģimenes auto izvēlas Porsche, un tad brīnās, ka nevar to uzturēt.  Ventspilī viss ir premium klases – pats lielākais, pats dārgākais. Bet vai to visu vajag, un ja vajag, vai  tik dārgu? Grozi kā gribi, rodas iespaids – viss tiek darīts, lai būtu iespēja gūt šos atpakaļmaksājumus. Citādāk tas nav izskaidrojams. Mēs ļoti līdzīgu tendenci vērojam Rīgā – netiek veikti tiešām sabiedrībai, rīdziniekiem  svarīgie darbi, bet guldīts tiek tur, kur var uzreiz dabūt atpakaļ lielas naudas  summas. Būvēt ko tādu, kas faktiski nav vajadzīgs, bet kur ir zināms, ka būs atpakaļmaksājums, un liels.

Jūs esat pietiekami ilgus gadus nostrādājuši iestādē, kuras uzdevums ir šādu cilvēku  darbības izmeklēšana. Jādomā, ka dokumentu, liecību, pierādījumu bijis gana daudz. Kādēļ tik reti šādas lietas nonāk līdz notiesājošam spriedumam?

Juta Strīķe: Piemēram, Aivaram Lembergam vairākas  lietas aizgājušas līdz iztiesāšanai. Tagad viņam nepieciešams algot advokātus, vairākas dienas nedēļā braukt uz tiesām. Acīmredzot viņš sapratis, ka tas  ir gana apgrūtinoši un nepatīkami, un tāpēc ir svarīgi, lai lietas līdz tiesai nenonāk, bet paliek vai nu prokuratūrā, KNAB  vai policijā. Tāpēc arī ir šīs rūpes un sarunas, kurš nu būs nākošais ģenerālprokurors, vai  arī kā atrast “lielāko kretīnu” par KNAB priekšnieku, lai  lietas pat līdz prokuratūrai nenonāk.

Kā to var reāli noorganizēt? Atnāk priekšnieks un saka: šo lietu izmeklējam, bet to – miskastē?

Juta Strīķe: Oligarhu sarunās varēja skaidri lasīt par to, kas notiek “Dienā”, un kādreizējais šī laikraksta galvenais redaktors Guntis Bojārs to arī apstiprināja. Nebija jau tā, ka deva norādījumus – atbrīvojās  no profesionāļiem, lika viņiem aiziet – KNABā notika tas pats.

Juris Jurašs: Tiek ielikts priekšnieks, kuram jānodrošina, lai zināma kategorija cilvēku būtu drošībā, un netiktu aizskarti. Priekšnieks tomēr katrā iestādē nosaka darbības virzienus un var ietekmēt iznākumu. Redzot, ka ir cilvēki,  ar kuriem nevar sarunāt, lai viņi nedara to, ko dara, no viņiem atbrīvojas un tālāk pieņem darbā tādus, par kuriem ir pārliecība, ka viņi vienmēr būs lojāli un izpildīs jebkuru rīkojumu. To mēs ļoti spilgti redzējām KNAB gadījumā attiecībā uz mums. Un  tas parāda – cik ļoti viņi baidās, turklāt nevis no iestādes, bet gan no cilvēkiem.

Kad KNAB tikko izveidojās, no šīs iestādes tiešām baidījās…

Juris Jurašs: Un es pateikšu kāpēc – tanī laikā tur strādāja tiešām godprātīgi cilvēki, profesionāļi, kuri gribēja kaut ko mainīt valstī.

Juta Strīķe: Lietas rosināja nevis tādēļ, lai saņemtu algu vai prēmiju, bet tādēļ, lai patīrītu Latviju no neliešiem…

Juris Jurašs: Tomēr ar katru gadu šo cilvēku skaits mazinājās. Tika iecelti tādi vadītāji kā Vilnītis, Streļčenoks, un, tas tika darīts  lai sasniegtu savu mērķi – padarītu šo iestādi par tādu, no kuras tādiem cilvēkiem kā Lembergs nav jābaidās, un lielā mērā tas arī ir izdevies.

Kurš šo skaistumkonkursu – izvēlamies KNAB vadītāju diriģē? Kurš nosaka, kurš jāieceļ amatā?

Juta Strīķe: Esmu startējusi vairākos konkursos uz KNAB priekšnieka amatu, atsevišķus no tiem esmu pat vinnējusi – atzīta par labāko kandidātu, taču politiķi ir izvēlējušies vājāku kandidātu. Piemēram, kad par KNAB priekšnieku tika ievēlēts Aleksejs Loskutovs, viņš bija trešais aiz manis un Alvja Vilka. Politiķi nosaka, kas būs KNAB priekšnieks. Bet politiķi ir partiju pārstāvji,  un daudzos gadījumos partiju saimnieki nosaka, kā tiem balsot. Piemēram, vai ZSS pārstāvji pēc Rīdzenes sarunu publiskošanas ir pateikuši, ka Lembergs vismaz nesmuki uzvedies? To saka daudzi citi, bet ZZS vai nu klusē, vai viņu visiem spēkiem aizstāv. Šie cilvēki gluži kā padomju laikos baidās pat muti atvērt.

Juris  Jurašs: Atcerieties stipendiātu lietu?  Veids, kādā Lembergs realizē savu varu un panāk vēlamo, lielā mērā ir balstīts tieši uz šo stipendiātu  principu. Redzot sarakstus, kādi tajā laikā bija, jāsaka, ka runa pat nav par atsevišķām personālijām, bet gan par politiskām partijām, kuras arī ir stipendiātu rindās. Un tad mēs ļoti  labi redzam un saprotam, ka konkrēti lēmumi tiek pieņemti par konkrētu naudas summu, un nav svarīgi, tu esi  zaļš, sarkans vai rozā – visu nosaka nauda. Kad gadiem ilgi ir ēsts no rokas, cilvēks ir gandrīz nesaraujamām saitēm saistīts.

Juta Strīķe: Kad Ukrainā sniedzu interviju ukraiņu žurnālistam, viņa pirmais jautājums bija – jums Latvijā ir bijusi lustrācija? Pēc manas atbildes, ka nē, nav bijusi, sekoja nākamais jautājums – vai jums pie varas pašlaik neatrodas bijušie kompartijas funkcionāri, komjaunatnes  funkcionāri, VDK virsnieki un viņu aģenti?

Diemžēl vēlētājs to tā arī nav sapratis. Ventspils atrodas Kurzemē, tātad Rietumos, Latgale ir austrumos, bet ja paskatāmies uz  Daugavpili un citām pilsētām, tur notiek demokrātiska varas mainība, bet rietumu pusē ir iestājušies tādi kā Brežņeva laiki, valda stagnācija. Kurzemes pusē nav robežas ar Krieviju, kur varētu “sasmelties” putinisko domāšanas veidu, taču tas tur ir. Nesen dzirdēju vienu no pēdējām Krievijā nogalinātā Ņemcova intervijām, kurā viņš saka – ir pašsaprotami, ka gubernators drīkst atrasties amatā tikai  divus termiņus. Lai notiktu attīstība, lai nāktu svaigas idejas, svaigas vēsmas, divi termiņi ir  maksimums. Kurzemes hercogi šo vienkāršo patiesību nevēlas ņemt vērā.

Juris Jurašs: Paskatieties, cik ilgi savus amatus ieņem Ventspils un Liepājas mēri. Tas, ka tiek būvēts, vēl nenozīmē, ka viss attīstās. Nav šaubu, ka  varas mainībai ir jābūt, un tas ir visas sabiedrības interesēs. Pret to var iestāties tikai tie, kuri caur šo varas nepārtrauktību nodrošina savu labklājību. Ko mēs varam gribēt, ja darbs ar sabiedrību  notiek caur viņiem piederošiem medijiem un tiem, kuri tiek turēti zināmā pakļautībā ar reklāmas līgumiem? Viņi šo sabiedrisko domu arī veido. Daļa sabiedrības kļuvuši par šo mediju  dezinformācijas  un “smadzeņu skalošanas” upuriem. Viņi paļaujas uz to sniegto informāciju. No kā tad oligarhi baidās? No objektīvās informācijas, kuru šie cilvēki var saņemt. Kādu Latviju šie oligarhi vēlas – rietumniecisku, ar rietumu vērtībām? Nē, mazo Krieviju ar varas vertikāli, un lietu kārtošanu tā, kā tas ir Krievijā. Ne velti ‘Rīdzenes sarunās” redzams, kā Lembergs demonstrē savu ļoti lielo lojalitāti Krievijai un kā viņš grib tai izdabāt.

Ja  pilsētas mērs ir amatā vairāk par diviem termiņiem, viņš jau monopolizē varu, un lielā mērā visa  saimnieciskā darbība kļūst atkarīga no viena cilvēka vai no viena konkrēta saimnieciskā grupējuma. Lembergs nemaz neslēpj, kādu viņš redz Latvijas nākotni – tā ir Krievija. Un viens no stūrakmeņiem, kā viņi pārvalda valsti, ir korupcija. Krievijā visiem tiem, kuri ieņem stratēģiskos amatos ļauj  sasmērēties, korumpēties. Kad tas ir noticis, viņi visi kļūst vadāmi. Tas ir tas, ko Lembergs, manuprāt, mēģināja izdarīt caur saviem stipendiātiem. Kad šie cilvēki ir sasmērējušies, viņi kļūst ļoti viegli kontrolējami un vadāmi. Līdzko parādās kāds, kurš nevēlas šai shēmā iekļauties, viņš automātiski kļūst nevēlams un caur oligarhu  kontrolētajiem medijiem noliets ar mēsliem. Te ir tiešas paralēles ar Krieviju.

Visi šie vadāmie cilvēciņi apdraud nacionālo drošību. Jo, ja Krievija vēlēsies tieši ietekmēt Latviju, tad pie mums nebūs Krimas un Ukrainas scenārijs, nebūs zaļo cilvēciņu, toties būs nopirkti cilvēki, Kremļa  ietekmes aģenti. Visa Lemberga ietekme sākotnēji balstījās uz naudu, kura tika iegūta no tranzīta biznesa. Tranzīts nāca no Krievijas. No publiskā telpā pieejamās informācijas manuprāt var secināt, ka Lembergs ir Kremļa ietekmes aģents, kurš pilda noteiktu lomu vajadzīgā  brīdī rīkojoties tā, kā tas ir vajadzīgs Krievijai. Tas ir pretēji mūsu nācijas interesēm.

Atgriezīsimies pie “Rīdzenes sarunām,” kurās tika runāts arī par Andra Šķēles un Aināra Šlesera interesēm Rīgas brīvostā. Šodien viņi savus īpašumus ostā ir legalizējuši. Vai tiešām vakardienas nelikumīgā rīcība šodien kļuvusi par likumīgu?

Juta Strīķe:  Tas ir vēl viens pierādījums tam, ka tās nebija tikai runas. Tiek runāts, ka vajag savu premjeru, savu prezidentu – un tas notiek. Vajag “Dienu” –  lūdzu! Cik lielam cinismam jāvalda, lai prokuratūrā paziņotu, ka tas, ka viņi par to runāja, un to arī izdarīja, nav savstarpēji saistīts! Ir pienācis laiks sabiedrībai pateikt, ka mēs nevēlamies dzīvot tālāk šajā oligarhu valstībā. Ceturtdaļgadsimtu pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas ir laiks no korupcijas un valsts nozagšanas tīrai politikai.

2 thoughts on “Ceturtdaļgadsimtu pēc neatkarības atjaunošanas ir laiks kļūt patiesi brīviem

  • 17.08.2017. at 11:33
    Permalink

    laiks Būt patiesi brīviem cilvēkiem ir visa mūža garumā.

    Reply
  • 23.08.2017. at 13:16
    Permalink

    Novēlu veiksmi šodienas Tautas sapulcē,lai izdodas viss tas,ko esiet iecerējuši ! – labprāt būtu kopā ar Jums ! ( nestaigājoša invalīde:Rasma Pāvuls-Pāvuliņa)

    Reply

Rakstīt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta, Nepieciešamie lauki ir iekrāsoti *