Mums patīk noraudzīties, kā kaimiņi dara, kamēr mēs plānojam, un pīt intrigas, nevis rīkoties. Enerģētikā jau 30 gadus ir vāji kontrolēts haoss viena iemesla dēļ – Latvijai nekad nav bijusi SAVA enerģētikas stratēģija! Kremlim gan tāda ir bijusi attiecībā uz Latviju, un tā ir mērķtiecīgi realizēta visus neatkarības gadus ar vietējo līdzskrējēju rokām, kas no tā visa ir guvuši personīgu labumu. Konservatīvie uzskata, ka ir tikai viens veids, kā šo haosu izbeigt, – skaidri definēt un realizēt savu enerģētikas stratēģiju nākamajiem 40 gadiem. Tas nav nekāds unikālais atklājums, tā vienkārši dara valstis, kurām ir savs redzējums un kuras nevēlas būt bandinieki citu valstu stratēģijās. To ir sapratusi Somija, Igaunija, Lietuva, Polija. Varbūt laiks arī mums?
Īstermiņa (1–3 gadu griezumā) redzējums
a) Mums ir nekavējoties jāuzbūvē savs LNG terminālis vai pat divi, kas var nodrošināt no Kremļa neatkarīgas gāzes piegādes vismaz 20 gadu garumā. Tiem ir jābūt savienotiem ar Inčukalna gāzes krātuvi, jo tas mums nodrošina iespēju uzkrāt gāzi relatīvi milzīgā daudzumā. Tas nodrošinās arī efektīvu esošās gāzes infrastruktūras darbību, jo investīcijas gāzes infrastruktūrā, TEC-2 un ar to saistītajos infrastruktūras objektos pārsniedz vienu miljardu eiro, un tās vēl nav atmaksājušās.
b) Paralēli ir jāsniedz rekomendācijas iedzīvotājiem, uzņēmējiem un pašvaldībām, kā taupīt enerģijas resursus, kamēr nav nodrošināta stabila alternatīva. Tas ir svarīgi, jo pašlaik nav nekādu rekomendāciju. Un kas notiek? Visi meklē risinājumus paši – kurš būvēs jaunu šķeldas katlumāju, kurš liks saules paneļus, siltumsūkņus un ko tik vēl ne. Tas ir haoss, kas rada tūlītējas papildu izmaksas visiem – pašvaldībām, uzņēmējiem, iedzīvotājiem. Bet, ja pēc gada vai diviem mums ir stabilas gāzes piegādes un cenas pasaulē samazinās (tā vismaz prognozē analītiķi), tad kurš maksās par šodien steigā veiktajām investīcijām, jo patlaban cenas ir augušas it visam – saules paneļiem, kokmateriāliem, viss tiek izķerts un ir deficīts. Mēs šobrīd, nevadot šo krīzi un nekomunicējot ar sabiedrību, dzenam iedzīvotājus vēl lielākos zaudējumos un parādos!
c) Šodienas situācija, ka iedzīvotāji un uzņēmēji ar bažām gaida tuvojošos ziemas sezonas apkures rēķinus, ir radusies tieši tādēļ, ka valdībām 30 gadu garumā nav bijis redzējums jeb stratēģija, kā nodrošināt Latvijas enerģētisko neatkarību. Tā ir tikai un vienīgi valsts atbildība! Tāpēc, lai novērstu dziļāku sociālo un ekonomisko krīzi, valstij ir jāsniedz tiešs atbalsts sabiedrībai šajā ziemā un arī nākamajā, ja būs tāda nepieciešamība. Un tas ir arī skaidri jāpasaka!
Vidēja termiņa redzējums (nākamie 20 gadi)
a) Atjaunīgie energoresursi. Tas ir resurss, kurš mums ir pieejams, bet netiek pienācīgi izmantots. Taču arī tam ir sava cena. Visā pasaulē valstis ar augstu atjaunīgo resursu īpatsvaru saskaras ar vieniem un tiem pašiem izaicinājumiem – tie ir nestabili (vēju sezonalitāte, saule nespīd vienādi intensīvi visu gadu, ūdens līmenis upēs nav nemainīgi augsts visu gadu) un tās ir milzīgas sākotnējās investīcijas. Lai izmantotu atjaunīgos resursus, ir jāveic būtiskas investīcijas gan elektroapgādes infrastruktūrā, gan jānodrošina stabili enerģijas avoti, kad atjaunīgie energoresursi netiek saražoti pietiekamā apjomā. Miljards eiro ieguldījums (kas pēc būtības ir nodokļu maksātāju nauda) vēja enerģijā nevar būt universāls risinājums, jo arī šī enerģija būs jāstabilizē, turklāt mūsu valstij faktiski nav pieredzes vēja parku būvniecībā un uzturēšanā.
b) Turklāt atjaunīgo resursu jaudas var tikt ražotas, ja ir atbilstoša kapacitāte sabalansēt kopējo elektrības ražošanu un investīcijas tiek veiktas atbilstoši starptautiskajai praksei, piesaistot pieredzējušus starptautiska līmeņa speciālistus un uzņēmumus. Pasaulē tādu nu jau ir ļoti daudz. Ar skaidriem konkursu vai izsoļu noteikumiem, saprotamu un kompetentu atlases procesu un līgumiem pirms iepirkuma izsludināšanas!
c) Kā sabalansēt atjaunīgo resursu jaudas? Mums ir esošie risinājumi – Inčukalns un TEC, un, ja pievienojam šai kombinācijai vēl vienu vai divus LNG termināļus un integrāciju reģionālajos energotīklos (pašreiz mēs stabilizējam savu elektrības tīklu caur Krieviju, un mēs esam vienīgā Baltijas valsts, kurai nav tieša savienojuma ar Skandināvijas valstīm, kas ir nākamais lielākais elektroenerģijas avots), tad tas jau izskatās pēc stratēģijas, kura ir realizējama. Ilgtermiņā dzīvotspējīgai enerģētikas sistēmai ir kritiski svarīga sabalansēta elektrības ražošana.a
Minēsim piemēru, lai labāk saprastu, kāpēc tas ir svarīgi. 2022. gada 17. augustā laikā posmā no plkst. 18.00 līdz 19.00 Nord Pool elektrības biržā elektroenerģijas cena sasniedza griestus – 4000 EUR par MWh. Iemesls tam bija ļoti vienkāršs – nepietiekamas elektrības jaudas reģionā. Citiem vārdiem sakot, visā reģionā nevarēja saražot tik daudz elektrības, cik bija nepieciešams, tāpēc arī cena sasniedza maksimumu. Nākamajā dienā – 2022. gada 18. augustā – tika iedarbināts TEC-2, lai ražotu elektrību, izmantojot gāzi (kuras mums jau tā ir ļoti maz). TEC-2 jauda 18. augusta rītā tika palielināta par vairāk nekā 30 reizēm (!!!) – no 20 MW uz 650 MW.
Kāpēc tas viss notika tik pēkšņi?
1. Latvijā lielu proporciju saražotajā elektroenerģijā nodrošina HES, un vasarā, kad ir mazūdens periods, gluži vienkārši ir mazāk ūdens Daugavā. Tas savukārt neļauj saražot nepieciešamo elektrības apjomu tieši šajā konkrētajā brīdī un uzreiz.
2. Igaunijā notika elektroenerģijas ražošanas staciju apkope un tās neražoja elektrību, attiecīgi nebija brīvu jaudu arī no Igaunijas.
3. Ekonomējām gāzi, kuras reģionā ir stipri par maz.
Tagad pieņemsim, ka mums ir uzbūvēti daudzi vēja un saules parki. Ko tas mainītu? Teorētiski tā būtu enerģijas avotu diversifikācija, taču šie atjaunīgie resursi ir efektīvi elektroenerģijas ražotāji 10–30% dienu visa gada griezumā, jo vēja plūsmu stiprums ir sezonāls un ziemeļu puslodē vasarās ir maz vēja, savukārt saules enerģiju var saražot tad, kad spīd saule. Tas nevar notikt naktīs un arī mākoņainās dienās, tad attiecīgi elektroenerģijas saražotais apjoms krītas. Līdz ar to atjaunīgie energoresursi nerisina stabilitātes jautājumu, bet viennozīmīgi dod papildu enerģijas resursu tad, kad dabas procesi to ļauj. Lai mums būtu stabila elektroenerģijas padeve, šobrīd ir tikai divi risinājumi – ražot elektrību ar gāzi un maksimāli veidot savienojumus ar citu valstu elektroapgādes sistēmām, lai var efektīvi saņemt elektroenerģiju, kaTagad pieņemsim, ka mums ir uzbūvēti daudzi vēja un saules parki. Ko tas mainītu? Teorētiski tā būtu enerģijas avotu diversifikācija, taču šie atjaunīgie resursi ir efektīvi elektroenerģijas ražotāji 10–30% dienu visa gada griezumā, jo vēja plūsmu stiprums ir sezonāls un ziemeļu puslodē vasarās ir maz vēja, savukārt saules enerģiju var saražot tad, kad spīd saule. Tas nevar notikt naktīs un arī mākoņainās dienās, tad attiecīgi elektroenerģijas saražotais apjoms krītas. Līdz ar to atjaunīgie energoresursi nerisina stabilitātes jautājumu, bet viennozīmīgi dod papildu enerģijas resursu tad, kad dabas procesi to ļauj. Lai mums būtu stabila elektroenerģijas padeve, šobrīd ir tikai divi risinājumi – ražot elektrību ar gāzi un maksimāli veidot savienojumus ar citu valstu elektroapgādes sistēmām, lai var efektīvi saņemt elektroenerģiju, kad Latvijā nepietiek jaudu. Negatīvā ziņa ir viena – Krievija. Līdz šim galvenais gāzes piegādes avots ir bijusi Krievija. Turklāt arī mūsu elektroapgādes sistēma spēj efektīvi kompensēt saražoto jaudu trūkumu, izmantojot Krievijas elektroapgādes jaudas.
d) Kodolenerģija.
Šogad viesojoties ASV, tābrīža ekonomikas ministrs A. Vitenbergs vienojās par sadarbību FIRST programmā. Kas ir FIRST? Tā ir ASV dibināta spēju veidošanas programma, kas izstrādāta, lai stiprinātu stratēģiskās saites, atbalstītu tīras enerģijas attīstību un veicinātu tehnisko sadarbību ar partnervalstīm, kā rezultātā tiktu nodrošināta atbildīga un droša kodolenerģijas infrastruktūras izmantošana. Oficiālais mērķis – nodrošināt elektroapgādes stabilitāti, pieaugot atjaunīgo enerģijas avotu īpatsvaram. Te runa ir par “maziem modulāriem reaktoriem, lai atbalstītu Latvijas mērķu sasniegšanu attiecībā uz enerģētisko neatkarību, kā arī drošības un klimata aizsardzības prioritātēm”. Tik tālu viss pareizi, bet kāda ir tālākā rīcība, plāni, stratēģija? Nekas vairāk publiski nav zināms. Konservatīvie uzskata, ka, ņemot vērā ilgo laiku līdz pirmās modulārās stacijas izveidei, darbs pie šī jautājuma izpētes ir jāuzsāk nekavējoties. Tas dotu iespēju 10–15 gadu laikā, kad pieaugs atjaunīgo resursu izmantošanas intensitāte, izveidot vēl vienu stabilu elektroenerģijas avotu. Starp citu, tieši to plāno darīt Igaunija. Videi draudzīgajā Somijā līdz šim bija četri kodolreaktori un nu ir iedarbināts piektais. It kā nekas jauns, bet mums atkal līdz šim nav bijis sava redzējuma, kamēr citas valstis realizē savu stratēģiju. Šobrīd, neskaitot gāzi, kodolenerģija ir vienīgais papildu avots stabilas elektroenerģijas nodrošināšanai. Domājot arī par CO2 emisijām, ir jāņem vērā fakts, ka dabasgāze ir ar salīdzinoši ļoti zemu CO2 emisiju daudzumu.
e) Koksnes izmantošana apkurei. Noteiktā apjomā šis ir risinājums, jo Latvijā koksnes ir salīdzinoši daudz. Taču CO2 emisiju griezumā koksne ar 301,79 gramiem uz vienu saražoto kWh ir lielākais CO2 emisiju avots tūlīt aiz oglēm (317–351 g uz vienu saražoto kWh). Salīdzinājumā dabasgāzei šis rādītājs ir 181 grams uz vienu saražoto kWh. Attiecīgi koksnes izmantošana apkurei nav videi draudzīgākais risinājums, kas Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij ir jārespektē, ņemot vērā kopējos ES mērķus CO2 emisiju samazināšanā. Turklāt izmantot koksni kā kurināmo nav risinājums, kas ļauj iegūt maksimālo labumu no koksnes, proti, ražot produktus ar augstāku pievienoto vērtību. Spēja izmantot koksnes atlikumus no ražošanas procesiem ar augstāku pievienoto vērtību ir acīmredzams ieguvums, taču tas nespēs risināt valsts apkures vai elektroenerģijas ražošanas vajadzības kopumā. Līdz ar to valsts politikas līmenī ir jādefinē, ka koksne nav energoavots, kuru valsts līmenī izmantot kā primāro kurināmo, bet tas var papildināt apkures vajadzības lokāli, ja nav citu efektīvāku risinājumu. Te ir vietā uzdot jautājumu – kurš atbildēs par to, ka situācijā, kad mums nav SAVAS ilgtspējīgas valsts enerģētikas stratēģijas, iedzīvotāji, uzņēmēji un pašvaldības kopumā ir investējuši un turpina investēt milzīgus līdzekļus, lai veidotu šķeldas, granulu apkures sistēmas, jo valsts 30 gadu garumā nav spējusi nodrošināt citus enerģijas avotus, kuri nav atkarīgi tikai un vienīgi no Krievijas labvēlības. Šobrīd visa sabiedrība maksā par valdības nolaidību ilgstošā laika periodā.
Ilgtermiņa redzējums (nākamie 20 līdz 40 gadi)
Pieprasījums pēc energoresursiem un tehnoloģiskās inovācijas
Tuvāko 10–15 gadu laikā pieprasījums pēc elektroenerģijas tikai pieaugs. Jāņem vērā kaut vai ietekme uz elektrības patēriņu Latvijas autoparka pārejai uz elektroauto. Tas vien radīs pilnīgi jaunu situāciju elektroapgādē gan nepieciešamo elektroenerģijas apjomu ziņā, gan nepieciešamībā investēt jaunā uzlādes infrastruktūrā teju katras mājsaimniecības līmenī. Pašreiz Latvijā no kopējā energoresursu patēriņa 40% ir automašīnu uzpilde jeb degviela. Varam tikai iedomāties, kādas papildu elektroenerģijas jaudas būs nepieciešamas, kaut vai daļēji pārejot uz elektroauto.
Turklāt, pieaugot labklājībai un gada vidējai gaisa temperatūrai, būtiski palielināsies elektroenerģijas patēriņš vasarās, jo cilvēki aizvien vairāk vēlēsies izmantot gaisa kondicionētājus gan mājokļos, gan darbavietās. Šī problēma jau ir sasniegusi globālu mērogu, jo kopš 1990. gada pasaulē enerģijas patēriņš ēku dzesēšanai ir pieaudzis trīs reizes, un 2020. gadā tas jau veidoja 18% no kopējā ēku elektropatēriņa.
Vienlaikus nevar izslēgt, ka elektrības uzglabāšanas un transportēšanas tehnoloģijas attīstīsies mums neparedzamos inovāciju līmeņos. Jautājums ir, cik mēs būsim gatavi pārmaiņām?
Gatavība rītdienai
Pašreizējās enerģētikas stratēģijas mērķis ir sagatavot valsti jaunajiem izaicinājumiem, kas var notikt arī pēc 10, 20 vai 40 gadiem. Ņemot vērā, ka nākotnes zinātnes atklājumus mēs nevaram paredzēt, valsts pārvaldei, sākot no Saeimas deputātiem, ministriem, ministrijām un pašvaldībām, ir jānodrošina stabils pamats iedzīvotājiem un uzņēmējiem, lai viņi var droši plānot savu nākotni ne tikai īstermiņā, bet arī ilgtermiņā.
Mēs uzskatām, ka tuvākie 10–20 gadi ir jāizmanto maksimāli efektīvi, lai mēs ne tikai risinātu šodienas vajadzības, bet arī radītu pamatu drošai rītdienai, pat ja šī rītdiena vēl ir 20 gadu attālumā. Tātad pēc 20 gadiem mūsu valsts enerģētikai ir jāatbilst šādiem parametriem:
- Elektroapgādei ir jābūt stabilai, ko nodrošinātu gan savienojumi ar citām Eiropas valstīm, gan sava elektrības ražošanas bāze.
- Latvijā galvenie elektrības ražošanas avoti ir atjaunīgie energoresursi, kuri ir sabalansēti ar vismaz diviem neatkarīgiem elektrības ražošanas avotiem – gāzi un kodolenerģiju.
- Apkurei tiek izmantoti videi draudzīgi apkures veidi ar minimālu C02 emisiju daudzumu, vienlaikus nodrošinot konkurētspējīgu cenu iedzīvotājiem un uzņēmējiem. Tas nozīmē, ka viennozīmīgi pieaugs elektroenerģijas izmantošana arī apkurē, taču būtiska loma joprojām būs gāzei. Jāņem vērā, ka, piemēram, “Rīgas Siltums” nodrošina 76% siltumenerģijas visai Rīgai. 30% no nepieciešamā siltuma uzņēmums saražo pats, izmantojot gāzi un šķeldu vienādās daļās, bet trūkstošos 70% siltuma uzņēmums iepērk no “Latvenergo”. Savukārt “Latvenergo” ražo siltumu, izmantojot divas TEC stacijas, kas tiek kurinātas ar gāzi. Rezultātā, spriežot pēc publiski pieejamiem datiem, “Rīgas Siltuma” nodrošinātais siltums aptuveni 80% apjomā tiek saražots, izmantojot dabasgāzi. Līdz ar to dabasgāzei alternatīvas būs iespējamas tikai tad, kad būs atmaksājušās esošās investīcijas dabasgāzes infrastruktūrā un alternatīvie resursi nodrošinās tādu pašu vai zemāku CO2 kvotu apjomu, un tie maksās tikpat vai būs vēl lētāki.
- Investīcijas enerģētikā. Rietumu pasaulē valda uzskats, ka valstij nevajadzētu tieši investēt tajās jomās, kur konkurenci var nodrošināt privātie uzņēmumi. Tas ir tāpēc, ka valsts iepirkumi parasti prasa ilgāku laiku, valstij nav tik liela pieredze komerciālu projektu realizācijā, kā arī pastāv korupcijas riski. Enerģētika Latvijā ir viena no jomām, kur korupcijas sērga arī ir klātesoša. Kaut vai tā saucamā “Latvenergo lieta”, kuras centrā ir tieši TEC-2 rekonstrukcijas konkurss.
Tāpēc uzskatām, ka investīcijas enerģētikā ir jāveic, balstoties uz šādiem principiem:
a) Tikai tajās jomās, kur nav iespējama vai ir apgrūtināta komersantu dalība, valsts var uzņemties projekta ieviesēja funkciju. Piemēram, kodolenerģija ir joma, kuru reglamentē starpvalstu vienošanās, un procesa vadība kā minimums ir jānodrošina valsts struktūrām.
b) Valstij ir jānodrošina nepieciešamās maģistrālās un citu komunikāciju jaudas vai pieejamība, lai komersanti varētu maksimāli efektīvi realizēt privāto investīciju projektus. Piemēram, daudzajiem saules un vēja parkiem būs nepieciešami pieslēgumi valsts elektroapgādes sistēmai. Turklāt elektroapgādes tīkliem būs jānodrošina nepieciešamā kapacitāte, lai spētu uzņemt saražoto elektroenerģiju. Tā ir valsts vai valstij piederošo uzņēmumu funkcija, kurai ir jāparedz nepieciešamie resursi.
c) Valstij ir jānosaka skaidri spēles noteikumi publiskajiem iepirkumiem vai tenderiem atbilstoši starptautiskajai praksei. Tas ir svarīgi, jo, piemēram, vēja industrijā ir virkne globālu un reģionālu uzņēmumu, kuri šajā nozarē darbojas jau kopš tās pirmsākumiem. Šiem uzņēmumiem ir uzkrāta milzīga pieredze efektīvā projektu plānošanā, būvniecības realizācijā un arī vēja parku uzturēšanā. Gadu gaitā iegūtā pieredze ļauj realizēt projektus maksimāli izdevīgi un attiecīgi saražot elektroenerģiju lētāk. Mēs neatbalstām valsts uzņēmumu milzīgas investīcijas atjaunīgajos resursos, ja to efektīvāk var izdarīt starptautiska mēroga komersanti. Valstij ir jākoncentrējas uz bāzes elektroenerģijas jaudu nodrošināšanu, un, piemēram, kodolenerģija ir gana laika un naudas ietilpīgs projekts.
