Jānis Bordāns: Konservatīvie ir gatavi vadīt valdību

Konservatīvie ir gatavi vadīt valdību pēc 14.Saeimas vēlēšanām, intervijā aģentūrai LETA saka partijas Ministru prezidenta amata kandidāts Jānis Bordāns, kuram reiz jau tika uzticēta valdības veidošana un kura vadītā partija pēc pašreizējiem reitingiem balansē uz iekļūšanas parlamentā robežas. Politiķis nākamajā Saeimā sola strādāt pie energoneatkarības, izglītības un labklājības stiprināšanas, bet “sarkanās līnijas” politiskajai sadarbībai palikšot trīs – “Saskaņa”, Krievu savienība un Aivars Lembergs.

Kādai vajadzētu būt palīdzībai iedzīvotājiem energocenu inflācijas apstākļos? Kādu jūs redzat atbalstu ne tikai šīs, bet arī nākamās Saeimas darbības laikā?

Cilvēki ir saņēmuši jaunos rēķinus par gāzi, un tie ir tādi, kādiem agrāk nevarēja pat ticēt. Man ir bail, ka tas cilvēkiem liks domāt pat par radikālām lietām – dzīvesvietu maiņu, krasu tēriņu samazināšanu utt. Tādēļ mēs iestājamies par atbalsta sniegšanu iedzīvotājiem. Tā var būt gan kādas cenas daļas segšana, par ko valdība jau ir lēmusi, gan neatkāpšanās no atbalsta pasākumiem ģimenēm, gan kopējiem pretinflācijas pasākumiem. Eiropas Savienība (ES) un Eiropas Komisija šajā gadījumā nebūs palīgs Latvijai. Valstīm ļoti lielā mērā būs jādomā par saviem risinājumiem.

Mēs saredzam vairākus avotus, no kā segt šo atbalstu. Ņemot vērā, ka ir augstākas cenas, lielāki ir arī nodokļu ieņēmumi. To vajag izmantot nevis kaut kādiem būvniecības objektiem, karteļu stiprināšanai vai “Latvenergo” peļņas audzēšanai, bet izmaksāt atbalstā iedzīvotājiem. Šis arī nav īstais brīdis, kad domāt par bezdeficīta budžetu, taču nebūtu pareizi piekopt arī “gāzi grīdā” politiku. Tādēļ finansistiem ļoti rūpīgi būs jāizvērtē, kā saglabāt līdzsvaru, bet Konservatīvie viennozīmīgi iestāsies, ka valstij ir jāizdod līdzekļi, lai palīdzētu iedzīvotājiem samaksāt rēķinus. Mēs to saredzam kontekstā ar ģimenes un demogrāfijas politiku. No Latvijas jau ir izbraukuši pārāk daudz cilvēku, un vairāk pieļaut mēs to nedrīkstam. Tas valstij nekādā veidā nepalīdzēs ekonomiski atkopties. Tādēļ labāk ir uz valsts un valsts uzņēmumu rēķina palīdzēt un saglabāt cilvēkus, lai šeit būtu patēriņš un ekonomiskā aktivitāte. Lai arī tagadējā situācijā šķiet dīvaini runāt par investīcijām, bet bieži vien bez krīzēm neizdodas panākt arī radikālākas pozitīvas pārmaiņas. Tostarp, apvienojot jaudu, mēs varam ilgtermiņā turpināt veidot Rīgu par lielu reģionālo centru Baltijas jūras reģionā.

Cik ilgi šādam atbalstam iedzīvotājiem būtu jāturpinās?

Tas noteikti būs nepieciešams no šīs apkures sezonas līdz nākamajai. Tad būs jāskatās, kāda situācija būs nākamajā gadā. Mēs pašlaik nevaram paredzēt, ka tas noteikti būs daudzu gadu jautājums. Liels inflācijas veicinātājs ir Krievijas sāktais karš un tās politika, taču jautājums ir, vai tirgus pasaulē tam ar laiku spēs pielāgoties un dzīvot bez Krievijas energoresursiem. Nav teikts, ka tā nebūs.
Valdībai, manuprāt, būtiski būs jāpārskata enerģētikas attīstības koncepcija. Mūsu enerģētika pašlaik ir “būvēta” uz viena paša “Latvenergo” un gāzes. Tas nav nekas jauns – mums ir jādomā par enerģētikas diversifikāciju un jauniem enerģijas ieguves avotiem. Beidzot mums jāsaprot, cik kaitīga ir bijusi enerģētiskā atkarība no Krievijas, un tagad – pēc tās uzsāktā kara pret Ukrainu – nepieciešama ātra un izšķiroša rīcība.

Vai vēja, saules, citos enerģijas avotos būtu jāiegulda “Latvenergo” un valstij vai tas jāatstāj privāto uzņēmumu ziņā?

Neizslēdzu nevienu no scenārijiem. Valstij ir jāveido atbilstoši apstākļi, lai šeit investētu, turklāt ne tikai valsts un vietējie uzņēmumi. Jārada apstākļi, lai šeit nāk iekšā arī lielās starptautiskās korporācijas, modernākās tehnoloģijas, kas pašlaik veidojas. Ar to ir pastāvīgi jānodarbojas. Tas primāri ir premjera un Ekonomikas ministrijas (EM), otrkārt – visas valdības uzdevums.

Ja jūs saņemsiet mandātu kļūt par premjeru, tad jūs to virzīsiet?

Tas būtu primārais uzdevums. Uz Latviju ir braukuši investori un skatījušies iespējas. Jautājums ir, vai no premjera un EM ir bijusi pretimnākšana. Es zinu, ka briti ir interesējušies, bet, iespējams, ka pēc “Brexit” Ārlietu ministrija vispār ir piemirsusi, ka pastāv tāda Lielbritānija, un ir darbojusies pret šīm interesēm. Nekādā gadījumā nedrīkst izslēgt Lielbritānijas intereses ne ekonomikā, ne aizsardzībā, ne enerģētikā, jo viņu atbalsts Baltijai vienmēr ir bijis svarīgs tieši izšķirīgos brīžos. Tas pats attiecas uz ASV. Nevar būt tā, ka ekonomikas ministrs aizbrauc uz ASV, kur ir noorganizēta tikšanās ar lielākajām enerģētikas kompānijām, bet atbrauc ne ar ko un nekāda sadarbība tā arī neizveidojas.

Pieļauju, ka bijušais ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (NA) teiktu pretējo.

Bet rezultāta nav. Ļoti svarīgi ir, lai šeit ir stratēģisko partneru investīcijas enerģētikā. Pašlaik šeit ir Krievijas investīcijas enerģētikā, un viņi rūpējas par savām interesēm. Mēs neredzam, ka EM būtu izveidota spēcīga ekspertu komanda, kas nodarbotos tieši ar enerģētiku. Tad nevar būt arī rezultāta. Es līdzšinējo politiku varu raksturot tikai ar diviem vārdiem – valsts nodevība! Enerģētika ir visas valsts mugurkauls.

Valsts nodevību jūs saskatāt šīs sfēras atstāšanā novārtā?

Jā. Pat nebūtu būtiski, vai tas darīts apzināti vai aiz nolaidības, jo rezultāts ir viens un tas pats. Mums būtu bijušas arī pavisam citas iespējas samazināt rēķinus par enerģiju īsākā termiņā, ja mums būtu alternatīvas Krievijas gāzei.

Vai ar investīcijām jūs pašlaik domājat sašķidrinātās gāzes termināļa izbūvi? Un kā jūs komentētu izskanējušo, ka Konservatīvajiem vai ar partijai saistītiem cilvēkiem varētu būt politiskās vai ekonomiskās intereses tieši Skultes termināļa projekta virzīšanā?

Pirmkārt, es nerunāju tikai par sašķidrināto dabasgāzi, bet visu enerģētiku kopumā. Vēja enerģijā mēs esam atpalikuši no citiem Baltijā – gatavu projektu nav, ir tikai runas. Turklāt tas, ko premjers un EM pašlaik piedāvā, ir valsts investīcijas, valsts uzņēmuma veidošana ar “Latvenergo” un “Latvijas valsts mežu” starpniecību. Man ir jautājums – kādēļ valsts tieši tur iegulda? Kāpēc neiegulda citur? Arī saules paneļu parku izveidē mēs atpaliekam. Tādēļ runāju par kopīgu enerģētikas kompleksa stratēģiju, jo pamatā saruna ir par Latvijas neatkarību – gan enerģētisko, gan arī politisko, militāro un ekonomisko. Enerģētiskās neatkarības panākšanai jābūt vismaz trim dažādiem avotiem jeb resursiem.

Tādēļ, ja kāds mēģina iztēlot, ka Konservatīvie piesaistās kādam vienam konkrētam projektam, tad tas, visdrīzāk, nozīmē, ka tieši šie citi ir ieinteresēti kādā vienā projektā. Mēs vienmēr runājam par diversifikāciju. Turklāt vismaz desmit gadus ir spēkā piedāvājumi par alternatīvu gāzes piegādi, kurus laika ziņā varēja īstenot vismaz reizes četras. Šos 10 gadus Konservatīvie pie varas nebija, un mums te neko pārmest nevar. Tas, ka viens uzņēmējs [Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa projekta investors Pēteris Ragaušs – red.] pilnīgi atklāti un legāli atbalstīja mūsu politisko spēku tad, kad mēs nebijām pārstāvēti nekur, un šī uzņēmēja piedāvātais risinājums pilnībā atbilst valsts interesēm.. Mēs brīnāmies, kādēļ neviens cits to neatbalsta. Manā ieskatā, neviens labāku alternatīvu nav piedāvājis, bet, ja piedāvās, lūdzu!

Otrs pieteiktais projekts ir Rīgā, Kundziņsalā.

Tas ir ļoti interesanti Rīgas centrā būvēt gāzes termināli, jo nav skaidrs, kā šādā gadījumā tiks izmantota Inčukalna gāzes krātuve. Savukārt, neizmantojot Inčukalna gāzes krātuvi, es terminālim jēgu neredzu. Mums tas ir izdevīgi tikai tad, ja var pelnīt uz cenu maiņu, piegādes daudzumiem, kam ir nepieciešama krātuve. Manā ieskatā, termināļu projektu izvērtēšana tikusi vilcināta, taču nav skaidrs – kādēļ. Var paskatīties valdības sēžu protokolos. Tiklīdz runāja par enerģētiku, es paudu, ka ir jārisina jautājums par neatkarīgām gāzes piegādēm. Jau tad, kad vēl nebija kara. Arī valdības deklarācijā no savas puses bijām iekļāvuši šo punktu, taču uz mūsu jautājumiem atbildes sniegtas netika. Tika tikai teikts, ka tas nav aktuāli.

Ja atgriežamies pie atbalsta jautājuma, vai atbalsts augstas inflācijas apstākļos būtu jāsniedz visiem iedzīvotājiem vai tam jābūt mērķētam noteiktām iedzīvotāju grupām?

Protams, ka nav nekādu iebildumu pret mērķētu atbalstu. Jautājums ir par to, cik izmaksā tā administrēšana un kādā veidā mēs nošķirsim, kuram atbalsts pienākas un kuram vairs nē. Vai būtu pareizi, ka kādam, kura ienākumi ir tikai nedaudz lielāki, nebūs nekāda atbalsta? Diemžēl mums daudzi iedzīvotāji ir ar ļoti zemu ienākumu slieksni un ļoti mazir tik pārtikuši, kuri energocenas varētu mierīgāk pārdzīvot. Mums nav pārtikusi sabiedrība, jo cilvēku ar maziem ienākumiem ir ļoti liels īpatsvars. Tāpat mēs nedrīkstam aizmirst par uzņēmumiem. Kādēļ mūsu ekonomika un mūsu ienākumi atpaliek no tā, kā varēja būt? Tieši energoresursu dēļ, enerģētikas politikas dēļ. Ja jau pirms desmit, divdesmit gadiem tiktu uzbūvēts sašķidrinātās dabasgāzes terminālis, kas gāzi ļautu piegādāt arī no citurienes, mums būtu citas cenas un cita enerģētika.

Jūs redzat, ka Konservatīvo partijai ir nepieciešamā kompetence, lai nākamajā valdībā atbildētu par enerģētikas un ekonomikas jautājumiem?

Tas jebkurā gadījumā ir bijis un būs pirmais jautājums. Tas, ka mēs gan šajā, gan citās jomās ierasti runājam par korupcijas apkarošanu, savukārt ir tāpat kā elpot. Situācijā, kad pastāv karteļi, slēptas vienošanās, monopoli, turklātne tikai enerģētikā, bet arī informācijas tehnoloģijās, farmācijā un vairākās citās nozarēs, nozīmē, ka tur ir kāda korupcijas komponente un tā izpaužas arī cenās, kuras mēs maksājam.

Un kādu risinājumu tam redzat nākamās Saeimas laikā?

Pirmkārt, tas ir efektīvāks Konkurences padomes (KP) darbs. Piemēram, KP atklāja karteli būvniecībā, bet tagad šis panāktais rezultāts ir kaut kur pazudis. Tiesības uzsākt kriminālprocesu par KP atklāto karteli bija Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB). Tas tika uzsākts par iespējamo kukuļošanu, bet vēlāk izbeigts.Tiesībsargājošo iestāžu darbs nebija tik efektīvs, proti, tiek atklāta kaut kāda problēma, bet tā netiek atrisināta līdzgalam.

Vai tas nav saistīts ar to, ka tiesās tiek prasīts augsts pierādījumu kvalitātes līmenis?

Es nedomāju, ka vaina būtu pierādījumu kvalitātes slieksnī. Tieši šīs valdības laikā pēc 10 gadiem “izkustējās” [bijušā Ventspils mēra Aivara] Lemberga lieta. Arī digitālā lieta “izkustējās”. Beigās arī [bijušā “Latvijas dzelzceļa” valdes priekšsēdētāja Uģa] Magones lieta “izkustējās”. Es redzu iemeslu tajā, ka tiesas ir noticējušas, ka valdība viņu darbā neiejauksies, ka viņi lietu izskatīšanā var iet uz priekšu. Tiesībsargājošajām iestādēm kopumā ir kļuvis stingrāks mugurkauls. Tieslietu ministrija un Konservatīvie ir smagi un nopietni pie tā strādājuši.

Tātad iemesls problēmām ar korupcijas procesu izmeklēšanu ir tiesībsargājošajās struktūrās, kuras ir pakāpi zem tiesām?

Manuprāt, korupcijas lietu, un ne tikai, bremzēšanās bija politisku iemeslu dēļ gan izmeklēšanas iestādēs, gan kautkādā mērā arī tiesās. Tiesnešiem varbūt bija jāskatās pār plecu – to viņi paši labāk varētu pateikt. To nevar salabot divu, trīs gadu laikā, taču, Konservatīvajiem esot valdībā, manuprāt, esam radījuši ticību, ka šo situāciju var labot. Nākamajā mūsu darbības posmā viss turpinās uzlaboties, tostarp tāpēc, ka ir efektīva un kvalitatīva Ekonomisko lietu tiesa. Centīsimies jaunā, augstākā līmenī radīt Tieslietu akadēmiju, kas apmācīs tiesnešus un prokurorus – mums gan joprojām jācīnās par finansējumu šai iestādei. Sabiedrībai kopumā tuvākajā laikā tas viss nāks par labu, uzņēmējiem būs drošāk iet uz tiesu.

Ja nonāksiet nākamajā koalīcijā un valdībā, kuras būs trīs galvenās prioritātes budžetā?

Pirmkārt, tā būs izglītība. Pamata problēma Latvijā slēpjas tajā, cik jaudīga ir zinātne, kura var atbalstīt uzņēmējus, cik izglītota ir uzņēmumu vadība. Prioritāte būs arī labklājības joma un ģimeņu atbalsts. Tāpat ir jārunā par investīcijām infrastruktūrā. No tā bieži baidās, jo vai tad naudu liksim “betonā”? Taču bez labas infrastruktūras valsts nevar labi attīstīties. Mēs redzam, ka Polija būvē pat jaunus ceļus kā “Via Carpatia” no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai, jo tur, kur ir ceļš, apkārt rodas ekonomiskā attīstība. Satiksmes ministra Tāļa Linkaita (Konservatīvie) izstrādātais ceļu attīstības plāns ir rūpīgi paveikts darbs. Tāds ir mūsu redzējums – izstrādāt pareizu plānu un pēc tam no tā neatkāpties. Tad arī cilvēki skaidri var plānot, kur viņiem dzīvot, un, ja ir labi ceļi, tad obligāti nav jādzīvo Rīgā, var dzīvot arī centrālajā Vidzemē vai citur. Taču šajās lietās sākumā ir jāiegulda.

Par izglītību. Kā uzlabot izglītības kvalitāti visos līmeņos, un vai mums, līdzīgi kā Igaunijā, krietni nav jāsamazina skolu skaits?

Uz to ir jāpaskatās kopsakarā, domājot, kā būs pēc 10 gadiem. Konservatīvie ir strādājuši pie plāna, kas Latvijai dotu iespējas 10 gadu laikā iekļūt ES “top10” valstu vidū dzīves līmeņa ziņā. Izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece (Konservatīvie) ir izstrādājusi labu skolu attīstības plānu, kas kā informatīvais ziņojums ir apstiprināts arī valdībā. Šis plāns paredz valsts un pašvaldību sadarbību, radot iespēju palielināt skolotāju algas un pašvaldībām veidot optimālu skolu tīklu. Mērķis ir, lai katrs bērns savā pašvaldībā iegūst maksimāli labāko izglītību. Izaudzināt cilvēku un neiedot viņam labu izglītību šodien nozīmē viņu atstāt bezdarbniekos. Ja paskatāmies perspektīvā, tad pēc 10 gadiem šis posms būs noslēdzies un mēs būsim izveidojuši labu skolu tīklu ar labi atalgotiem skolotājiem. Mūsu uzdevums ir, lai pusaudzis, kuram pašlaik ir 15, pēc 10 gadiem ir ieguvis labāko iespējamo izglītību, veido ģimeni un strādā labu darbu.

Kā ar augstāko izglītību reģionos?

Kādēļ ne? Es nedomāju, ka reģionos nevarētu būt augstākās izglītības iestādes. Turklāt jaunieši mūsdienās ir mobili un brauc studēt arī uz ASV un Eiropu. Ja ir labs ceļu tīkls, tad kādēļ gan kāds jaunietis no Liepājas nevarētu doties studēt uz Rīgu vai pat uz Vidzemes augstskolu.
Reģionos, ārpus Rīgas, jebkurā gadījumā ir vajadzīgi zinātnes centri, lai uzturētu pienācīgu kultūras un izglītības līmeni.

Kāds ir jūsu redzējums par skolu tīklu, piemēram, par izglītības iestāžu skaita samazināšanu ar mērķi nodrošināt augstākas kvalitātes mācības?

Ir jānotiek sadarbībai starp valsti un pašvaldību. Mēs varam kaut vai paņemt salīdzinājumu ar administratīvi teritoriālo reformu. Es nevaru teikt, ka pašvaldības pašlaik ļoti ciestu no tā, ka ir notikusi reforma un ir lielākas teritorijas, ja vien pašvaldības vadība visas vietas izbraukā un visu intereses ņem vērā. Līdzīgi ir ar skolām. Skolas var kļūt labākas, skolotāju atalgojums var pieaugt, un valsts un pašvaldības parūpēsies, lai bērni līdz skolai tiek nogādāti. Plāns nav par tik un tik procentiem samazināt skolu skaitu, lai skolotājiem varētu pacelt algas. Ja pašvaldība redz iespējas, kā saglabāt mazākas skolas un nodrošināt tajās labu izglītību, tad to var darīt. Ja pašvaldība redz, ka labāk ir veidot lielāku skolu, tad var rīkoties arī šādi. Protams, situācijas ar ceļiem ir dažādas, bet tie kļūst labāki, un tas uzlabo iespējas nokļūt līdz attālāk esošai skolai. Saprotu, ka bieži ir grūti pieņemt pārmaiņas, bet svarīgi ir paskatīties ilgtermiņa perspektīvā, kas būs pēc 10 gadiem. Zinu, ka Vācijā pašvaldībās ir mediācijas pasākumi, kur pašvaldības iedzīvotāji sanāk kopā kaut vai stadionā un atrod labāko risinājumu. Svarīgi ir, lai cilvēki iesaistās lēmumu veidošanā, jo tad viņi arī pieņems pārmaiņas.

Kāds ir jūsu skatījums par turpmāk paveicamo veselības jomā?

Mūsu redzējumu lielā mērā var sasaistīt ar labklājības jomu. Jāstrādā, lai slimības netiktu ielaistas un neradītu lielākas komplikācijas. Īpaši esam domājuši par papildu finansējumu onkoloģisku saslimšanu ārstēšanai. Ir vajadzīgs finansējuma palielinājums valsts kompensējamo medikamentu iegādei vismaz 10% apmērā, lai samazinātu tirgotāju uzcenojumu medikamentiem. Tāpat jāuzlabo ģimenes ārstu darbs. Arī šīs valdības laikā ir daudz darīts, lai atrastu papildu finansējumu un mainītu situāciju veselības aprūpē.

Veselības joma gan nav bijusi mūsu pārziņā, tomēr ir skaidrs, ka tuvākajā laikā Latvijā nebūs valdības, kur kādai partijai ir 51% balsu. Tādēļ ir svarīgi visām koalīcijas partijām, sanākot kopā, atrast labākos speciālistus un profesionāļus no dažādiem politiskajiem spēkiem darbam ministrijās. Vajadzētu izbeigt šo ministriju sadalīšanu partiju “lēnī”, kā arī atteikties no tā, ka premjers, ja kādā jomā ir problēmas, tikai pasaka, ka “sliktie ministri netiek galā un ko es tur varu padarīt”.

Jūs to domājat par Krišjāni Kariņu vai vispārīgi?

Teiksim tā – Latvijas valdībās tā ir bijusi ilgstoša tradīcija, ko nepieciešams izbeigt. Ja es būtu premjers, tad jautātu partijām, kuram ir labākais veselības ministra kandidāts, kurš nav atkarīgs no kādiem karteļiem, farmācijas biznesa vai ārstniecības institūcijām, kurš vislabāk var vadīt šo ministriju? Tas pats attiecas uz visām citām ministrijām. Mēs ļoti labi redzam, ka, ja ministrijas vada pēc principa, ka tai partijai vajag tik krēslu un šai šitik, tad tas nav tas labākais un arī partijas savā starpā nesadarbojas. Kā valdības vadītājs kopā ar partijām es būtu gatavs izskatīt, kas ir ministru kandidāti, un izvēlēties tos pēc profesionalitātes principa, ministriju vadību deleģējot nevis partijām, bet konkrētiem ministriem. Tā būtu cita pieeja valdības veidošanai. Pie šī secinājuma esmu nonācis, gan mēģinot izveidot valdību [pēc iepriekšējām, 13.Saeimas, vēlēšanām], gan strādājot valdībā, gan domājot, kā varētu būt turpmāk.

Vai domājat, ka veselības aprūpē būtu vajadzīgas reformas?

Es domāju, ka no sākuma būtu jāizvērtē, kas ir noticis ar līdzšinējām reformām. Izveidotā sistēma savā ziņā ir arī jānostiprina. Piemēram, ģimenes ārsti ir pareizi izveidota institūcija veselības aprūpēs sistēmā, bet tā ir jāstiprina. Daudz ko arī izšķir kadri, tādēļ svarīga ir jauno speciālistu saglabāšana un piesaistīšana Latvijai. Šajā “asinsritē” ir kaut kāds trombs, kas rada problēmas, jo pašlaik mēs daudzus mediķus vienkārši gatavojam ārzemēm. Līdz ar to arī ārstu praksēs kaut kādā ziņā pazūd konkurence. Teiktu, ka zināmas karteļa veidošanās pazīmes ir redzamas arī ārstniecības jomā, tādēļ gribētu uz šo jomu paskatīties arī no tieslietu puses.

Karteļa gadījumiem ir kādi konkrēti piemēri?

Piemēram, zināmas veselības institūcijas, to vadītāji var ietekmēt, vai jaunie ārsti var vai nevar saglabāt savu vietu konkrētajā darba vietā, vai ir iespējas strādāt rezidentūrā. Notiek zināma pārgrupēšanās privātās medicīnas jomā, kuru derētu vairāk papētīt, piemēram, KP.
Valdības pozīcija ir, ka aizsardzības nozarei ir jāpalielina finansējums straujāk, nekā bija domāts iepriekš.

Cik ārējās drošības jomai jāsaņem no iekšzemes kopprodukta (IKP)?

Tie varētu būt no 2,5%, uz ko jau pašlaik notiek virzība, līdz 3%. Konservatīvie ir paredzējuši, ka piecu gadu laikā Nacionālo bruņoto spēku sastāvs būtu jāpalielina trīs reizes, jāiegādājas moderni artilērijas ieroči, ieskaitot tālvadības un pretgaisa aizsardzības ieročus. Pašlaik nesaukšu, vai 3% no IKP būtu jāsasniedz 2024. vai 2025.gadā, bet tas jāpaveic tuvāko gadu laikā. Protams, ka tas ir jāsamēro arī ar ieguldījumiem izglītībā, medicīnā un citās jomās.

Vai atbalstāt obligātā valsts aizsardzības dienesta ieviešanu?

Jā, atbalstām.

Vai tam vajadzētu būt obligātam arī sievietēm?

Nē.

Liberāļi saka, ka šajā jautājumā ir jābūt dzimumu līdztiesībai.

Arī pašlaik sievietes lielā skaitā dienē bruņotajos spēkos. Neaizmirsīsim, ka daudzas specialitātes, tostarp ļoti svarīgās informācijas tehnoloģijas, neprasa noteiktu fizisko spēku, bet gan noteiktas profesionālās iemaņas. Daudzām sievietēm gan nav nekādu problēmu arī ar fizisko normatīvu izpildi. Bet obligātajam elementam vajadzētu attiekties tikai uz vīriešiem. Turklāt arī obligātais elements paredz daudzas iespējas – ir Zemessardze, ir dažādas specializācijas militārās vienības. Turklāt jāatceras, ka tas nekādā gadījumā nebūs kā okupācijas laikā – ar izbraukumu no mājām uz diviem, trīs gadiem. Mūsu mērķis ir, lai Latvijas pilsoņi par savas zemes aizsardzību domātu visu laiku. Mums nav un nebūs citas iespējas. Turklāt tas ir gods – rūpēties par savu valsti. Zemessardze arī dod iespēju uzturēt iemaņas un sevi formā visu mūžu. Šveice un Izraēla, kurā šāda sistēma pastāv, nebūt nav tās atpalikušākās un nabadzīgākās valstis. Turklāt mēs esam blakus Krievijai. Un ne tikai Krievijai, bet arī Somijai, Zviedrijai un Ukrainai, kuras ir gatavas izaicinājumiem. Man apkārt ir jaunieši – gan ģimenē, gan partijā, gan darbā -, un no viņu puses neesmu redzējis negatīvu attieksmi pret šo ierosmi.

Kādi ir jūsu mērķi saistībā ar ES uzņemto zaļo kursu, un kā segt ar to saistītās izmaksas?

Mūsu skatījums varbūt nedaudz atšķiras no liberālajām partijām. Krīze labi parāda, kas ir kas un kāda ir efektivitāte. Ja mēs runājam par alternatīvajiem enerģijas avotiem un gāzes piegādēm, tad ir labi redzams, ka Latvijā izbūvētā infrastruktūra ir tāda, ka, izslēdzot gāzi, vispār nav atbildes, kā mēs dzīvosim. Šobrīd zaļā enerģētika lielā mērā ir vien projektos aprakstīts mīts. Augļus tā var sākt nest tikai tad, ja šos projektus mērķtiecīgi un plānveidīgi īsteno. Taču ir divas lietas. Pirmā – tas prasa lielas investīcijas. Otrā – augļi būs tikai ilgtermiņā. Turklāt nevar nepieminēt, ka šie projekti ir saistīti ar ļoti lielu atbildību, lai nepieļautu naudas izzagšanu. Tās ir milzīgas summas, un kartelistiem un korumpantiem, par to domājot, vien jau skrien tirpiņas.

Tam būtu jābūt privātam, valsts, ES finansējumam?

Enerģētikā bez valsts atbalsta nekas nav iespējams. Jebkurā modelī ir jārīko konkursi, ir jārezervē pieslēguma jaudas “Sadales tīklos”. Šajā brīdī ir jābūt pareizi formulētam izsoles vai valsts pasūtījuma objektam, lai konkurss noritētu godīgi un uzvarētu efektīvākais piedāvājums. Jau tagad no pašvaldībām pienāk signāli, ka vienam jaudas atrodas, citam neatrodas. Mēs no savas partijas puses sniegsim pārskatu par to, kā pašvaldībās ir “sabūvēti” enerģētikas jautājumi. Mēs redzam, ka ir “sabūvētas” sistēmas, kas no cilvēkiem vienkārši izsūc pēdējo naudu un ir absolūti neefektīvas. Tas parāda, ka enerģētika ir ne tikai svarīga, bet no valsts izzagšanas viedokļa arī ļoti riskanta tēma. Tādēļ tai ir jābūt pastāvīgā korupcijas apkarotāju kontrolē.

ES zaļais kurss var risināt un var nerisināt nacionālo valstu problēmas. Mums ir jāveido sava enerģētikas pakete, izejot no savām interesēm, vienlaikus, protams, sekojot, lai nav Eiropas Komisijas sankciju. Piemēram, pasakot, ka mēs tagad nebūvēsim sašķidrinātās gāzes termināli, jo gribam iet prom no gāzes piegādēm, mēs paši sev radīsim slazdus. Inčukalna gāzes krātuve ir milzīga mūsu reģionālā priekšrocība. Tā nebūs, ka gāzes izmantošana nākamo 20 gadu laikā izbeigsies. Tālāk tas savukārt var radīt korelāciju ar ūdeņraža jaudām. Ja mēs pašlaik deklarējam, ka pilnībā pārejam uz zaļo enerģiju, īsti nezinot, kādas komponentes tur ir, tad mēs valsti varam iznīcināt pavisam. Un pēc tam kāds gribēs skriet lūgties Krieviju, lai tomēr slēdz mūs atpakaļ pie gāzes piegādēm.

Vai reāla ir virzība uz bezdeficīta budžetu un kā Latvijai turpmāk vajadzētu vadīt augošo valsts parādu?

Mūsu valsts parāds, salīdzinot ar daudzām citām, turklāt pārtikušām valstīm, nav tas lielākais. Tas ir normas robežās. Šis ir krīzes laiks, un tas nav piemērots, lai par mērķi izvirzītu bezdeficīta budžetu. Protams, nebūtu pieļaujams nekontrolēts parāda pieaugums, bet svarīgāks jautājums pašlaik ir saglabāt cilvēkus Latvijā, saglabāt ekonomisko attīstību un domāt, kā piesaistīt investīcijas, ieguldīt izglītībā, labklājībā un infrastruktūrā.

Mums ir izveidota valsts pārvaldes sistēma, kas kontrolē pārmērīgu līdzekļu aizņemšanos un šķērdēšanu. Tādēļ paldies arī civildienesta korpusam par to, ka viņi ar visām valdībām, kādas ir bijušas un būs, ir spējuši sadarboties un nodrošināt disciplīnu un valsts attīstību. Patiesībā Latvija ir uzbūvēta pietiekami stabila no struktūras viedokļa. Ja es esmu kritizējis iepriekšējās vai šo valdību par neizdarību, piemēram, enerģētikas vai tiesiskuma jomā, tad tas nebūt nenozīmē, ka es domātu, ka Latvija būtu neizdevusies valsts un te viss būtu slikti. Latvijā ir izveidota demokrātiska sistēma, kas ļauj kontrolēt tās pastāvēšanu gan no tiesiskā, gan aizsardzības, gan ekonomikas un fiskālā viedokļa. Savukārt politiķu uzdevums ir būt drosmīgākiem un sniegt savus piedāvājumus un risinājumus, lai atbalstītu tos cilvēkus, kuriem ir vajadzīga palīdzība.

Ekonomikā tiek prognozēta recesija. Vai tas nozīmē, ka budžetā būs nepieciešama konsolidācija, izdevumu samazināšana?

Krīzes vienmēr palīdz atrast lietas, kuras, iespējams, ir liekas, ir pārfinansētas vai nereformētas. Arī šī situācija varētu būt tāda. Esmu drošs, ka mūsu valdība atradīs tās vietas, kur mēs varam darboties pēc citiem principiem. Krituma temps pašlaik arī neliecina, ka ekonomika varētu “apstāties”. Gluži otrādāk. Investīciju ienākšana, tostarp nekustamo īpašumu jomā, liecina, ka uzņēmēju vidū pašlaik ir arī zināms optimisms par ekonomiku. Svarīgs elements ir arī uzticēšanās valstij, uzticēšanās valdībai. Mēs redzam, ka mūsu valdība pašlaik ir nostrādājusi pilnu Saeimas ciklu, un tas liecina par noturību.

Izņemot daudzu ministru maiņas…

Nemaz ne tik daudzu, jo valdība ir optimizējusies, jo ir samazinājies valdību veidojošo partiju skaits. Tas nozīmē, ka šī valdība notiekošajiem procesiem ir spējusi adaptēties un kļuvusi tikai stiprāka. Es domāju, ka vēlētāji līdz šim ir bijuši pārāk toleranti pret valsts nozadzējiem – viņi zina, ka persona, iespējams, iesaistīta negodīgos darījumos, taču novērtē viņu kā “sakarīgu cilvēku” un pārvēl… Tā tas ir noticis kopš 90. gadiem. Ja cilvēki novērtētu to, ka šī valdība ir nostrādājusi bez krimināllietām, tas būtu ļoti labi.

Latvijā samazinās iedzīvotāju skaits. Vai ekonomikas attīstības saglabāšanai būtu jāatbalsta ārvalstu  darbaspēka plašāka piesaiste?

Piesardzība ir pamatota, bet bailes ir nepamatotas. Tādēļ, manuprāt, tā ir kļūda, ka baiļu dēļ Latvijā vispār nav radīta migrācijas politika. Ir bijusi atsevišķa cīņa par vīzu izsniegšanu viesstrādniekiem, bet tā nav vadīta un kontrolēta migrācijas politika. Visi pasākumi līdz šim ir bijuši tikai reaģējošā veidā, kad kaut kas ir noticis.

Vai jums ir piedāvājums?

Mūsu piedāvājums ir, ka valdībai ir jāpieņem migrācijas politikas dokuments. Pretējā gadījumā ir iespējami divi negatīvi efekti. Viens – migrācija notiek nelegāli. Piemēram, pašlaik ir redzams, ka būvniecībā it kā trūkst darbinieku, bet beigās viņi no kaut kurienes rodas. Un izrādās, ka viņi rodas caur uzņēmumiem, kas ir reģistrēti Polijā, un tādējādi apiet sistēmu. Turklāt nodokļus maksā pilnīgi citai valstij – tai valstij, kurai ir sava migrācijas politika. Otrs – mēs varam robežu slēgt pilnīgi, un tad strādniekus dabūsim pēc pārpalikuma principa. Gudra politika ir tad, kad valsts definē, kādus strādniekus un labākos profesionāļus grib piesaistīt. Migrācija notiek visā pasaulē, bet Latvijā tā notiek nekontrolēti un līdz ar to tas notiek neprognozējami. Neesot valsts politikai, uz šejieni arī nebrauc tie cilvēki, kuri vēlas stabilitāti, savu profesionālo iemaņu izmantošanu labākajā veidā, – citiem vārdiem, labākie kadri. Viņi aizbrauc uz Igauniju, uz ASV, un tur pēc kāda laika sāk rasties jaunuzņēmumi, aug ienākumi. Tas viss ir rezultāts labai migrācijas politikai. Savukārt šeit paliks tikai vienkāršo darbu strādnieki. Tas ir negatīvais scenārijs, no kura jāizvairās.

Mēs varam paskatīties kaut vai uz šodienas situāciju. Iebrauc bēgļi no Ukrainas, un ir jārēķinās, ka daļa šeit arī paliks. Mums ir svarīgi, lai paliek labākie un izglītotākie. Tāpēc mēs veidojam izglītības politiku ar pāreju uz latviešu valodu visās skolās. Tāpēc mēs veidojam labu tiesisku vidi, lai līdz ar migrāciju neveidotos jauna tolerance pret korupciju. Tad cilvēki, kuri atbrauc, būs pateicīgi šai valstij, cienīs šo valsti, runās latviski un papildinās gan mūsu iedzīvotāju rindas, gan ekonomiku.

Kādā veidā sekmēt sabiedrības integrāciju?

Numur viens ir izglītība. Ir pieņemts pilnīgi skaidrs plāns pa gadiem, pa klasēm, lai notiktu pāreja uz izglītību tikai latviešu valodā. Sabiedrība tam ir gatava. Otrs – turpināt valodas politiku. Arī mums ir jāapzinās, ka mēs katrs esam atbildīgs par to, lai visi šajā sabiedrībā integrējas latviskā vidē. Protams, jāpiemin arī mediju politika un mediju atbildība. Tas ir abpusējs process, jo no vienas puses ir valsts mediju politika, bet mediji ir atsevišķa vara, un varai ir jābūt arī atbildībai, medijiem ir jābūt pašregulācijai caur ētikas kodeksiem, arodbiedrībām un citiem elementiem. Valstij ir jāiesaistās tikai tad, ja mediji rīkojas pretlikumīgi. Piemēram, ja kāds medijs pirms tiesas kādu cilvēku nosauc par slepkavu, kā [konkrēts] laikraksts ir nosaucis Juri Jurašu, tad gan iesaistīsies tiesībsargājošās struktūras, vērtējot, vai nav pārkāpti kādi likumi. Arī ja tiks slavināts Krievijas uzbrukums neatkarīgai valstij, iestāsies valsts regulējums. Valsts var atbalstīt arī sabiedriskos medijus, bet kāda būs žurnālistika, tas ir pašu mediju ziņā. Arī valsts obligātais militārais dienests palīdzēs integrācijai. Paldies arī Ukrainas varonīgajai un pašaizliedzīgajai tautai, kuras daļa ir atbraukusi arī uz Latviju. Ir redzams, ka darba kolektīvos, kuros ir gan latvieši, gan Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji, gan tagad atbraukušie ukraiņi, tieši Ukrainas iedzīvotāji integrāciju veicina ļoti ātri. Tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri savā sirdī par Latviju joprojām ir šaubīgi, ukraiņi saprašanu pareizajā gultnē iegriež ļoti ātri.

Vai Tieslietu ministrijas sagatavotais Civilās savienības likumprojekts ir tas, kā Konservatīvie redz viendzimuma pāru nākotni Latvijā?

Tas ir sabiedrību šķeļošs jautājums, kas dod iespēju izpausties arī prokremliskiem spēkiem. Naratīvs “mēs ar viņiem cīnāmies” ir bijis patīkams gan Krievijas prezidentam, gan Ungārijas tagadējam vadītājam. Uz šī jautājuma vēlas uzsēsties un sev bonusus iegūt cilvēki, kas, manā skatījumā, ir margināļi. Konservatīvie vienmēr ir palikuši pie savām vērtībām – pie ģimenes, pie kristietības vērtībām, kas, pirmkārt, ir vārds mīlestība. Konservatīvo vērtība ir arī tiesiskums, ko bieži šādi margināļi arī cenšas nonivelēt. Tādēļ arī radās šis risinājums, kas, no vienas puses, pasargā laulību, no otras – ievēro arī Satversmes tiesas spriedumu. Tieslietu ministrijas eksperti ir piedāvājuši šādu risinājumu, Konservatīvajiem tas liekas pieņemams, jo tas neliek pārrakstīt jēdzienu, kas ir laulība. Tā ir savienība starp vīrieti un sievieti. Punkts. Reizē mēs redzam, ka juridisko jautājumu nerisināšana vispār situāciju tikai pasliktina, jo tiesas jau sāk pieņemt spriedumus, kas pavājina laulības institūtu. Civilās savienības likumprojekta atbalstīšana Konservatīvos parāda gan kā uz konservatīvām vērtībām balstītu, gan tiesisku un racionālu spēku.

Ja iekļūsiet nākamajā Saeimā, vai redzat sadarbību ar esošo koalīciju veidojošajām partijām?

Jā, nav nekādu ierobežojumu, lai koalīciju varētu veidot pašlaik tajā esošās partijas. Vienīgi es gribētu pateikt par apvienībām. Ir dažādas partijas vai uzņēmēju apvienības, kurām ir skaidrs, ka vieni viņi Saeimā var netikt. Rezultātā tiek saveidotas dažādas apvienības, kur īsti nevar saprast, kas ar ko ir kopā. Mērķi acīmredzami ir divi. Viens ir vispār tikt Saeimā un tur risināt savas ekonomiskās problēmas, otrs – “atkabināties” no sliktas reputācijas cilvēkiem, pārveidojoties citās savienībās.

Sauksiet konkrētas partijas un konkrētus uzvārdus?

Es domāju jaunveidotās apvienības. Jā, tur ir arī labi cilvēki, bet viņi nedarbojas pēc Satversmē noteiktās kārtības un labas politiskās prakses. Piemēram, mēs nodibinājām partiju un strādājam kā partija. Ja mums būs slikta reputācija, tad mēs par to atbildēsim, vai konkrētais politiķis tiks nomainīts amatā vai izslēgts no partijas. Cilvēki, kas pie mums atnāk, atnāk pie konkrētas partijas ar noteiktām vērtībām un vēsturi. Tas, ka sametas kopā vairākas sīkpartijas un beigās tu pat nezini, kurš no deputātu kandidātiem ir kuras biedrs… Piemēram, līdz Krievijas karam bija apvienības, kuras atbalstīja Lembergu. Sankcionēts, tiesājams cilvēks, bet viņi turpināja viņu atbalstīt. Visiem ir zināms, ka tas viss balstījās uz Lemberga naudu. Kamēr viņiem bija cerība, ka tā varēs turpināt, nekur projām negāja. Tad, kad Krievijas uzbrukums atklāja, ka tā ir prokremliska nauda, tad sāka mukt prom un veidot kaut kādas citas apvienības.

Kā ar “Progresīvajiem”?

Ar “Progresīvajiem” problēma ir tāda, ka viņus vada, manā ieskatā, cilvēks ar ļoti sliktu reputāciju, kurš apkampjas ar Rubiku un fotografējas pie vilciena ar sarkanām zvaigznēm. Te es gribu pabrīdināt jauniešus – vai jūs tiešām gribat sevi asociēt ar šādu politisko spēku? Mums tas būtu pagrūti. Taču es pašlaik negribu nosaukt, kas būtu mūsu tuvākie sadarbības partneri. Lai vēlētāji izvēlas, un tad mēs runāsim ar tiem spēkiem, kuri būs izvēlēti.

Ar ko nekādā gadījumā nesadarbosieties?

Mēs nevarēsim sadarboties ar spēkiem, kur ir jaušama “Saskaņas”, Latvijas Krievu savienības vai Lemberga klātbūtne.