Jau gandrīz piecus mēnešus bijušais Saeimas Konservatīvo frakcijas un Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Juris Jurašs atrodas Ukrainā, kur karo pret Krievijas okupantiem Ukrainas brīvprātīgo bataljonā “Karpatska Sič”. J.Jurašs ieradās Ukrainā 7.martā, īsi pēc Krievijas Federācijas okupācijas karaspēka iebrukuma Ukrainā. Tas bija brīdis, ko varētu uzskatīt par visgrūtāko un sarežģītāko brīdi Ukrainas valstiskuma pastāvēšanai. Mūsu korespondents ieradās Ukrainā, lai ierakstītu ekskluzīvu interviju ar J.Jurašu viņa bataljona dislokācijas punktā Harkivas apgabala, Barvikovē. Krievijas artilērijas dārdieniem skanot fonā, J.Jurašs ar savu AK-74 pie sāna, pilnā ekipējumā sniedza īsu video interviju, kuras transkripts ir lasāms zemāk.
Atgriezīsimies marta sākumā, kad ieradies Ukrainā. Tu devies prom pēkšņi vienā dienā. Kas tevi pamudināja pieņemt lēmumu, ka Tev ir jābrauc uz Ukrainu?
Domāju, ka lielai daļai Latvijas sabiedrības un ne tikai bija grūti noticēt tam, ka 21.gadsimtā kas tāds ir iespējams, un mēs visi cerējām, ka karaspēka pulcēšana pie Ukrainas robežas ir Kremļa ārpolitikas sastāvdaļa, nevis plānotas darbības, lai uzsāktu konvencionālu karu. Nespēju ticēt, ka Krievija lēmusi veikt uzbrukumu Ukrainai. Un tad tas notika. Man tas bija šoks, un emocijas aprakstīt ir ļoti sarežģīti. Protams, katram normālam cilvēkam šādā situācijā ir vēlme palīdzēt, ir vēlme iestāties par brīvību, taisnību un neatkarību. Bet ir kļūdaini domāt, ka šis ir tik Ukrainas karš ar Krieviju, ar Kremli. Tas tiešām ir visas civilizētās pasaules karš pret kara noziedzniekiem, pret ļaunumu impēriju, kuras rīcību nav iespējams prognozēt. Es vienkārši nevarēju stāvēt malā un skatīties, ka ļaunuma impērija cenšas iznīcināt vienu brīvību mīlošu Eiropas tautu.
Es domāju, ka šajā laikā, kopš noticis iebrukums Ukrainā, arī Latvijā daudzi ir sapratuši, ka ir daudz nepadarītu mājasdarbu. Šobrīd ir iespēja identificēt visas vājās vietas, ar kurām mēs līdz šim esam sadzīvojuši, bet ir būtiski pieaugusi nozīme tam, ka šie trūkumi tiek novērsti. Esmu pārliecināts, ka tiem, kas šobrīd ir Latvijā, ir vienreizēja iespēja analizēt situāciju un saprast, ka mums ir jāmaina un jānovērš, lai mēs nenonāktu līdz tam, ka mums rodas tādi paši draudi valsts pastāvēšanai, kādi tie šobrīd ir Ukrainai.
Es zinu, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji vēlas un arī iesaistās Ukrainas atbalsta pasākumos. Man sāka likties, ka es esmu izsmēlis visas iespējas, kādas man bija, lai palīdzētu Ukrainai, esot Latvijā, Tad es sāku domāt, ko vēl es varu darīt lietas labā. Es saprotu, ka ne visi var un ne visiem arī vajag braukt uz Ukrainu un stāties karadienestā, lai kopā ar ukraiņiem un daudzu citu valstu pārstāvjiem aizsargātu Ukrainas neatkarību un padzītu krievu okupantus no Ukrainas zemes. Tāda ir mana izvēle. Es šeit jūtos vajadzīgs un esmu atradis savu vietu, savu iespēju palīdzēt.
