Trešdien, 2. martā, Ministru prezidenta biedrs, tieslietu ministrs Jānis Bordāns un Saeimas Konservatīvo frakcijas priekšsēdētājs Juris Jurašs apmeklēja Ziemeļlatgali, lai godinātu nacionālo partizānu piemiņu.
Balvos J.Bordāns, Juris Jurašs un Balvu novada deputāts Aldis Bukšs nolika ziedus pie pieminekļa Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem, kā arī piedalījās atceres pasākumā Stompaku purvā par godu Latvijas nacionālajiem partizāniem, kuri 1945.gadā naktī uz 3.martu piedalījās vērienīgākajā kaujā nacionālās bruņotās pretošanās kustības vēsturē.
Šogad 2.martā pirmo reizi Latvijas vēsturē tika atzīmēta Nacionālo partizānu bruņotās pretestības atceres diena. Pērn jūnijā Stompaku kaujas datumu Saeima noteica par atceres dienu, pieminot latviešu tautas pretošanos padomju okupācijas varai.
Stompaku purvā pirms 77 gadiem notika nozīmīgākā nacionālo partizānu cīņa ar NKVD (PSRS Iekšlietu tautas komisariāts) karaspēku. Stompaku kauja uzskatāma par lielāko kauju pēc Latvijas Republikas okupācijas. Tajā piedalījās vairāki simti nacionālo partizānu, kas izcīnīja smagu kauju pret čekas karaspēku, paliekot nesakauti un organizēti atkāpjoties, lai izvairītos no draudošā aplenkuma un papildu zaudējumiem.
Stompaku kauja
1945. gada februāra beigās čeka bija noskaidrojusi aptuvenu partizānu nometnes atrašanās vietu, bet neticēja gūstekņu sniegtajām ziņām par partizānu skaitu, uzskatot, ka nometnē nevar atrasties vairāk par 30—40 cilvēkiem. Savukārt partizāni no sagūstīta «Smerš» leitnanta uzzināja, ka čeka zina viņu nometnes atrašanās vietu.
Partizānu vadība, būdama pārliecināta par savu spēku, pēkšņu uzbrukumu negaidīja, jo viņu izlūkošana nebija manījusi jaunu ienaidnieka karaspēka vienību ierašanos Abrenes apriņķī. Iespēju, ka čeka uzbruks tikai ar apriņķī esošajiem spēkiem, partizānu vadība neņēma vērā.
Tā nometnei, kurā atradās ap 350 partizāni, uzbruka NKVD (PSRS Iekšlietu tautas komisariāts) karaspēka 143. strēlnieku pulks 483 vīru sastāvā. Kauja ilga no 2. marta plkst. 7.30 līdz 19.30, kad kaujas troksnis līdz 3. marta rītam pieklusa. Abu pušu pozīcijas nometnes Priekšsalā atradās tikai 70 — 80 metru attālumā, un ilgākas vai īsākas apšaudes turpinājās ik pēc brīža. Kaujā krita un vēlāk no ievainojumiem mira 28 nacionālie partizāni, bet pretinieks zaudēja 46 cilvēkus.
NKVD karavīrs Vasilijs Vorobjovs notikušo raksturojis šādiem vārdiem: «Bandīti ir nogalinājuši un ievainojuši daudzus mūsu karavīrus un virsniekus. Bandītiem bija iepriekš sagatavotas aizsardzības pozīcijas, un viņi mums izrādīja spēcīgu uguns pretestību, nelaižot mūs savas nometnes teritorijā. Bandīti daudzreiz pārgāja pretuzbrukumos, cenšoties mūs aplenkt un iznīcināt».
Savukārt partizānu kaujas grupas komandieris Jānis Kozlovskis, atceroties kauju, rakstījis: «Šinī cīņā laikam biju vistuvāk nāvei, jo man, kad sniedzos pēc trofeju ložmetēja, uz pleca pie lāpstiņas labajā pusē izšāva cauri brezenta mētelim un visām drēbēm, labi vēl piededzinot ādu.»
Nozīmīga loma Stompaku kaujas sekmīgā iznākumā bija bijušajam leģionāram kapteinim Jānim (Arvīdam?) Ozolam («Melnā bārda»). Viņš Stompaku apmetnē ieradās 1945. gada 26. februārī — tikai dažas dienas pirms nacionālo partizānu kaujas ar čekas karaspēku. Sarkanās armijas aizmugurē kopā ar adjutantu Pauli Grantiņu («Ventiņu») viņš bija palicis atkāpšanās laikā 1944. gada jūlijā. Nelegāli abi dzīvojuši Grīvas mežos Tilžas pagastā. Pēc ierašanās Stompakos kapteinis Ozols ātri iemantojis pārējo partizānu uzticību un iecelts par «Saliņu mītņu» komandantu. 2. marta agrā rītā, kad čekisti neilgā laikā bija ieņēmuši četrus bunkurus un tiem pretī stāvošajā «Žogotas» partizānu grupā sākusies panika un pat daļēja bēgšana, tieši Ozols bija tas, kas novērsa apjukumu un noorganizējis pienācīgu pretestību.
Partizāni no «Saliņu mītnēm» un aplenktā Stompaku meža ar kauju izlauzās naktī no 2. uz 3. martu. Palīdzēja arī tas, ka naktī spēcīgi putināja. Galvenie partizānu spēki — ap 70 partizāni — kapteiņa Ozola vadībā devās uz Tilžas pagasta Grīvas mežiem. Tur 26. martā no Stompaku kaujā gūtajiem ievainojumiem mira LNPA vadītāja vietnieks Staņislavs Ločmelis («Dūzis»). Cīņas turpinājās. Kapteinis Ozols pēc vairākām sekmīgām sadursmēm ar okupantiem krita kaujā 1945. gada 28. aprīlī pie Rugāju pagasta Aparniekiem. LNPA turpināja vadīt Pēteris Supe («Cinītis»), kuru 1946. gada 1. aprīlī nogalināja čekas aģents — kaujinieks Jānis Klimkāns. Nākamais LNPA vadītājs Antons Circāns («Vārpa») krita kaujā 1947. gada 7. jūlijā, bet pēdējo LNPA vadītāju leitnantu Broņislavu Slucki («Induli») sagūstīja 1953. gada 15. janvārī.
Stompaku kaujas gaita un iznākums ir atklāts arī PSRS NKVD karaspēka 143. strēlnieku pulka komandiera apakšpulkveža Kuzņecova 1945. gada 19. marta ziņojumā par operatīvo stāvokli Austrumlatvijā. Tajā minēts, ka «Stompaku purva meža rajonā slēpās bandītgrupa 400—500 cilvēku sastāvā. Bruņojumā lielkalibra ložmetēji, balsta ložmetēji, rokas ložmetēji, automāti, šautenes, granātas un liels daudzums patronu. [..] Apkārt bandītu nometnei bija izveidota aizsardzības līnija, 15—20 cilvēku sastāvā norīkota sardze, no kuras tika izlikti posteņi rietumu, dienvidu un austrumu virzienā. Banda izveidoja 15—20 cilvēku vienības, lai aplaupītu mājas un iznīcinātu padomju un partijas darbiniekus pagastu un apriņķu centru tuvumā esošajās mājās. [..] 1945. gada 2. marta sadursmē ar bandu pulka operatīvā vienība iznīcināja 28 bandītus, 40—50 tika ievainoti, 7 cilvēki sagūstīti. Banda, izmantojot spēcīgo snigšanu un nakts aizsegu, izgājusi no aplenkuma rietumu virzienā un grupās izklīdusi Liepnas mežā, bet galvenie spēki aizgājuši uz Grīvas mežu.»
Pēc Stompaku kaujas lielākā daļa nogalināto partizānu tika izlikti atpazīšanai un vietējo iedzīvotāju iebiedēšanai Viļakā un Šķilbēnos. Kad Egļevas mežniecības grāmatvede L. Augustāne nogalināto cilvēku vidū atpazina savu vīru, viņa spēja sāpēs sakost zobus un to neizrādīt. Notraukusi sniegu no sava vīra sejas un papurinājusi galvu, viņa pagājusi malā, tā izvairīdamās no čekistu pratināšanas. Viļakas Brāļu kapos vēlāk svinīgi apglabāja tikai 18 okupācijas varas pārstāvjus, bet pārējos čekas karavīrus apglabāja Pitalovas vai Ostrovas kapos. Tas notika tāpēc, ka Viļakas centrālajā laukumā publiskai apskatei bija nomesti 19 nogalināto partizānu līķi, un nebija pieļaujams, ka tauta redz, ka komunistu zaudējumi ir bijuši lielāki. Daļu mirušo partizānu sameta bedrē pie Viļakas katoļu baznīcas žoga, kur 2005. gadā tika atklāta viņiem veltīta piemiņas vieta.
Stompaku kauju var vērtēt kā lielāko un sīvāko kauju Latvijas partizānu kara vēsturē. 2011. gada 11. augustā Balvu—Viļakas šosejas malā tika atklāts piemineklis Stompaku kaujā kritušajiem 28 nacionālajiem partizāniem. Tajā ir iekalti visu kritušo vārdi un dziesmas rindas:
«Mums bija jāmirst, lai dzīvotu simti.
Nebija lemts toreiz Latvijai zelt.
Un pēc kariem, kas palikāt dzīvi,
Būs no jauna jums Latviju celt!»
