Rīga, 8.apr., LETA. Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) ir gatavs uzņemties jauna risinājuma sagatavošanu, lai nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu piešķirtu visiem brīvības cīnītājiem, kas to ir pelnījuši.
Tieslietu ministra preses sekretārs Andris Vitenburgs aģentūrai LETA pavēstīja, ka ministrs ir paredzējis sasaukt represēto biedrības, vēsturniekus un zinātniekus, lai precīzi noteiktu visus kritērijus, atbilstoši kuriem noteiktu politiski represētās personas statusu un nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu.
Politiķis atbalsta Valsts prezidenta Egila Levita aicinājumu Saeimai likumdošanas procesā atrast labāko risinājumu arī sarežģītajiem vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas jautājumiem. Bordāns uzskata, ka ir nepieciešams atjaunot vēsturisko taisnīgumu attiecībā uz visiem brīvības cīnītājiem, kuri Latvijas okupācijas laikā aktīvi iestājās par 1918.gadā proklamētās valsts atjaunošanu.
Bordānam neesot “pieņemama situācija, kad 30 gadu laikā pēc neatkarības atjaunošanas nav iespējams rast taisnīgu risinājumu arī individuālajos gadījumos, kad likumdevējs nav precīzi noteicis nepieciešamo regulējumu atsevišķās situācijās, kas tipiski neatbilst vispārējam regulējumam un kritērijiem”. “Attiecīgos likumus Latvijas Augstākā Padome un Saeima pieņēma deviņdesmitajos gados. Līdz ar to nav iespējams par politiski represēto personām vai nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem atzīt visus, kas cietuši no okupācijas režīmu represijām vai pretojušās okupācijas režīmiem. Tas tikai rada cilvēkos neizpratni par taisnīguma sajūtu,” akcentēja ministrs.
Bordāns pievienojas Levita paustajam satraukumam par gadījumiem, kad personai par sevišķiem nopelniem nacionālajā pretošanās kustībā vai tās atbalstīšanā tiek piešķirts Viestura ordenis, bet vienlaikus tai ir liegta iespēja saņemt nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu.
Vitenburgs vērsa uzmanību, ka divus gadus – mantojumā no iepriekšējās Saeimas – ir iestrēguši grozījumi likumā “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju”.
Iepriekš Levits norādīja, ka trīs pieņemtie noregulējumi – par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju, par politiski represētas personas statusu un par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu – kopumā risina vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas jautājumus, taču to visu piemērošanas praksē ir vērojama būtiska problēma.
“Visu triju likumu piemērošanā vērojama viena un tā pati tendence – nodrošinot vispārēju taisnīgumu, likumu piemērošanā ir grūtības taisnīgi atrisināt netipiskus gadījumus, kas atrodas ārpus likumdevēja precīzi noteiktā, bet līdzīgi prasītu tikpat taisnīgu risinājumu,” uzsvēra Levits.
Prezidents vēra uzmanību, ka Satversmes ievadā norādīts, ka Latvijas tauta nekad neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva savu brīvību, atjaunojot neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Valsts pirmās personas ieskatā, šajos Satversmes vārdos ir formulēta Latvijas valsts oficiālā nostāja pret okupācijas režīmiem, to īstenoto politiku un veiktajiem noziegumiem.
“Satversme arī paredz pavisam konkrētus valsts un sabiedrības pienākumus vēsturiskā taisnīguma atjaunošanai. Atbilstoši Satversmes ievadam Latvijas tauta godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešu varu upurus, kā arī nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus,” norādīja Levits, uzsverot, ka Latvijas valsts un sabiedrības pienākumi vēsturiskā taisnīguma atjaunošanai, pārvarot okupācijas režīmu nodarītās sekas un atstāto mantojumu, ir daudzveidīgi un prasa pietiekami komplicētu noregulējumu.
Tāpat Levits norādīja, ka okupācijas režīmu veiktās represijas pret nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem un to atbalstītajiem bija īpaši nežēlīgas, tādēļ Latvijas valstij ir pienākums novērtēt nacionālās pretošanās kustības paveikto un sniegt atsevišķu atbalstu šīs kustības dalībniekiem.
Valsts pirmā persona atzina, ka viņu īpaši uztrauc tie gadījumi, kad Latvijas valsts ir piešķīrusi kādai personai augstāko valsts apbalvojumu – Viestura ordeni – par sevišķiem nopelniem nacionālajā pretošanās kustībā, dalību nacionālajā pretošanās kustībā vai tās atbalstīšanu, bet šī persona nevar saņemt nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu, jo neatbilst likuma prasībām. Viņa ieskatā, šādas nejēdzības likumdevējam vajadzētu ātri novērst, lai sekmētu vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu un neradītu cilvēkos neizpratni un papildus netaisnīguma sajūtu.
Pēc prezidenta domām, šādam risinājumam vajadzētu attiekties uz visu trīs likumu darbības jomu, proti, tam jāparedz individuālo gadījumu risināšanas iespējas likuma “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju”, likuma “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” un likuma “Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu” piemērošanas jomā.
