2020. gada 29. decembra rītā tapa zināms, ka Valsts vides dienests par depozīta sistēmas dzērienu iepakojuma operatoru izvēlējies SIA “Depozīta iepakojuma operators” (DIO).
Lai plašākai sabiedrībai darītu zināmu šīs iepakojuma depozīta sistēmas specifiku, minēšu trīs lietas.
Pirmkārt, svarīgi saprast, ka šis nav bizness, bet dzērienu ražotāju pienākums apsaimniekot savu radīto iepakojumu, sasniedzot noteiktus materiāla pārstrādes rādītājus. Šāds princips noteikts Eiropas Savienības Atkritumu direktīvā un Latvijas Iepakojuma likumā. Iepakojuma likums nosaka, ka no šī procesa neviens nedrīkst gūt peļņu. Attiecīgi arī dzērienu ražotāji atbild par šo normu izpildi finansiāli un neizpildes gadījumā tiks sodīti ar soda naudām. Par konkurenci varētu runāt tādā gadījumā, ja ir oficiālas iespējas nopelnīt.
Otrkārt, tā kā šis process ietekmē vienas noteiktas nozares produkta pašizmaksu, jo depozīta sistēmas izmaksas segs ražotāju maksājumi, kuri šīs izmaksas iekļaus dzēriena cenā, tad nav pieļaujams, ka šo procesu kontrolētu kāda nesaistīta nozare, piemēram, atkritumu apsaimniekotāji, jo tai principā ir vienalga, par cik paaugstināsies kādas citas nozares produkta cena, turklāt var rasties slēptas peļņas izņemšanas vēlme. Turklāt zaudējošā kandidāta piedāvātajā modelī jau šādas iezīmes bija redzamas – tika paziņots, ka iekārtas iegādās no saistīta uzņēmuma, tātad paši noteiks, kāda būs to cena.
Treškārt, DIO ir apvienojis ražotājus un importētājus, panākot ~ 80 % īpatsvaru no visa iepakojuma apjoma, kas laists tirgū. No palikušajiem 20% – 10 līdz 15% veido RIMI un MAXIMA importētais apjoms, kuri neatbalsta nevienu pretendentu šobrīd. Savukārt Nulles depozīts ~ 5%. Ja skatās no Latvijā saražotā apjoma, tad īpatsvars ir virs 95% – ieskaitot arī vidējus, mazus Latvijas kapitāla ražotājus – Tērvete, Valmiermuiža, Užava, Brūveris un daudzi citi. Tātad DIO īpašnieki faktiski ir Latvijas ražotāji, kuri rūpējoties par to, lai viņu produkcijas cena nepaaugstinātos, ir pēc iespējas ieinteresēti, lai sistēma darbotos pēc iespējas efektīvāk!
Un visbeidzot, trīs vai pat tikai divas paralēlas sistēmas nozīmētu neefektīvu infrastruktūras izmantošanu un lielākas izmaksas. Turklāt tas nozīmētu, ka veikala īpašniekam būtu jānodrošina vieta diviem vai pat trijiem dažādiem iepakojuma pieņemšanas punktiem, kas nebūtu iespējams, paturot prātā, ka arī veikalnieks (saskaņā ar likumu) nedrīkst no tā pelnīt. Tieši tāpēc nevienā pasaules valstī nav vairāk par vienu operatoru.
Var droši teikt, ka šis bija labākais iespējamais iznākums! Apsveicu DIO un vēlu ātri ieviest iepakojuma depozīta sistēmu Latvijā! Tāpat paldies Saeimas Tautsaimniecības komisijas jauno konservatīvo deputātiem Krišjānim Feldmanam un Sandim Riekstiņam, kā arī viņu koalīcijas kolēģiem – Janīnai Kursītei un Jānim Vitenbergam, kas nostāvēja cīņā par tautsaimniecībai derīga risinājuma ieviešanu.
