Jau vairāk nekā pirms 20 gadiem Andris Kazinovskis pētīja un analizēja situāciju Latvijā un Eiropas Savienības valstīs, lai rastu optimālāko ceļu, kā Latvijai attīstīties vienmērīgāk. 2001.gadā tapa grāmata „Reģionālā administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas problēmas Latvijā” un 2014.gadā monogrāfija „Reģionālā attīstība Latvijā: administratīvi teritoriālās reformas (ATR) norises, problēmas, risinājumi”. Zīmīgi, ka grāmatās minētie priekšlikumi par ATR bija nominēti pirmo reizi atjaunotajā neatkarīgās Latvijas valstī. Kas šo gadu laikā mainījies, jautājām Seaimas deputātam Andrim Kazinovskim.
Ministrs Pūce, tiekoties ar pašvaldību pārstāvjiem Gulbenē, skeptiski raudzījās uz reģionu izveides nepieciešamību…
-Vieni grib reģionus, citi – nē. Vieni piecus, citi – deviņus. Vienam vajag iecelto pārvaldi, citam – vēlēto. Praktiski bija haoss. Pamazām, runājot ar kolēģiem individuāli, meklējām risinājumu. Manuprāt, šobrīd risinājuma variants ir atrasts un šī reģionu veidošanas koncepcija milzu soļiem iet uz priekšu. Man ir cerība, ka galarezultātā, lemjot jautājumu par jaunajiem novadiem, paralēli tiks lemts arī par reģioniem. Tiesa, reģioni paši par sevi neko daudz neizsaka. Tas ir tikai instruments, tāpēc paralēli strādāju pie tā, lai Nacionālajā attīstības plānā, kas ir galvenais dokuments valstī, ieviestu citu pieeju, kārtību jeb reģionu dimensiju.
Kāda tā būs?
-Ja notiek reģionu izveidošana, katram reģionam jābūt savai attīstības programmai, kurā detalizēti izvirzīti mērķi, kas jāpaveic septiņos gados. Piemēram, Latgales reģionā katrā vietā sakārtot vai uzbūvēt konkrētu objektu. Tie var būt ceļi, dzelzceļi, lidosta, uzņēmējdarbība, veselība utt. Gribu panākt, lai katrs novads tiek iekļauts reģiona programmā, tostarp Balvi Latgalē, kur paredzētas īstenot konkrētus jautājumus.
Ko tas dos?
-To, ka garantēti par Eiropas struktūrfondu naudu septiņos gados tiks izbūvēti vai sakārtoti konkrēti objekti. Kā to pamatoju? Tad, kad ES valstu starpā notiek struktūrfondu sadale, Latvijai, tāpat kā pārējām valstīm, ir noteikti konkrēti kritēriji, piemēram, iedzīvotāju skaits, teritorijas lielums, tostarp pats galvenais – iekšzemes koprodukts uz vienu iedzīvotāju jeb IKP. Tas faktiski raksturo dzīves līmeni katrā valstī – jo tas mazāks, jo valstij piešķir vairāk līdzekļus. Tad jājautā, kāpēc Latvijas ietvaros nevar būt vismaz divi reģioni? Ja ir reģioni, tad būs jārēķinās pēc katra reģiona IKP. Latgalei tie ir 35-40%; Vidzemei, Zemgalei un Kurzemei 40-50%, bet Rīgai pārsniedz jau 110%. Lai saņemtu ES stuktūrfondu maksimālo finansējumu, jābūt 75% zem vidējā ES. Latvija kopumā līdz šim ir kā viens reģions, un zem šiem 75%. Šobrīd, ņemot vērā to, ka Rīgā ir ļoti daudz ieguldīts, turklāt Rīga sasniegusi 110 un vairāk procentu slieksni, valstī kopumā esam pie šiem 75%.
Tātad reģionu izveides gadījumā varēsim pretendēt uz lielāku finansējumu? Kāpēc šo iespēju mēs sev liedzam?
-Ir pierasts, ka partijas savā starpā sadala ministrijas, kurām šie līdzekļi bija kā astpēriens katras nozares attīstībai. Piemēram, Izglītības un zinātnes ministrija ieguldīja augstskolā, Satiksmes – ceļos, dzelzceļos utt. Piedāvāju saglabāt šo nozaru principu. Tiesa, reģionu līmenī! Skaidrs, ka katram reģionam būs jāapgūst ceļu projekti. To var realizēt Satiksmes ministrija, tomēr par pamatu jābūt reģionu principam, kvotēšanai, ņemot vērā IKP. Tad pazustu krāpšana, lobiji… Kā šobrīd darbojas struktūrfondu apgūšana? Katrai mistrijai ir paredzēti līdzekļi, izstrādātas programmas. Tad konkrēta mērķprogrammai tiek izsludināts konkurss, uz kuru piesakās visi, kas vien var – kā uz deficītu. Ir veiklākie, kas prot šo programmu un noteikumus apspēlēt. Liepāja, Ventspils un Jelgava pēdējos gados saņēma vislielāko finansējumu, piemēram, mūzikas skolas un citu vērienīgu un dārgu objektu būvei. Tajā pašā laikā Latgalē mēs nevaram izdarīt elementāras lietas. Kādi ceļi ir mūspusē? Tas veicina iedzīvotājus doties projām.
Pēc Jūsu teiktā izriet, ka reģionu izveide ir būtiskāka un valstij vajadzīgāka nekā gaidāmā ATR?
-Taisnība. Ja es būtu ministrs, vispirms izveidotu reģionus. Esmu panācis vismaz to, ka paralēli par to nopietni domājam un diskutējam. Sākotnēji Pūces variantā reģioni pavīdējā pēdējā punktā – veiks tikai izpēti, vai reģioni vajadzīgi. Pēc ilgām sarunām tomēr panācām, ka šis punkts ir aktualizēts. Protams, tas prasa daudz pūļu. Šobrīd Latvijā darbojas plānošanas reģioni, kurus, kā nekad agrāk, atbalsta pašvaldību vadītāji. Pēdējā diskusijā Pūce ar saviem ekspertiem novadu vadītājiem stāstīja par ATR reformas nepieciešamību. Viņš atkal nebilda nevienu vārdu par reģioniem. Beigās piecēlos un šo jautājumu aktualizēju. Aplausi liecināja, ka novadu vadītāji atbalsta reģionu izveidi. 20 gadu laikā nekad nav bijis tik liels atbalsts… Tomēr, vai politiķi pieņems šādu lēmumu? Dzīvosim – redzēsim…
Vai pavīd gaisma tuneļa galā?
-Ministram ir jāsaprot, ka reģionu izveidošana ar jaunizveidotajiem novadiem dos stimulu, jo tad būs garantija, ka reģionos nonāks finanšu līdzekļi. Citā variantā to neviens negarantē.
Vai pirms 10 un vairāk gadiem veiktā ATR sevi ir attaisnojusi?
-Jau tolaik paudu savu viedokli, ka bijušajam Balvu rajonam jāpaliek viena novada ietvaros. Diemžēl tur bija politiski procesi, kad pagastu vadītāji iestājās par citu scenāriju.
Tā bija kļūda?
-Vismaz sliktāk nebūtu, ja četri novadi atrastos vienā. Uzskatu, mēs tolaik daudz ko zaudējām. Piemēram, zaudējām profesionāļu kolektīvu, kas bija rajona padomē. Izveidojot vienu novadu, pieaicinot labākos speciālistus no citiem pagastiem un pilsētas, mēs varējām profesionālo līmeni pacelt vēl augstāk.
Daudzas pašvaldības neatbalsta jauno ATR. Varbūt viss beigsies nesācies?
-Scenārijs ir ļoti vienkāršs. Tad, kad veidojās jaunā valdība, viens no kopējiem uzdevumiem, par ko vienojās visas valdībā esošās partijas, ir ATR realizēšana. Pūce uz to arī atsaucas. Viņa komanda ir izstrādājusi kritērijus, pēc šiem kritērijiem nekādi mazi novadi nevarēs būt.
Nebaida tiesu darbi, ka, piemēram, nav ievērotas vēlētāju intereses?
-Nav jau likuma par referendumiem, par ko deputāti, tostarp es, jaunajā Saeimā cīnās.
Pirms 20 gadiem piedāvājāt ieviest jaukto vēlēšanu sistēmu, paredzot ievēlēt LR Saeimā 50 deputātus pēc proporcionālās vēlēšanu sistēmas (partiju saraksti) un 50 deputātus pēc mažoriotārās vēlēšanu sistēmas (vēlēšanu apgabalu saraksti), ievērojot adekvātu pārstāvniecību no visiem pieciem reģioniem.
-Mums bija vairāki fundamentāli priekšlikumi. Galvenais no tiem, ka reforma jāveic visos trijos līmeņos vienlaikus – vietējā, reģionu un valsts pārvaldē. Diemžēl esmu spiests strādāt savu iespēju robežās. Esmu panācis to, ka šobrīd jau runājam vismaz par diviem līmeņiem.
Pirms 15 gadiem nosūtījāt vēstuli Eiropas Komisijas Reģionālās attīstības un Institucionālās Reformas komisāram Mišelam Barnjē, kurā izteicāt bažas par to, ka Latvijā notiek varas un finanšu centralizācija.
-Tad, kad sāku diskusijas par Nacionālo attīstības plānu, Latvijas ierēdņi apgalvoja, ka Latvija ir viens reģions, un tikai tā, un ne citādāk, varam apgūt ES līdzekļus. „Nevar būt,” sevī spriedu. Turklāt pērn Lietuva izveidoja divus reģionus, Viļņu atdalot no pārējās valsts teritorijas. Ko tas dod? Pārējai Lietuvai saņemt finanšu līdzekļus. Speciāli devos uz Briseli, lai noskaidrotu, vai Latvijai ir iespēja, vai viņi liek šķēršļus tam, ka Latvijā var būt reģionālā pieeja? Viņi atbildēja, ka Latvijai vairākas reizes ir ieteikts pāriet uz reģioniem. Atbraucis mājās teicu: „Ko jūs maldināt deputātus?” Mūsējie klusē, bet turpina darīt savu.
Jau pirms 20 gadiem Latvijas Republikas valdībai prasījāt, lai Eiropas Komisija ekskluzīvā kārtā Latgali kā paplašinātās Eiropas Savienības nabadzīgāko reģionu atzītu par NUTS2 reģionu?
-Jā. NUTS ir vairāki līmeņi. NUTS2 – reģiona pamats. Ja NUTS2 līmenī ir kāds reģions vai pati valsts, tad tas pa tiešo saņem ES līdzekļus. Bet tur ir kritērijs – iedzīvotāju skaits nedrīkst būt mazāks par 800 000. Mums jārīkojas līdzīgi kā Lietuvai, galvaspilsēta un Pierīga jānodala no pārējiem četriem reģioniem, kas varētu būt NUTS3 līmenī. Rīga un Pierīga lielas naudas dabū uz atpalikušu reģionu – Kurzemes, Vidzemes, Zemgales, Latgales – rēķina. Jājautā, kāpēc līdzekļi nenonāk līdz reģioniem? Tā ir šmaukšana un krāpšana vislielākajā mērā. Ko mēs lai no iedzīvotājiem prasām, ja valsts mērogā notiek šādas lietas? Turklāt vēl brīnās, kāpēc cilvēki brauc projām no saviem reģioniem.
Kāda varētu būt reģionu pārvaldība?
-Pašreizējos plānošanas reģionos strādātu attiecīgā reģiona novadu vadītāji un sākotnējā periodā ieceltais pārvaldnieks. Kāpēc ieceltais? Reģionā jābūt attīstības plānam un cilvēkam, kurš par tā īstenošanu atbildēs? Labāk, manuprāt, iecelta amatpersona, nevis kolektīvs. Tālāk būs līdzekļu apgūšana. Kas par to atbildēs? Atkal ieceltais, turklāt viņam, manuprāt, jābūt Ministu kabineta sastāvā, iespējams arī bez balstiesībām. Lai viņš nav lūdzējs, lai no Kurzemes vai Latgales atbildīgais nebrauc uz valdību klanīties, bet ir deleģēts piedalīties lēmumu pieņemšanā un konkrētā reģiona aktuālās informācijas sniegšanā. Tāpat viņš būtu tas, kurš reģionā realizē valdības nodomus.
Atgriežoties pie gaidāmās ATR, kas un kā vadīs jaunizveidotos novadus?
-Pagasti, kā ir, tā arī paliks. Pārvaldība – vēlēta.
Izskan bažas, ka jaunajās novada domēs nebūs visu pagastu pārstāvju…
-Vēl jau tiks pārskatīti daudzi, tostarp pašvaldību un vēlēšanu likumi. Man šķiet, ka vajadzētu iestrādāt normu, lai pārstāvniecība ir no katra pagasta. Reforma dos rezultātu tikai tad, ja pamatā ir līdzekļi. Ja to nav, var vienot, apvienot vai pievienot, tāpat nekas nemainīsies.
Kāds liktenis sagaida Latviju?
-Ja teritorijas neattīsta, tās kļūst mazvērtīgas. Ja piepildīsies manas domas, dzīvosim labi. Jebkurai reformai, tāpat kā bitēm, jābūt stimulam čakli strādāt.
VARAM ministrs solījis tikties ar visu Latvijas novadu ļaudīm. Ko viņam ieteiktu pajautāt?
-Kāds ir reformas ekonomiskais pamatojums? Ko dos reforma? Būs vai nebūs reģioni?
Vai darbs Saeimā neatgādina cīņu ar vējdzirnavām?
-Jāpilina. Akmens nesabruks, ja nepilināsi.
