Zemgale ceļas balsot par JKP

KRIŠJĀNIS FELDMANS (33). Ekonomists, Rīgas domes deputāts. Politikā liktenis un uzskatu saderība saveda kopā ar Jāni Bordānu. Būdams tieslietu ministrs, Jānis aicināja savā birojā par ārštata padomnieku. Tajā laikā ministra vadībā sāka daudzas nepieciešamas nozares reformas. Nomainīja neizdarīgus iestāžu vadītājus, tiesnešus ar reputācijas problēmām, apsūdzībām, viesa kārtību maksātnespējas administrēšanas procesā. Drīz sekoja reakcija. Tiešā tekstā teica – tā turpinot, ilgi amatos nepaliksiet! Un Nacionālā apvienība izslēdza no savām rindām ministru, kam pirmajā vietā bija valsts, nevis partijiskās intereses. 2014. gadā tika lemts dibināt jaunu konservatīvu spēku, apvienojot enerģiskus cilvēkus, kam bija politiskā domāšana, ka valsts labā var strādāt arī nesavtīgi, godīgi kalpojot cilvēku interesēm. Tagad Krišjānis Feldmans ir JKP Zemgales saraksta līderis, kandidējot 13. Saeimas vēlēšanās.

Krišjāni, esat tik jauns – un jau konservatīvs!

Krišjānis Feldmans: Konservatīvismu izprotu kā vērtību aizstāvēšanu. Cilvēkam, kam nav vērtību, sāk pazust principi, sirdsapziņa, morāle, un viņš kļūst tāds galertveidīgs. Mans vectēvs bija tēvzemiešu biedrs Talsu nodaļā, ģimenē no mazotnes tiku ievilkts līdzi sekošanā politiskiem notikumiem, vēlēšanu rezultātiem, TV diskusijām. Man un citiem partijas biedriem arī šodien ir svarīgs nacionālais – valoda, mūsu vēsture, stipras latviešu ģimenes. Dibinot JKP, mums, stabilu pamatlietu, vērtību atbalstītājiem, nekas cits jau neatlika – netaisīsim taču liberālu partiju.

Politiskas partijas tiecas pēc varas. Vai uzskatāt, ka šis ir brīdis, lūzumpunkts, kad nacionālajā politikā, valsts pārvaldē jāienāk jauniem spēkiem, jaunai domāšanai, jauniem politiķiem?

Apzinīgā mūžā neesmu dzīvojis padomju iekārtā, bet tas laiks atstājis sekas zināmas cilvēku daļas prātos, psiholoģijā. Es atļaujos brīvi domāt. Tādi esam visi, Jaunajā konservatīvajā partijā apvienojušies. Mums būtiska tīra reputācija, noturība pret kārdinājumiem ar varu un naudu. Arī JKP dažiem ir paslīdējusi kāja, no tiem atbrīvojamies bez žēlastības. Mūsu rindās nevar palikt Zaķa tipa politiķi, no kādiem augstu principu, vērtību partijā laikus jātiek vaļā. Man liekas, vēlētājos ir pieprasījums pēc politikas, kas nav savienojama ar alkatību, ieraušanas kāri, turpretī vecās paaudzes politiķos esmu pamanījis tendenci izmantot sarunāšanu, lietu bīdīšanu par blatu. Tas šādās darbībās iesaistītās partijas ved strupceļā, jo tās nespēj pilnvērtīgi realizēt varu valstiskās interesēs. Mēs jau varam sarunāties kā inteliģenti cilvēki ar citu partiju kolēģiem, bet man nekad nebūs vēlme sastrādāties “tu man – es tev” un “roka roku mazgā” izdevīguma vārdā.

Tomēr vēlētājus uztrauc latvisko spēku savstarpējā apkarošanās, nodalīšanās, tikmēr prokrieviskā “Saskaņa” turas ciešāk, monolītāk. Savukārt Rīgas domē opozīcijas četras partijas, šķiet, saprotas tīri labi. Kā to izdevies panākt?

Tas ir labs paraugs, kā kompetenti, jauni, enerģiski JKP politiķi kā vadošā opozīcijas frakcija virza visu Ušakova aplamās vadības pretinieku darbu pareizās sliedēs. Ja kāds mēģina atkrist no kopīgi ietā ceļa, viņu attur tas, cik mēs spējam nostāvēt ar stingru mugurkaulu. Nu kā balsot pret azartspēļu vietu vairošanu Rīgā, pret pilsētnieku interesēm? Visi saprot, šī sērga jāierobežo, bet, ja to nevēlas, tikpat skaidrs, ka apakšā ir sponsoru intereses. Esam konstruktīvi, vienmēr darām to, ko sakām, ar mums kolēģi labprāt sadarbojas.

Kāpēc konstruktīva sadarbība neizdodas valsts līmenī? Ko tur varētu mainīt?

JKP iestājas par valstiskām lietām, un nostāju esam gatavi argumentēt. Paredzam, piemēram, celt neapliekamo minimumu līdz 500 eiro, un fiskāli tas iespējams. Ja varam pierādīt ar aprēķiniem, citām partijām būtu politiska pašnāvība atbildēt – esam pret priekšlikumu nevienlīdzības mazināšanai! Ekonomikā no tā būs virkne pozitīvu efektu, cilvēkiem ieguvumi – nevar nepiekrist tikai tāpēc, ka JKP krekli, teiksim, zilā krāsā. Bet ir jautājumi, kas mani uztrauc, ka tur gan parādīsies sponsoru intereses. Proti, OIK, azartspēļu biznesa slēgšana, ātro kredītu nozares sakārtošana. Zemgalē debatēs visi sola risinājumus, bet valdošās partijas saņēmušas lielus ziedojumus no OIK uzņēmējiem, kredītu devējiem. Būs smaga cīņa par OIK likvidēšanu un pārējiem jautājumiem.

Vēlētāji negrib kļūdīties un nobalsot par spēkiem, kas piekristu valdības veidošanai ar “Saskaņu”. Jūs taču šajā ziņā esat droša izvēle?

Jā, un būtiski piebilst – JKP ne atklāti, ne slēpti nesadarbosies! Nav noslēpums, ka ir “latviskie” domes deputāti, kuri draudzīgi pavada laiku ar Ušakovu. Man nevarētu būt draugi pretvalstiski elementi, kurus eju apsveikt ar šņabi vai šampanieti svētkos. Nav jāaizmirst, ka Ušakovs balsoja par krievu valodu – otro valsts valodu. “Saskaņas” sociāldemokrātiskums ir viltus pozīcija, kam neviens netic. Viņu premjera kandidāts viesojās Krievijā, un tu vari uzvilkt Eiropā pašūtu uzvalku, bet, ja esi sarkanais, bieži nosvēries Krievijas imperiālistisko tīkojumu atbalstam, – pārģērbšanās iekšējo būtību nemainīs. Ielaižot Ušakova partiju valdībā, to būs ļoti grūti dabūt ārā. Viņiem ir lieliskas iemaņas veidot koruptīvas shēmas, kur gandrīz katrā iepirkumā ir aizturētie un aizdomīgi darījumi. Pārceļot apšaubāmās prasmes uz valdību, nozagtos līdzekļus izmantojot reklāmas kampaņā, iedarbinot administratīvo resursu, “Saskaņa” pirks balsis. Ir risks palielināt valsts parādu, budžeta deficītu un iekrist bedrē, kādu jau piedzīvojām. Nauda būs jāatdod, tad, lūk, pieteiksies Krievija – aizdot pret ķīlu, “Latvenergo”, “Lattelecom” – un pēkšņi valsts stratēģiskie uzņēmumi pāriet svešās rokās, Putinam pietuvinātiem uzņēmējiem. Turklāt tas būtu noticis pilnīgi tiesiski, “Saskaņas” “saimniekošanas” iznākumā. Bet – iznīcinoši neatkarīgai valstij, kas ieslīgtu citas ietekmes zonā, vājinot pozīcijas NATO vai mazinot valsts valodas lomu.

Esat konservatīvo virzīts finanšu ministra amata kandidāts, balotējaties Zemgalē – Latvijas labības klētī. Kādu atbalstu varat solīt lauksaimniekiem?

Man ir saknes Valdemārpilī, vecāki skolotāji, bet vectēvs un tālākie senči Lubes pagastā vienmēr bijuši zemnieki. Ar radiem esam sprieduši, ka dzimtas, kam saknes laukos, ar laiku atgriezīsies strādāt atjaunotās saimniecībās. Turklāt ne hobija pēc, bet kā uz rentablu, pelnošu darbu. Man ir pārliecība, ka pašlaik Eirosavienības atbalsts lauksaimniekiem tiek nepareizi mērķēts. Uzskatu, maziem saimniekotājiem jāsaņem proporcionāli lielāks atbalsts. Tas atbilst Eiropas garam celt saimniekošanas efektivitāti uz nelieliem zemes gabaliem, veicināt lauku dzīvesveidu. Latvijas smagā lieta – depopulācija lauku apvidos. Tam viens no iemesliem lielsaimniecības ar tūkstošiem hektāru. Tajās īpašnieki varētu vispār neražot, tikai appļaut un dzīvot zaļi ar saņemtiem hektārmaksājumiem. Mums lauksaimniecības zeme jāapsaimnieko gudrāk. Sēt, novākt, eksportēt graudus, “lielražot” ir būtiska lauku saimniekošanas nozare, bet augstu pievienoto vērtību no zemes var iegūt divdesmit, desmit un divos hektāros! Jāatbalsta arī zemnieks, kurš sekmīgi audzētu, pārstrādātu tomātus, citas kultūras dārzeņkopībā. Lielražotājs ar jaunāko tehniku šķūnī, ar augstu ražošanas intensitāti, nedaudziem algotiem darbiniekiem nav pirmais un vienīgais subsidējamais. Jo cilvēki, kas agrāk strādāja zemi, atstāj laukus, pārceļas uz Rīgu, sliktākā gadījumā Īriju. Jaunais zemnieks vispār nevarēja iesākt biznesu, tikai šobrīd parādās risinājumi, kas viņu dara konkurētspējīgāku, rada iespēju tikt pie zemes. Apbraucot Zemgali, jūtu, ka pozīcija par jaunu dzīvību laukos, mūsu aktivitātes Rīgas domē, cīņa par tīru politiku saistījusi daudzu lauku cilvēku interesi. Sabrūk mīts, ka reģionos visas balsis krīt ZZS kulītē, lauksaimnieki balso par gādīgo Dūklavu. Mēs esam reāla alternatīva labības novados līdz šim “saimniekojušiem” politiķiem, nesen noslēdzām saprašanās memorandu ar Zemnieku federāciju. Zemgale ceļas balsot par JKP.

Šodien finanšu ministra pienākumi iekasēt vairāk naudas, cīnīties ar ēnu ekonomiku atkarīgi no tiesu varas zara sakārtošanas. Kā ārzemju, tā vietējie eksperti saka – stiprāk jāsit pa nagiem tiem, kas grib bāzt rokas valsts kabatā! Jāstiprina policijas, tiesu kapacitāte, likumpārkāpējiem jāsaņem spriedums, jāpārdomā savas darbības aizrestēm, nevis viņi jāatbrīvo uz apsūdzēto sola.

Kur redzu problēmu? Minētie eksperti atzinuši, ka sarakstīti gana stingri likumi, lai krāpniekus notiesātu. Bet tiesnešiem ir jābūt drosmīgiem. Daudzi tiesas kungi sāk raustīties, kolīdz tiesas zālē pretī nāk pieredzes bagāts advokāts, baidās, ka kritīsies tiesnešu reputācija, ka darbības pārsūdzēs, – tiesneši kļūst tik mīksti, pielaidīgi, ka gandrīz visi sarežģītie procesi nonāk AT uz pārsūdzību. Vēl ir ekstrēmi piemēri – uz 11 gadiem ievilktā Lemberga prāva. Jā, tas nav nozagts desas luņķis, par ko apsūdz Lembergu, lietā daudz epizožu, nelikumīgās darbības nav nofilmētas, kas sarežģī pierādīšanas darbu. Bet šī nav normāla tiesas nevarība, ir taču jāvērtē un jāpieņem lēmums pēc tik ilga laikposma! Ģenerālprokurors katru gadu runā par zemo izmeklēšanas iestāžu, policijas kvalifikāciju. Ko tad Kalnmeiers dara amatā? Esi ģenerālprokurors, pieprasi, gādā par apmācībām! JKP juristi uzskata, ka iesīkstējusī sistēma jāreorganizē, jāprasa atbildība no AT priekšsēdētāja Bičkoviča, no Kalnmeiera, ka gadiem nespēj notiesāt korumpantus, valsts izzadzējus. Tā nauda, starp citu, nozagta Latvijas tautai, pensionāru pensijām, mediķu, policistu algām. Jānis Bordāns aktīvāk mēģināja pārkārtot sasāpējušās tiesu varas problēmas, kamēr bija tieslietu ministrs. Ļoti šaubos, vai veco kārtību lauzīs, vai panāks sabiedrības pieprasīto tiesiskumu, ja konservatīvie nebūs valdībā.