Cik lielam jābūt valsts aizsardzības budžetam? Kara ministrijas budžets starpkaru periodā svārstījās no 19 % līdz 24 % no Latvijas valsts budžeta kopējā apjoma. 2018. gadā valsts budžeta ieņēmumi ir 8,75 miljardi eiro. Tātad pēc analoģijas šodien aizsardzības budžets varētu būt vismaz 1,75 miljardi. Bet pašlaik tas ir 576 miljoni jeb 2 % no plānotā nacionālā kopprodukta (IKP).
2018. gada NATO samitā ASV prezidents Donalds Tramps runāja ne tikai par nepieciešamību visām NATO valstīm aizsardzības izdevumiem atvēlēt līgumos lemto 2 % no nacionālā kopprodukta, bet šo summu pat palielināt. Kā uz burvja mājienu mūsu valdošās koalīcijas partijas rosināja aizsardzības izdevumiem atvēlēt 2,5–3 % no nacionālā kopprodukta. Patriotiski? Gudri?
Cik daudz naudas jātērē savas valsts aizsardzībai, lai šie izdevumi būtu pārdomāti un salāgoti ar nepieciešamību un iespējām? Iedomāsimies sevi ciema vecākā lomā, teiksim, senos, senos laikos. Cik naudas jātērē sava ciema iedzīvotāju aizsardzībai? Piemēram, ja šogad ir izcila riekstu raža, varētu sākt būvēt aizsargvalni pret lielo riekstu kalnu, lai ripojošie rieksti nenospiestu. Smieklīgi? Muļķīgs piemērs? Nebūt ne – tas uzskatāmi parāda, ka ciema vecākais ir pieļāvis kļūdu jau pašā sākumā. Viņš nepareizi novērtēja gan apkārtējo vidi, gan gaidāmo apdraudējumu. Visa turpmākā aizsardzība kļūst bezjēdzīga. Lai cik lielu naudu tāds ciems atvēlētu savai aizsardzībai, gala rezultāts būtu bēdīgs – pirmais sirotāju pulks viegli iekarotu šo riekstu ciemu. Tāpēc jebkādi salīdzinājumi ar militāriem izdevumiem pagājušā gadsimta sākumā ir tikai vēstures pētnieku uzmanības vērti.
Tātad sāksim ar valsts apdraudējuma analizēšanu. Lai kādu nepelnīti nebrīdinātu, lai nerastos starptautiski pārpratumi – šis gan varētu būt slepens dokuments. Bet ejam tālāk – pamatojoties uz izpētes rezultātiem, top Nacionālās drošības koncepcija. Tas jau ir dokuments, kas ietver izpratni par ārējiem, iekšējiem, militāriem, dabas katastrofu un citiem apdraudējumiem. Tas apliecina arī izpratni par veidiem, kā šos apdraudējumus novērst. Jāuzsver, ka militārais apdraudējums un militārās pretdarbības metodes ir tikai daļa no analizējamā apjoma.
Aizsardzības ministrija savā darbā ņem vērā Valsts aizsardzības koncepciju – uz tās pamata tiek izdotas vadlīnijas NBS vadībai valsts aizsardzības darba plānošanai.
Un, protams, valsts vadība, konceptuāli vienojusies, izstrādā attiecīgu tiesisko regulējumu – Nacionālās drošības likumu un likumu par valsts aizsardzību.
Viss iepriekšminētais valsts aizsardzības vadībai – ministrijas un NBS vadībai – sniedz izpratni par izpildāmo uzdevumu, proti, par to, kādu aizsardzības instrumentu radīt, lai šis instruments būtu gana efektīvs, aizsargājot valsti un sabiedrību pret visiem apdraudējumiem, kuri ir valsts aizsardzības sistēmas pārziņā. Jāpiebilst, ka 1940. gadā šis instruments – armija – tika atzīts par pilnīgi neatbilstošu un nelietojamu saistībā ar uzbrukuma draudiem. Visi izdevumi, visa iztērētā enerģija un resursi izrādījās velti. Tātad iepriekš bija pieļauta kļūda – varbūt nacionālās drošības koncepcijas līmenī.
Šodien konceptuālais darbs ir ritējis raitāk, valsts acīmredzami ir lielākā drošībā. Ir ņemtas vērā pagātnes kļūdas, notikusi iesaiste un integrācija NATO un citās starptautiskās sistēmās, tostarp Eiropas Savienībā. Tomēr sabiedrībai nav pārliecinošas informācijas par Valsts aizsardzības koncepcijas līmeņa uzdevumu izpildi, proti, par to, vai Valsts aizsardzības plānā (sevišķi slepens dokuments) izvirzīto uzdevumu izpildei pietiek resursu? Vai resursi, kas ieguldīti NBS materiāltehniskajā apgādē, apmācībā un sagatavošanā, ir pietiekami? Vai tie iegūti, ievērojot samērību un taupību? Divi procenti no nacionālā kopprodukta – tas ir pastāvīgi augošs skaitlis, jo IKP pastāvīgi pieaug.
2015. gadā izdevumi valsts aizsardzībai bija tikai 1,02 % no IKP jeb 254 miljoni eiro. 2016. gadā – jau 1,41 % no IKP jeb 368 miljoni (pieaugums gada laikā sasniedza 45 %), 2017. gadā – 1,70 % no IKP jeb 450 miljoni, bet 2018. gadā, kā jau minēts, – 576 miljoni jeb 28 % pieaugums gada laikā! Atbilstoši budžeta bāzes scenārijam nākamajā gadā izdevumi aizsardzībai var pārsniegt 600 miljonus eiro gadā.
Satversmes 66. panta trešajā sadaļā teikts: “Pēc budžeta gada notecēšanas Ministru kabinetam jāiesniedz Saeimai apstiprināšanai norēķini par budžeta izpildīšanu.” Vai aizsardzības ministrs (tostarp) ir devis šo norēķinu tā, lai mēs būtu pārliecināti, ka milzīgie naudas līdzekļi tērēti rūpīgi un pārdomāti?
Laiku pa laikam “uzpeld” jautājums par Obligāto militāro dienestu (OMD). Pirmkārt, jāaizmirst tas OMD, kādu mēs to pazīstam no jaunības. Nav vajadzības jauniešus turēt ieslodzījumā un likt viņiem soļot, šaut un gulēt kazarmās. Pašreiz jau ir sākts darbs, lai pamatapmācība militārajos jautājumos tiktu sniegta skolās, kā arī jāattīsta brīvprātīgā organizācija – jaunsardze. Tikai tad, kad šis darbs ir kārtīgi paveikts, kad izsmeltas tā attīstības iespējas, kādam ir morālas tiesības iesaistīt jauniešus, teiksim, divus mēnešus ilgās obligātajās mācībās. Lai to paveiktu, nepieciešams radīt veselu pedagogu (instruktoru) korpusu un apmācību bāzi. Galvenais iemesls visam šim darbam ir militāri izglītotu cilvēku rezerve, kuru nepieciešamības gadījumā var mobilizēt. Mobilizācijas mehānisms ir milzu organizatoriska mašīna. Cik lielai tai jābūt? Cik ātri jāstrādā? Ir aizdomas, ka ministrijā tas viss nav līdz galam izdomāts, – atskaites sabiedrībai un publikācijas plašsaziņas līdzekļos nav bijušas pārliecinošas.
Nav pieļaujams, ka tiek radītas monstrozas, neefektīvas sistēmas, kuras tērē cilvēku laiku un spēkus.
Par zemessardzi un tās nepietiekamo apgādi ir rakstīts daudz. Ja cilvēks brīvprātīgi brīvajā laikā izpilda kādu valsts funkciju, par ko jau ir maksājis nodokļus, valstij tas visādā ziņā jāatbalsta. Ja zemessargs pats sev pērk zābakus, ekipējumu un finansē savu darbību šajā sistēmā, tad vienkārši nav kārtībā plānošanas un apgādes sistēma. Ja NBS apakšvienības pašas nodarbojas ar materiāltehnisko štata tabulu aizpildīšanu, iepērkot tirgū nepieciešamo, tad jāveic nopietna izpēte, lai noskaidrotu, ko dara Aizsardzības ministrijas apgādes organizācijas. Vai aizsardzības budžeta plānošanā ir vai nav ietvertas apakšvienību štata tabulas, un vai tās tiek metodiski uzturētas? Netiešas pazīmes liecina, ka tur varētu būt lielas problēmas. Materiāli tehnisko līdzekļu iepirkumi ir civilo ierēdņu pienākums, kas nav jāuzkrauj karavīriem. Turklāt tā ir valsts cieņas un goda lieta.
Nobeigumā jāuzsver nepieciešamība attiecībā uz militārajiem spēkiem izmantot demokrātiskas NATO valsts civilās kontroles mehānismu. Palasot Aizsardzības ministrijas mājas lapā pieejamo informāciju, rodas bažas, ka ministrijas vadība kaut kādu iemeslu dēļ to līdz galam nav sapratusi. Šeit runa ir ne tikai par nepieciešamību kontrolēt finanšu līdzekļu izlietojumu, personālu un periodisku konceptuālo un normatīvo dokumentu pārskatīšanu, bet arī par saikni ar sabiedrību. Vai mūsu armija spēs aizsargāt valsti pret Austrumu agresora uzbrukumu? Vai NATO nāks palīgā? Vai mūsu apakšvienības ir integrētas t. s. NATO armijā, kura gādā par drošu vairogu, un cik daudz? Kāpēc mēs pērkam novecojušu britu tehniku, un vai izmaksas šajā sakarībā ir adekvātas? Kad beidzot tiks atbilstoši un cieņpilni apgādātas visas NBS vienības, zemessardze un jaunsardze?
Valsts aizsardzības koncepcija atbilst valsts ārējam militārajam apdraudējumam. Vai instruments, kuru jau esam radījuši šai pretdarbībai, ir efektīvs un spēs atturēt varbūtējo naidnieku? Cik daudz tā radīšanu izmantojam savu egoistisko un mantkārīgo vēlmju apmierināšanai?
Valsts aizsardzība jābūvē ne tikai uz godīgiem un drosmīgiem pamatiem. Tai jābūt arī gudrai.
Ainars Bašķis: “Par zemessardzi un tās nepietiekamo apgādi ir rakstīts daudz. Ja cilvēks brīvprātīgi brīvajā laikā izpilda kādu valsts funkciju, par ko jau ir maksājis nodokļus, valstij tas visādā ziņā jāatbalsta.”#godīgi #drosmīgi #gudri @abaskis https://t.co/X8ChoABDRk
— Konservativie (@konservativie) August 1, 2018
Es tomēr ļoti ieteiktu Jums izlasīt ģenerāļa P.Radziņa rakstu krājumu!!! Prieks, ka topošajiem politiķiem ir interese par valsts aizsardzības jautājumiem, bet tomēr Jūsu izpratne par šiem jautājumiem. Uzskatu, ka ģenerāļa P.Radziņa darbus ir vēlams izlasīt jebkuram politiķim, bet tiem kam interesē valsts aizsardzība – obligātā lasāmviela.
Piekrītu Agrim Purviņam, manuprāt, aizsardzības jomā jūs arat daudz par seklu.
Pirmkārt, ir acīmredzams, ka tur pietrūkst cilvēku. Esošais kurss ir tāds, ka piespiest baidās, bet brīvprātīgi arī piesakās nepietiekami. Ir jārunā par valsts apdraudējumu daudz nopietnāk. Mums ir jābūt kā Šveicei, kur dienests ir goda lieta, kas attiecas uz visiem. Pat ja formāli tas nav obligāts.
Itkā populārākais pilsoņu apmācības ceļš ir Zemessardze, tomēr, ir jāsaprot, ka visvērtīgākās ir tieši mācības, kas nepārtraukti ilgst vairākas dienas. Nedēļas nogales mācībās lielu daļu no laika aizņem ceļš turp, atpakaļ, MTL iekraušana / izkraušana, sagatavošanās, u.c. org lietas. Tāpat, ilgākā laika periodā organisms adaptējas un norūdās. Viena nedēļas nogale fiziskās sagatavotības ziņā neko nedod.
Zemessargu fiziskā sagatavotība – tas, ka normatīvi ir zemi, nenozīmē, ka reālā slodze ir zeme. Skriet ar bruņuvesti, ķiveri, atbalsta ieroci, un munīciju – tam ir grūti, ja neiespējami uztrenēties tikai brīvajā laikā, ko vēl samazina mācības.
Apmācība skolā un jaunsardzē nav militārā apmācība. Tur var iemācīt, maksimums, kā izdzīvot mežā. Bet ne darbības ar ieročiem, nodaļas vai vada taktiku. Un tam pat nebūtu jēga, jo apmācībā vajag saliedēt konkrētu vienību. Turklāt, no jaunsargiem un vidusskolniekiem liela daļa neaizies ne Zemessardzē, ne militārajā dienestā.
Tas tā, diskusijas iesākšanai.