Pēdējā laikā gan Ceļu satiksmes drošības direkcija, gan Satiksmes ministrija un Valsts policija sabiedrību plaši informē par sasniegumiem ceļu satiksmes drošībā. Lasot šīs ziņas, pirmajā brīdī šķiet, ka beidzot esam sasnieguši Eiropai cienīgu drošības līmeni uz ceļiem, ja vien ne oficiālā statistika, kas idilli izjauc.
Minētās valsts pārvaldes institūcijas pārsvarā izmanto datus par bojāgājušo skaitu uz ceļiem. Tam tiešām ir tendence samazināties, īpaši, ja salīdzina ar pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem.
Tomēr situācija satiksmes drošības jautājumos nav tik viennozīmīga. Vispirms vērts pieminēt, ka iedzīvotāju skaits kopš deviņdesmitajiem ir samazinājies, bet kopējais ceļu satiksmes negadījumu skaits, neskatoties uz rūkošo iedzīvotāju skaitu, nemazinās. Vērtējot bojā gājušo skaitu ceļu satiksmes negadījumu rezultātā uz miljons iedzīvotājiem, Latvija ir viena no līderēm Eiropā. Turklāt pēc provizoriskiem datiem par 2017.gadu, kad bojā esot gājuši 136 cilvēki, Latvija nav iekļāvusies pat savā plānā samazināt bojāgājušo cilvēku skaitu līdz 131 cilvēkam. Tas ir viens no visaugstākajiem rādītājiem Eiropas Savienībā (ES) un būtiski atpaliek no ES vidējā rādītāja, un ir turpat trīs reizes sliktāks rādītājs kā Zviedrijā, kuru esam ņēmuši kā piemēru, kā vajadzētu būt.
Ar plāniem – viss kārtībā
2017.gada 29.martā Maltā ES valstu ministri apstiprināja Valletas deklarāciju par satiksmes drošību, un jau aprīlī Latvijas Ministru kabinets apstiprināja Ceļu satiksmes drošības plānu 2017.-2020.gadam. Tajā visai detalizēti apskatīta ceļu satiksmes negadījumu statistika, nepieciešamie risinājumi ceļu satiksmes negadījumu skaita samazināšanai, kā arī izvirzīts mērķis līdz 2020.gadam, salīdzinot ar 2010.gadu, divkārt samazināt ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo un smagi ievainoto skaitu. Savukārt nākotnē plānots tiekties uz “Vision zero” jeb cilvēka dzīvību izvirzīt kā prioritāti un maksimāli tiekties uz to, lai nenotiktu nelaimes gadījumi, ieviešot attiecīgus satiksmes drošības risinājumus.
Valsts satiksmes drošības uzlabošanas pasākumiem līdz 2020.gadam ieskaitot plānojusi tērēt 14,17 miljonus eiro. Lielākā daļa no šīs summas tiks tērēta fotoradaru un citu foto/videoiekārtu iegādei un uzstādīšanai par 4,32 miljoniem eiro un apvienoto velosipēdu gājēju ceļu valsts autoceļu tīklā izveidošanai par 5,8 miljoniem eiro. Tas kopā no visiem pieejamajiem līdzekļiem veido aptuveni 70%. Pārējā nauda paredzēta pētījumu veikšanai, materiāltehnisko līdzekļu iegādei Ceļu policijas un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbiniekiem, izglītojošām kampaņām. Jāatzīst, ka liela daļa no šīs naudas jau ir iztērēta, piemēram, fotoradaru iegāde un velosipēdistu gājēju ceļu izbūve daļēji jau veikta 2017.gadā.
Kad plāni un darbi (ne)saskan
Cita situācija ir apdzīvotās vietās, kur satiksmes drošības pasākumu īstenošana ir pašvaldību pārziņā. Šeit jāpiemin Rīga un Pierīgas reģions, kur notiek aptuveni puse no visiem ceļu satiksmes negadījumiem. Piemēram, Rīgā 2009.gadā tika sagatavota Rīgas pilsētas satiksmes drošības Baltā grāmata 2010.-2014.gadam, nosakot plānotās rīcības satiksmes drošības uzlabošanai. Jāatzīst, ka turpinājumu šim dokumentam neatradu, ja neskaita Rīgas pilsētas velosatiksmes attīstības koncepciju 2015.-2030.gadam.
Varētu teikt, ka Rīga daļēji savu plānu ir centusies īstenot, piemēram, izbūvējot ātruma vaļņus, izvietojot ceļa zīmes, bet kopumā aina ir visai bēdīga. Nevar jau teikt, ka Rīgā trūktu speciālistu, vienkārši ir citas prioritātes naudas ieguldīšanai: lai gan Rīgas attīstības programmā 2014.-2020.gadam satiksmes infrastruktūras attīstībā noteikta prioritārā secība “gājējs – velobraucējs – sabiedriskais transports – privātais transports – kravas transports”, faktiski tie ir tikai vārdi dokumentā, jo līdz šim ne Rīgas pilsētas investīciju plānos, ne darbos šāda secība netiek ievērota. Ņemot vērā, ka ceļu satiksmes negadījumos visvairāk cieš gājēji, skaidrs, ka situācijai ceļu satiksmes drošībā tuvākajos gados Rīgā netiks pievērsta liela uzmanība.
Cik maksā cilvēka dzīvība
Atbilstoši Ceļu satiksmes drošības direkcijas aprēķiniem par 2016.gadu, zaudējumi, kas rodas Latvijas valstij, ja notiek ceļu satiksmes negadījums ar vienu ievainotu cilvēku, ir 6560 eiro, bet zaudējumi, ja negadījuma rezultātā viens cilvēks iet bojā, jau ir 501 020 eiro. Tajā pašā laikā vidēji ES rādītāji ir augstāki, atbilstoši Eiropas Komisijas aplēsēm 2013.gadam attiecīgi aptuveni 740 000 eiro un aptuveni 1 900 000 eiro. Tas nozīmē tikai to, ka pieaugot ārstniecības izmaksām, kas jau ir noticis, pieaug arī Latvijas valsts zaudējumi par vienu cilvēku, kurš ievainots ceļu satiksmes negadījumā.
2016.gadā reģistrēti 3792 ceļu satiksmes negadījumi, kuros kopā bija 158 bojā gājušie un 4648 ievainoti cilvēki. Tas, atbilstoši Ceļu satiksmes drošības direkcijas aprēķiniem, Latvijai 2016.gadā ir radījis zaudējumus aptuveni 262 miljoni eiro. Tomēr stāsts jau nav par naudu, bet par cilvēkiem. Princips “Vision zero” paredz, ka tieši cilvēks ir vissvarīgākais, un satiksmes infrastruktūra jāveido tāda, kas minimāli apdraud cilvēku dzīvības.
Jau minētajā Valletas deklarācijā par satiksmes drošību ir atrunāti pasākumi, kuri ES dalībvalstīm būtu jāveic satiksmes drošības uzlabošanai. Kā dažus no šiem pasākumiem varētu nosaukt:
- veicināt pārvietošanos ar kājām un velosipēdu;
- uzlabot satiksmes drošību autobraucējiem, veidojot drošāku infrastruktūru;
- automašīnu pārvietošanās ātruma ierobežošana vietās, kur var notikt sadursme ar gājējiem vai velosipēdistiem, piemēram, vairāk 30 km/h zonas;
- nodrošināt pietiekamu finansējumu nākotnes satiksmes drošības politikas izstrādei un īstenošanai;
popularizēt drošas braukšanas kultūru; - attīstīt projektus, kas aizsargā mazaizsargātos ceļu satiksmes dalībniekus.
No minētā var redzēt, ka sodīšana nebūt nav tā svarīgākā. Tas izriet arī no “Vision zero” principa, ko sekmīgi izstrādājusi un īsteno Zviedrija. Piemēram, ja Latvija īstenotu pasākumus līdzīgi, kā to veic Zviedrija, un sasniegtu līdzīgus rezultātus satiksmes drošības jomā, Latvijas provizoriskie zaudējumi no satiksmes negadījumiem samazinātos līdz aptuveni 95 miljoniem eiro, tādējādi gadā ieekonomējot ap 167 miljoniem eiro.
Sistēmas maiņa nemaksā daudz, salīdzot ar ieguvumiem, jo nav jāpārbūvē visa infrastruktūra, bet jāpārskata satiksmes infrastruktūras izbūves standarti, atsevišķu ielu un ceļu platuma samazināšana, rotācijas apļu izbūve, jāveido zonas ar pārvietošanās ātrumu ne lielāku kā 30 km/h, jāuzlabo gājēju un velo infrastruktūra un citi pasākumi.
Palīdzēt satiksmes drošības uzlabošanā varētu arī valsts augstākās amatpersonas, rādot pozitīvu piemēru pārējiem valsts iedzīvotājiem, piemēram, dodoties uz darbu kājām, ar sabiedrisko transportu vai nepārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus. Latvijā noteikti ir labi speciālisti, kuri zina, ko un kā vajadzētu darīt, nepieciešams tik viņos ieklausīties un atbilstoši rīkoties.
