Zigmārs Vestfāls: Pārdomas par ceļu satiksmes drošības prioritātēm Latvijā

1
382
Zigmārs Vestfāls
Zigmārs Vestfāls (foto no personīgā arhīva)

Reiz, atgriežoties no kāda ilgāka ārzemju komandējuma, naksnīgajās Rīgas ielās nepamanīju izliktās pagaidu remonta ceļa zīmes, aiz kurām pavisam sagadīšanās pēc dežūrēja braši vīri uniformās un dzeltenās vestēs. Vārds pa vārdam, līdz es atcerējos savu prieku par 0 soda punktiem, ar ko mani rakstītā vēstulē apsveica Latvijas CSDD,  tas toreiz dažiem no maniem draugiem izraisīja neviltotu prieku, sak – “Tu nevis apzinīgi esi braucis, bet Tev vienkārši ir paveicies neiekrist lamatās, Latvijā tas taču ir tikai laika jautājums….”.

Pirms vairākām nedēļām iepazinos ar LAMB prezidenta J. Zvirbuļa kunga rakstu, kur galvenā tēma ir atklātībā nākusī informācija par atbildīgo iestāžu plāniem vairāk kā divas reizes palielināt ienākumus no soda protokolu izrakstīšanas. Citur tīmeklī ir atrodami arī plāni par citām  Administratīvo pārkāpumu kodeksā gatavotajām izmaiņām, kas (nu nebūsim naivi) neizbēgami novedīs pie kārtējo soda naudu likmju paaugstināšanās, ja savu auto, piemēram, noliksim neatbilstoši ceļa zīmju norādēm. Pie kam zīmes ne vienmēr būs loģiskas, situācijas neviennozīmīgas un sods ļoti iespējams būs pat lielāks un jūtamāks nekā gadījumos, ja auto neētiski un egoistiski tiks novietots, piemēram, invalīdu stāvvietās pie lielveikaliem.

Kad 30 km/h ceļa zīmes darbības zonā manam un vēl kādiem pāris auto garām uz vismaz 80 km/h diezgan regulāri garām aiztraucas kāds “Fast un Furios” filmu sēriju saskatījies gados jauns vadītājs un kad viņš šo bīstamo manevru pabeidz uz neregulējamas gājēju pārejas, un tuvumā tādai vietai gadiem nav bijusi redzama neviena CP (ceļu policijas) ekipāža, nemaz nerunājot par neesošajiem slavenajiem fotoradariem pie apkārtnes skolām – sāku uzdot sev jautājumu – kas pie mums Latvijā ikdienā vispār notiek? Jo aiz iepriekš pieminētās 30 km/h zonas jau pēc pāris kilometriem taisnā, tikko saremontētā, izgaismotā un labi pārredzamā ceļu posmā – noteikti sastapsim gan jaunos fotoradarus, gan arī visdrīzāk jaunās netrafarētās Škodas, kas iegādātas par visu mūsu kopējo nodokļu naudiņu. Pazīstama aina, vai ne?

Pareizās prioritātes? Samērīgums? Situācijas analīze un izpratne? Prevencija? Pagaidām tie mūsu valstī ir reti sastopami jēdzieni. Vai ir pamats uzskatīt, ka budžeta ailīšu sastādītājiem mēs, standarta autovadītāji, esam “slaucamas govis” gluži kā no mārketinga teorijas produktu dzīves cikla apraksta?

Dzīvojot citās ES valstīs, vadot tur dažādus transportlīdzekļus, komunicējot ar šo valstu auto vadītājiem, esmu centies vienmēr iepazīties ar viņu aktualitātēm, problēmām un ikdienas situācijām, un ir bijis vienmēr interesanti uzzināt šo autovadītāju pieredzi un problēmrisinājumus. Diemžēl nācās arī konstatēt fundamentālās atšķirības satiksmes drošības izpratnē, satiksmes organizēšanas pieejās, tās uzraudzībā, kontroles sistēmas pamatprincipos un mērķos.

Mūsu Latvijas autovadītāji savā pieejā autobraukšanas kultūrai un auto jomai kā tādai īstenībā ļoti daudz neatpaliek no tās pašas auto industrijas smagsvara –Vācijas- autobraucējiem. Vairums mūsu autovadītāju ir ļoti zinātkāri, pastāvīgi seko līdzi savu transportlīdzekļu tehniskajam stāvoklim, ir ļoti kaislīgi un labi informēti autonozares fani. Viņiem gandrīz vienmēr būs pamatots un argumentēts viedoklis un gatavība iesaistīties daudzos jautājumos. Bet šādi jauno sodu plāni viņiem kopumā ir ļoti savāds signāls, tas rada jautājumus.

Vai šie jaunumi standarta ikdienas autovadītājiem, kas parasti brauc godīgi, rīkojas atbildīgi un cenšas pēc iespējas vienmēr ievērot Ceļu Satiksmes Noteikumus, nozīmēs  to, ka varam sākt gatavoties uz īpaši “piekasīgu” ceļu policiju, kura nevērtēs nodarījumu bīstamību un situāciju kopumā, bet rakstīs maksimālos sodus par katru mazāko pārkāpumu?  Vai ir sagaidāmi jauni ierobežojumi jau tā trūkstošajām automašīnu novietošanas iespējām? Atkal secināsim, ka nodokļi un nodevas transporta jomā mums jūtami lielāki, pat ja salīdzina visas trīs Baltijas valstis, un pretī mēs saņemam joprojām veco infrastruktūru, nepārdomātus risinājumus un arvien vairāk brūkošus ceļus?

Es jau paredzu, ka daudzi cilvēki teiks un viņiem, protams, ir pilnīga taisnība,- neskrien, ievēro ātrumu un nebūs nekādas problēmas. Ir skaidrs kā diena, ka, ja pat nedaudz pārsniegšu ātrumu, tad būšu atbildīgs sabiedrības priekšā par savu rīcību, varu tikt pieķerts, attiecīgi maksāšu sodu.

Bet tomēr uzdosim sev dažus retoriskus jautājumus, uz kuriem daudziem autovadītajiem pašiem būs gatavas atbildes:

  • Vai ir iespējams Latvijas apstākļos braukt, pilnībā ievērojot visus CSN un netraucējot citiem, neradot ar to bīstamas situācijas? Vai Latvijā ir posmi, kur mēs varam braukt konstanti, iekļaujoties plūsmā, neraustoties un neradot papildus negācijas?
  • Vai Latvijā ārpus apdzīvotām vietām ir vienmēr iespējams droši apdzīt otru transportlīdzekli, nepalielinot ātrumu virs atļautajiem 90 km/h?
  • Vai infrastruktūra, satiksmes organizācija, ceļa zīmju un apzīmējumu izvietojums un uztveramība ir pārdomāta, vai tā palīdz vadītājiem pieņemt pareizos lēmumus?
  • Vai Latvijā bieži pēc kādas bīstamas, bet tomēr laimīgi atrisinātas situācijas uz ceļa viens otram atvainojamies un braucam tālāk, saprotot savu kļūdu, nevis “metam otram priekšā pa bremzēm, lai tak viņam tiek” ?
  • Vai cienam Ceļu Policiju un viņu darbu, vai uzskatam viņus kā draugus, kas domā un rūpējas par mūsu visu drošību uz ceļa?
  • Vai tiešām neliela ātruma pārsniegšana vienmēr un visur ir vienīgais un īstais negadījumu un nelaimju cēlonis? Vai tas nav pārāk vienkāršs un ērts, visur iederīgs paskaidrojums?

Šobrīd, salīdzinot ikdienu uz ceļiem starp dažādām valstīm, es nevaru to apstiprināt, mani ikdienas novērojumi un salīdzinājumi par to neliecina.

Drīzāk otrādi, mēs redzam un jūtam ik gadu augošos nodokļus, pat nodokļus par nodokļa iekasēšanu, redzam dažādas īstermiņa kampaņas, bet ikdienā turpinām muļļāties, “spēlēt paslēpes” ar ceļu policiju (“mirkšķinam” ar gaismām citiem, aplikācijas waze lietošana pat tad, ja ir alkohola pārbaudes) un izveicam ikdienas cīņu ar joprojām salīdzinoši nedrošo un bīstamo infrastruktūru (ceļiem).

Kāda Latvijā zināma auto personība reiz izteicās, ka šoferītis Latvijā sen vairs nav tikai šoferītis, tas ir visīstākais izdzīvošanas speciālists.

Daudzi arī pareizi sacīs – katram blakus ceļu policistu nepieliksi, visur kameras un radarus neieslēgsi, un ir jāpaļaujas uz pārējo līdzpilsoņu godaprātu. Bet tomēr, kārtējo reizi redzot dārgos netrafarētos policijas auto, kuri slēpjas mežos un pļavās, nevis brauc plūsmā un izķer pārgalvjus, redzot parasto CP ekipāžu, kas pati bīstamā vietā apstādinājusi ātrumpārkāpēju, tādējādi izraisot vēl bīstamāku situāciju pārējiem garāmbraucējiem, redzot gājēju neuzmanību, un paviršību, pilnīgu neizpratni par satiksmes drošību – mani nepamet sajūta, ka stratēģiski un taktiski mēs nedaram īstās lietas un velti izniekojam to potenciālu, kas mums ir dots.

Katru reizi, pārvietojoties mūsu platuma grādos ar auto diennakts tumšajā laikā, sastopu cilvēkus (riteņbraucējus, gājējus), kuri uz ceļa principā nav redzami, viņi burtiski pēkšņi iznirst no tumsas, un tas nav tikai dziļajos laukos. Kad reiz Rīgas centrā kādai mammītei, kura ar savu piecgadnieku skrēja pāri ielai pie sarkanā luksofora signāla, jautāju, kādu piemēru viņa rāda citiem bērniem, man ātri un nešaubīgi norādīja virzienu, kurā man esot jādodas. Katru reizi, lasot ziņas par kārtējiem traģiskajiem satiksmes negadījumiem uz šosejām, kur atkal iet bojā mūsu pašu līdzcilvēki, atrodam vien skopas ziņas, ka lietas apstākļus skaidros, vainīgs esot visticamāk apstākļiem neatbilstoši izvēlēts ātrums, un viss.

Jautājums paliek joprojām neatbildēts, vai problēma ar satiksmi un tās drošību tomēr nav daudz plašāka un dziļāka, nekā tikai ātrums un pārkāpēju ķeršana uz lielceļiem? Man personīgi nav radusies pārliecība, ka kāds cenšas saredzēt kopsakarību ar vēl vairākiem faktoriem. Kopsakarību ar iespējams nepietiekamu autovadītāju sagatavošanu ekstremālajām situācijām (melnais ledus, pēkšņa auto sanese, akvaplanēšana utt.), kopsakarību ar ceļu stāvokli, to būvniecības kvalitāti, infrastruktūras attīstību un ceļa zīmju izvietojumu, un un un… .

Es, protams, nenoliedzu, ka ir jomas, kur jau daudz kas panākts un ka ir jomas, kur esam priekšā daudzām ES valstīm.Visu cieņu tiem, kas ikdienā domā kā uzlabot situāciju. Bet lielajās pamatlietās tomēr fakti ir traģiski un nepielūdzami. Esam pirmajās vietās Eiropā pēc bojāgājušo skaita uz visu iedzīvotāju kopskaitu. Sabiedrība joprojām netiek uzrunāta ar pilnu jaudu, netiek darītas svarīgas lietas ilgtermiņā, mēs atkal un atkal koncentrējamies uz sodiem, budžetiem un ātruma protokoliem, tautā sauktajiem “ātruma nodokļiem”.

Cilvēku (tai skaitā autovadītāju) Latvijā ir kļuvis diemžēl daudz mazāk, ir jābūt reālistiem un jākoncentrējas uz patiesi svarīgiem ilgtermiņa mērķiem.

Manuprāt, atgriežoties pie šiem skaļajiem budžeta papildināšanas plāniem, kam tādam ir jāiet roku rokā ar konkrētu, plānveidīgu un koordinētu rīcību, politisku un ierēdniecisku vēlmi salikt pareizās prioritātes, koncentrējoties uz vidējā un ilgtermiņa programmām, kuras ne tikai būtu skaistas MS Powerpoint prezentācijās un reklāmas rullīšos televīzijā, bet tiktu aktīvi un patiesi ieviestas ikdienā. Kā zviedru “Vision Zero” ( valsts un uzņēmēju programma, mērķis – 0 bojāgājušie), vācu “Verkehrssicherheitsprogramm (VSP) 2011”- jau mērāms rezultāts par 40% mazāk bojāgājušo uz ceļiem, Eiropas Komisijas līmeņa iniciatīvas (European Road Safety Policy Orientations 2011-2020 ). Piemēru un vadlīniju ir gana daudz.

Ir laiks pievērsties nopietnai profesionāļu izstrādātai ceļu drošības stratēģijai un pasākumiem visā valstī, iesaistot dažādus vietējos uzņēmējus, autožurnālistus, ieinteresētās sabiedriskās organizācijas (auto klubi, moto klubi, LAMB, utt). Ja tomēr nav tādu resursu lokāli, tad man nekas nebūtu pretī, piesaistīt arī ārzemju ekspertus un speciālistus. Es jutīšos daudz labāk, ja zināšu, ka kaut vai netieši ar saviem nodokļiem būšu panācis jūtamu negadījumu skaita samazināšanos, strauju infrastruktūras uzlabošanos jau nākamajos gados un mazāk ziņu par kārtējiem traģiskajiem satiksmes negadījumiem.

Lai nebūtu lieku spekulāciju, esmu nešaubīgi par sodu desmitkāršošanu alkoholiķiem, mūža autovadīšanas tiesību liegumu tiem, kas pie stūres sēžas narkotiku apreibināti, par fotoradariem ar 0 toleranci pie pilnīgi visām skolām un bērnudārziem, fotoradariem, kas fiksē luksofora sarkanās gaismas pārkāpumus, kā arī TA un OCTA neesamību. Te nav runa par īpaši bīstamajiem un deklasētajiem elementiem.

Te ir runa par to, ka, manuprāt, ir pēdējais laiks pārskatīt galvenās prioritātes satiksmē un izbeigt sociālajos tīklos skaļās īstermiņa kampaņas, piemēram, par pareizo joslu lietošanu uz ceļiem, kas vairumā ir avārijas stāvoklī, vai neoriģinālo “Ķīnas” ksenona lukturu instalāciju pieķeršanu, kas jau vismaz 10 gadus ir brīvi pieejamas katram auto optiskā veidola uzlabotājam.

Te ir runa arī par to, ka šāda, pārsvarā tikai uz naudas sodiem balstīta stratēģija, nenesīs nekādus ilgtermiņa uzlabojumus. Mums kā pilntiesīgai ES sabiedrības daļai ir vajadzīga beidzot pavisam cita satiksmes plānotāju un uzraugu domāšana un attieksme, lai to primārā funkcija nebūtu soda naudu iekasēšana, bet gan padomu un palīdzības sniegšana, drošas un raitas satiksmes organizēšana.

Savulaik studējot kādā lielā Rietumeiropas valstī, nācās diezgan pārvietoties ar auto. Tur, ja šoferim sakrāti 5 soda punkti, punktu dzēšanas kursus apmeklēt vairs nevar. Tur, ja vadītājs ir konstants un nelabojams pārkāpējs, ir jāapmeklē speciālu satiksmes psihologu.Psihologam ir tiesības liegt autovadīšanu uz visiem laikiem, ja ir redzams, ka cilvēks joprojām ir nelīdzsvarots un neapzinās visus savas rīcības riskus. Bet tajā pašā laikā satiksme ir daudz raitāka, ātrumi lielāki, un policistiem, valsts ierēdņiem ir pietiekami liela sabiedrības uzticēšanās, pietiekami liela vara, lai izvērtētu nodarījuma smaguma pakāpi uz vietas. Ikdienā tiek īstenota gudra un pārdomāta prevencija, ko es arī izbaudīju, gan velosipēda braucēja statusā.

Reiz kādā vakarā, braucot uz universitātes bibliotēku, sapratu, ka blakus man lēnām brauc zaļais vācu policistu auto un vīri uniformās rāda, ka jāapstājas. Atceroties “Gerkana un Semīra filmas”, prāts jau mēģināja izskaitļot, vai pietiks stipendijas soda apmaksai, jo laikam būšu kaut ko pārkāpis. Izrādījās, ka manam divriteņu transporta līdzeklim aizmugures sarkanajam apgaismojuma lukturītim ir izlādējusies baterija, un attiecīgi pustumsā nav sarkanās mirgojošās gaismiņas. Vācijā katrs satiksmes dalībnieks ir svarīgs, tādas paviršības var maksāt dārgi. Pēc īsas sarunas un dokumentu pārbaudes, kura noritēja visnotaļ draudzīgā gaisotnē, vācu “polizeihauptmeisters” man stingri pavēstīja, ka, ja es sekošu viņiem uz tuvāko benzīntanku un tur viņu acu priekšā nomainīšu baterijas, naudas soda nebūs. Lieki gan piebilst, ka no tā laika vienmēr tika pārbaudīts, vai apgaismojums strādā, un ne tikai velosipēdam. Jūs teiksiet, paveicās ? Es teikšu – prevencija, kura darbojās daudzas reizes labāk kā trekns naudas sods.

Foto no kādas autonomas: mūsu skaistā un lepnā valsts ir atzīmēta kā reģions, kur nedrīkst iebraukt ar nomātu auto. Jo te esot bīstami, auto varot nozagt, sabojāt vai iekļūt negadījumā.

Es, protams, neesmu no tiem cilvēkiem, kas sāks stāties un fotografēt mūsu CP ekipāžas, filmēt un kaut ko viņiem jautāt, traucēt viņiem darbu. Tas būs lieki. Arī viņi dara savu darbu, daudzi no viņiem jau tā strādā nereti neapmierinošos darba apstākļos un par nesamērīgu atalgojumu. Viņi noteikti nav pelnījuši šo tomēr manuprāt jūtamo sabiedrības attieksmi, kas nenovēršami kļūs vēl kritiskāka, ja šos dubultos soda naudu plānus centīsies par katru cenu izpildīt. Bet tomēr, redzot šīs fundamentalās atšķirības starp vairākām valstīm, diskutējot par tām, ir cerība, ka šīs rindas izlasīs arī tie, kas šobrīd ir atbildīgi gan par CP posteņu norīkošanu konkrētās vietās, gan par dažādu kampaņu rīkošanu un kopējo ceļu satiksmes drošības attīstības stratēģiju Latvijā. Ir laiks sakārtot prātus un sākt domāt un rīkoties kā pilntiesīgiem Eiropas Savienības pilsoņiem.

Lai visiem drošs ceļš, atbildīga un pārdomāta autovadīšana, un labs prāts!

1 komentārs

  1. Paldies par rakstu!
    Arī piekrītu ,ka policijas darbu nevajag traucēt ,bet es savukārt izmantojot to ,ka pēkšņi Ceļu policija [t.i saīsināti-oficiāli protokolos šis nosaukums ir garāks]kura mani apturot vai aizturot ir liegusi manu pārvietošanās brīvību tomēr gribu uzzināt kāpēc ,kāpēc man tagad ir jāzaudē mans vērtīgais laiks ,kurš neatgriezeniski nu ir zudis ,jo Ceļu policijai bija -cik saprotu bija jāpilda šis nolādētais PLĀNS un nu uz ”haļavu” esu aizturēts -t.i. viņu domu gājiens ir šāds -it kā viņuprāt liekos aizdomīgs -izrādās ,ka uz šosejas esu par lēni viņiem pretim braucis ,tas nekas ,ka uz brauktuves bija izveidojies”melnais” ledus un biju nolēmis apstāties…Kā tas viss bija -būs redzams ”ju-tu-bee”
    Ar cieņu Verners
    P.S.
    Dīvaini, kāpēc par šo, uz diskusiju rosinošu rakstu, ir tāds klusums

ATBILDĒT

Lūdzu, ievadiet savu komentāru!
Lūdzu, ievadiet savu vārdu šeit