2017. gada 2. novembrī Saeimā tika pieņemts likumprojekts “Grozījumi likumā “Par tiesu varu”” (turpmāk – Grozījumi). Grozījumi tajā skaitā paredz izslēgt 33. panta 2.1daļu, kas paredz: “Viena un tā pati persona var būt par rajona (pilsētas) tiesas priekšsēdētāju ne vairāk kā divus termiņus pēc kārtas”, un 40. panta 2.1 daļu, kas paredz: “Viena un tā pati persona var būt par apgabaltiesas priekšsēdētāju ne vairāk kā divus termiņus pēc kārtas”. Šis konkrētais regulējums attiecībā uz tiesas priekšsēdētāju pilnvaru termiņu tika pieņemts 2013. gada 13. jūnijā, bet stājās spēkā 2013.gada 1.septembrī.
Grozījumu anotācijā sniegts pamatojums, kādēļ šobrīd konkrētie panti no likuma tiek izslēgti: “Tā kā atbilstošākā tiesas priekšsēdētāja kandidāta atlase notiek konkursa kārtībā, tad minētais ierobežojums, kas pēc būtības liedz konkursā piedalīties personai ar pieredzi un kompetenci vadības jomā, nebūtu uzskatāms par samērīgu. Turklāt tiesu teritoriju reformas gaitā, veidojoties lielākām tiesām, vienlaikus faktiski tiek paplašināts iespējamo pretendentu loks, nodrošinot iespējas konkursā izvēlēties piemērotāko kandidātu. Norādāms, ka pieredze vadības jomā ir tikai viens no iespējamiem kritērijiem. Būtiska nozīme ir konkrētā kandidāta personiskajām prasmēm un īpašībām, autoritātei (līderībai) kolektīvā, kā arī kandidāta redzējumam par tiesas darba turpmāko attīstību.”
Uzskatu, ka neviens no minētajiem argumentiem nav pietiekošs, lai konkrēto normu atceltu. Galvenais Latvijas tiesu sistēmas izaicinājums ir nodrošināt tiesisku, efektīvu, kvalitatīvu un sabiedrības vajadzībām atbilstošu tiesu sistēmas darbību, sekmējot tādu no taisnīgas tiesas jēdziena izrietošu tiesu varas pamatvērtību realizāciju kā efektīva tiesas procesa norise. Atgādināšu, ka atceltā norma, tika ieviesta, lai stiprinātu sabiedrības uzticēšanos tiesām, kas ir viena no valsts sociālās un ekonomiskās attīstības būtiskiem faktoriem. Šobrīd Saeimas atceltā norma tieši tika pieņemta, izpildot 2013. gadā plānotos uzdevumus, kas starp tiesu politikas rīcības virzieniem, citstarp, sevī ietvēra tiesu darba organizācijas uzlabošanu un tiesnešu/tiesu darbinieku kvalifikācijas pilnveidi. Šo nosprausto mērķu rīcībpolitika noteica to, ka viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir efektīva personālvadība tiesu iestādēs. Tieslietu ministrijas, Tieslietu padomes un Saeimas deputātu viedoklis 2013. gadā bija radīt atbilstošās tiesību normas, kas stiprinātu tiesu priekšsēdētāju lomu tiesvedības procesu organizatoriskā uzraudzībā un tiesnešu profesionālās ētikas stiprināšanā, lai vairotu un nostiprinātu sabiedrības ticību tiesiskumam. Tiesu iestāžu personālvadības mērķis būtu nodrošināt, ka tiesu iestādēs neiestājas stagnācija, tiek nodrošināta profesionālās ētikas normu ievērošana, kā arī, citstarp, tiesu priekšsēdētāji nezaudētu savu tiesneša profesionālo kvalifikāciju. Tiesneši nereti atgādina, ka viņi ir visaugstākās kvalifikācijas juristi, tāpēc viņiem jāapliecina tas arī praksē, taču tas nav iespējams ilgstoši strādājot vienā iestādē un vienā konkrētā amatā. Konkrēto Grozījumu anotācijā[1] norādīts, ka sabiedrībā pastāv viedoklis par korupciju tiesu sistēmā un ka sabiedrības uzticība šai institūcijai ir zema. Šis apgalvojums jau pats par sevi norāda uz to, ka biežāk būtu nepieciešama tiesas darbinieku rotācija un maiņa, neveidojot mūžīgu valdīšanu, jo tas būtiski mazinātu korupcijas risku, jo īpaši reģionālajās tiesu iestādēs. Tāpat būtisks faktors ir iestādes darba stagnācija, kura veidojas, ja personāls ilgstoši strādā viena vadītāja pakļautībā, kā arī vadītājs vairs nav spējīgs saredzēt trūkumus tiesas darbā un iespējas darba kvalitātes uzlabošanai.
Pilnvaru termiņi tiek noteikti gandrīz visām valsts amatpersonām, tad kādēļ rajona tiesu un apgabaltiesu priekšsēdētājiem tiek piešķirtas īpašas privilēģijas? Turklāt, būtiski norādīt, ka Grozījumi saglabā 50.panta 1.daļā noteikto pilnvaru termiņu, Augstākās tiesas priekšsēdētājam – ne vairāk ka divus 5 gadu termiņus pēc kārtas. Kā rezultātā vēl lielāku neizpratni rada zemākas instances tiesas priekšsēdētājiem piešķirts nepamatoti labvēlīgāks regulējums salīdzinājumā ar Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatu.
Būtu norādāms, ka 2013. gadā pieņemto normu par tiesu priekšsēdētāju amata termiņa ierobežošanu atcelšana tika ierosināta jau 2015. gadā, proti – tikai divus gadus pēc šo normu spēkā stāšanās. Šāda būtisku tiesību normu atcelšana nav uzskatāma par laba likumdošanas procesa paraugu, jo šo divu gadu laikā likumdevējam nebūt nebija pietiekams laiks, lai pārbaudītu tiesību normas darbības efektivitāti. Tādējādi, būtu uzskatāms, ka normas atcelšana, iespējams, ir vien pašmērķīga pretošanās iespējamajām pārmaiņām tiesu vadošā personāla darbā.
Ir skaidri redzams, ka Grozījumi nav pārdomāti, ir bez jebkāda tiesiska pamata, nevienlīdzīgi un uz vēl lielāku korupcijas risku vērsti. Nav pamata uzskatīt, ka Grozījumi šodienas konkrētos sociālpolitiskos apstākļos jelkā stiprinātu Latvijas sabiedrības uzticēšanos tiesām.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Jaunā konservatīvā partija lūdz Prezidentu neizsludināt 2017.gada 2.novembrī Saeimā pieņemto likumprojektu “Grozījumi likumā “Par tiesu varu”” un atgriezt to Saeimā atkārtotai caurlūkošanai.
Jānis Bordāns
[1]http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs12.nsf/0/2458F375FF550AE3C225811500358D2A?OpenDocument
