Pirmajā “Laika raksta” numurā es rakstīju par vienu no ievērojamākajiem latviešu valstsvīriem – Jāni Čaksti. Šoreiz piedāvāšu lasītājiem nelielu vēstījumu par vēl vienu ievērojamu cilvēku, kura nopelni Latvijas valsts izveides procesā ir neatsverami. Diemžēl mūsdienās šis cilvēks ir nepelnīti aizmirsts, gluži tāpat kā mūsu varas elite ir aizmirsusi šī cilvēka ideālus un praktiskos darbus tautas labā. Pirmajā Latvijas brīvvalsts laikā aktīvi darbojās viņa piemiņas fonds, tika uzcelts piemineklis un nosaukta viņa vārdā iela Latvijas galvaspilsētā. Toreiz lielākā daļa valstvīru un politiķu, sociāldemokrātus ieskaitot, šo cilvēku dēvēja par ”Latvijas namdari”,”godīgāko no godīgākajiem”, ”latviešu Mozu” un tā nebija nekāda tukšvārdība vai salkana patosa pilna slavināšana, bet gan cienījama valstvīra reālo nopelnu atzīšana.
Šis cilvēks ir Vilis Plute-Olavs. Latviešu toreizējo progresīvo pilsoņu līderis, viens no ievērojamākiem latviešu jaunnacionālisma ideologiem un viens no latviešu praktiskās izglītības celmlaužiem. Es nepateikšu labāk par mūsu visu cienītā ekonomikas doktora Gundara Ķēniņa-Kinga ievadvārdiem mazajā atkārtoti izdotajā Fēliksa Krusas grāmatā par V.Olavu: ”…Allaž apvienodams savus ideālus un darbību Rīgā, Pēterburgā un Maskavā, Vilis Olavs liesmoja saviem ideāliem.Viņš veda Latviju uz tās neatkarību.Viņš sadega Latvijai, neatkarības dienu nepiedzīvojis. Mēs sasniegsim daudz, ja spēsim Viļa Olava piemēram sekot kaut dažus gadus, dažus mēnēšus vai tikai dažas dienas.”
Mēs tik tiešām sasniegtu ļoti daudz, ja visi kopā spētu nomainīt korupcijas caurēsto un morāli degradēto varas eliti ar godasievām un godavīriem, kam rūp savas valsts un tautas labklājība. Šogad 18. maijā aprit 150 gadi, kopš dzimis šis ievērojamais cilvēks. Mūsu partijai būtu morāls pienākums, cildināt un godināt šī izcilā cilvēka piemiņu, jo mēs esam stingri definējuši savas darbības principus, kuri vārds vārdā saskan ar tiem principiem, par kuriem iestājās gan Vilis Olavs, gan Jānis Čakste. Esmu pārliecināts, ka gadījumā, ja Dievs būtu atvēlējis V.Olavam garāku mūžu, tad Latvijas brīvvalstī būtu bijis par vienu progresīvi konservatīvu valstsvīru vairāk. V.Olavs noteikti strādātu plecu pie pleca ar citiem toreizējiem konservatīvajiem līderiem – Jāni Čaksti, Arvedu Bergu, Gustavu Reinhardu u.c. Brīvvalsts laika konservatīvajā partijā BNC – LNA aktīvi darbojās arī V.Olava atraitne Frīda Olava un daudzi V.Olava tuvākie kolēģi no LBACK (Arveds Bergs, Juris Ķēmanis, Pauls Ašmanis, Jānis Kreicbergs, Kārlis Barons, Jēkabs Stumbergs, Kārlis Bērziņš, u.c.).
Viļa Olava personības lielumu raksturo viņa rīcība daudzās dzīves situācijās. Minēšu tikai trīs piemērus.
Pirmais piemērs. Kad skolas gados viņš pazaudēja tēvu un viņa mātei vienai nācās izaudzināt 5 bērnus, viņš iemācījās būt pieticīgs un ieguva dzīves mācību būt dāsnam. Pēc tēva nāves Vilis apzinājās, ka ceļš uz izglītības virsotnēm ir teorētiski slēgts, jo viņa praktisko palīdzību tēva zemnieku saimniecībā gaida māte, brāļi un māsa. Taču ar kaimiņu saimnieka finansiālu palīdzību un ģimenes morālu atbalstu Vilis sasniedz izglītības virsotnes. Pēc augstskolas beigšanas Vilis kaimiņam atdod 200 rubļus, kaut gan kaimiņš ir aizdevis tikai 50. Vilim atbilde bija vienkārša: “50 rubļi man toreiz bija no lielāka svara nekā turpmākajā dzīvē tūkstoši.”
Otrais piemērs. Kad viņu kā bijušo laikraksta “Balss “redaktoru 1907.gadā Pēterburgas Tiesu palātā apsūdzēja pēc Krievijas soda likuma 129. panta par valsts iekārtas graušanu, viņš tiesai neizdeva savus laikraksta līdzstrādniekus, bet visu vainu uzņēmās uz sevi, labi zinot, ka viņam draud cietumsods. Veiklais advokāts un vēlākais brīvvalsts laika konservatīvais politiķis Andrejs Krastkalns tomēr panāca, ka V.Olavu uzreiz neapcietina, bet atbrīvo pret 1000 rubļu drošības naudas. 1908. gadā, kad viņa kundze gaidīja otro dēliņu Aleksandru, un, kad tikko darbu bija uzsākušas viņa komercskolas, Vilis Olavs saņēma rīkojumu izciest piespriesto cietumsodu. Cits veikls advokāts un galēji konservatīvais politiķis Fridrihs Veinbergs bija sagatavojis lūgumrakstu pašam caram, kurā Vilis Olavs ir lietišķi attaisnots, bet vaina uzvelta citam viņa kolēģim. V.Olavs atteicās to parakstīt un bija gatavs izciest piespriesto cietumsodu Rīgas Centrālcietumā. Arī šie gadījumi liecina par V.Olava personības lielumu un viņa ētiskajiem uzstādījumiem. Toreiz viņš tā arī nenodeva savus kolēģus un pats izcieta cietumsodu kopā ar reāliem noziedzniekiem – zagļiem, laupītājiem, slepkavām, tādējādi pamatīgi iedragādams savu veselību. Velti piebilst, ka viens no šiem kolēģiem, kuru viņš nenodeva, Latvijas brīvvalstī būs Ministru prezidents, vairākkārtējs ministrs, diplomāts un Rīgas galva Hugo Celmiņš, bet otrs kolēģis brīvvalsts laikā būs ievērojams žurnālists, teātra kritiķis un Nacionālā teātra direktors Artūrs Bērziņš.
Trešais piemērs. Kad V.Olavs tika ievēlēts par Latviešu bēgļu apgādes Centrālās komitejas (LBACK) vadītāju, viņš atteicās no algas un stādāja sabiedriskā kārtā, kaut gan viņa pārziņā bija rūpes par aptuveni 760 000 latviešu bēgļu, kuri kara dēļ bija mainījuši dzīvesvietu un milzīga atbildība par Krievijas impērijas valdības un Tatjanas komitejas pieškirtajiem finansu līdzekļiem – 14 871 503 rubļiem. Tikai savas darbības beigu posmā, kad viņa tuvākie kolēģi (J.Čakste, A.Bergs, J.Ķēmanis u.c.) bija nolēmuši algu izmaksāt arī V.Olavam, viņš to negribīgi akceptēja ar piebildi, lai viņa alga ir vismazākā un lai vairāk finansiālais pabalsts tiek tiem latviešu bēgļiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams.
Viļa Olava morālā stāja, organizatoriskās spējas, diplomāta talants un takts bija galvenās īpašības, kas virzīja viņu uz sasniegumiem sabiedriskajā darbā. Vilis Olavs ir spilgsts piemērs tam, ka par nācijas politiskajiem līderiem var kļūt arī ar godīgu darbu, pieticību, sirsnību, mīlestību un ideālismu. Viņš bija tāds līderis, kurš prata nogludināt asumus, izlīdzināt nesaskaņas un vienot nākamos politiķus, kuri pauda dažādus politiskos uzskatus. Cik aktuāli tas skan mūsdienās! Latvijas valsts un tās lojālie pavalstnieki, neatkarīgi no tautības, ticības un politiskās pārliecības ar nepacietību gaida, kad beidzot izaugs V.Olava un J.Čakstes personībām līdzīgi līderi, kuri pildīs pienākumus pret valsti un sabiedrību tā kā to darīja viņi.
Nesakiet, ka tas nav iespējams. Ir iespējams! Toreiz, kad dzīvoja V.Olavs, J.Čakste u.c., arī bija korupcija, mantrausība, skaudība, nenovīdība, politiskās intrigas un viss pārējais, ko mēs tik spilgti izbaudām pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tikai viņi, kā lielas personības, stāvēja pāri visām nebūšanām un ar savu pozitīvo piemēru vienoja sabiedrību kopīgam valsts celšanas darbam. Viņi nebija varaskāri, nealka pēc naudas, mantas un amatiem. Viņu godīgais darbs un sirdsapziņas klātesamība tika no sabiedrības pamanīta un novērtēta. Viņu paveiktai cēla viņus augšup. Sabiedrība pieprasīja viņu ziedošanos kopīgam labumam. Viņi godprātīgi kalpoja sabiedrībai un par to tika atalgoti. Uz viņiem pilnā mērā varu attiecināt filozofa T.Kārlaila sacīto: “Tikai strādāt un strādāt bez steigas un bez atpūtas”.
Vilis Olavs tiešām ļoti daudz un neatlaidīgi strādāja sabiedrības kopējam labumam. Viņam atvēlētajos 49 dzīves gados viņš paveica milzīga apjoma darbu, kas atstāja paliekošas sekas Latvijas vēsturē. Pieminēšu tikai dažus, manuprāt, pašus svarīgākos darbus.
Pirmkārt, 1896.gadā V.Olavs kā RLB Zinību komisijas priekšsēdētājs sarīkoja Rīgā latviešu etnogrāfisko izstādi Krievijas 10. arheologu kongresa ietvaros.Tieši ar šo etnogrāfisko izstādi V.Olavs iemantoja plašu latviešu aprindu cieņu un slavu, kaut gan sākumā daudzi uz šo dārgo (20000 rbļ.) pasākumu raudzījās skeptiski.V.Olavs prata sabalansēt finanses tā, ka galu galā etnogrāfiskā izstāde ne tikai sedza lielos izdevumus, bet deva 3000 rbļ.peļņu, kuru ieguldīja citām latviešu kultūras vajadzībām. Kā vēlāk rakstīja pazīstamais literatūrvēsturnieks T.Zeiferts, tad etnogrāfiskā izstāde daudzus pāsteidza ar savu plašumu un vērienu,un tas viss pateicoties Vilim Olavam. Izstādē tika apkopota visa toreiz pieejamā infomācija par Latvijas teritoriju, tās iedzīvotājiem, dabas bagātībām, Latvijas floras un faunas daudzveidību u.t.t. Kā savā grāmatā rakstīja F.Krusa, tad Arheologu kongresa viesi varēja aplūkot senās kartes, vēstures dokumentus, darbarīkus, mājturības priekšmetus, seno māju plānus, tautastērpus no visiem novadiem. Tāpat bija plaša informācija par mūsu tautas gara mantām, valodu, literatūru, mākslu, izglītību. Izstādē pirmoreizi vienkopus varēja aplūkot latviešu gleznotāju Ādama Alkšņa, Jūlija Federa, Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša u.c. izcilākos darbus. Kā īpašs pārsteigums izstādes apmeklētājus iepriecināja ”Uzvedumi iz latviešu tautas dzīves”, ko bija iestudējis režisors Pēteris Ozoliņš, bet mūziku sarakstījis Andrejs Jurjāns. Svarīgākais, ko V.Olavs ar etnogrāfisko izstādi panāca, bija ievērojama latviešu pašapziņas palielināšanās un liberālo vāciešu un krievu cieņas un respekta pieaugums pret augošo latviešu nāciju. Pie tam ļoti daudzi Krievijas impērijas pilsoņi uzzināja, cik daudzveidīga un bagāta ir topošā latviešu nācija. V.Olavs nebija aizmirsis izstādes procesā iesaistīt arī Vitebskas guberņas sastāvā esošo Latgali.
Otrkārt, V.Olavs saprata, ka tuvākajā un tālākajā nākotnē Latvijai lielu lomu spēlēs latviešu praktiskā izglītošana. Tā varētu sagatavot jauno paaudzi modernam saimniekošanas darbam un dot viņiem vajadzīgās zināšanas un iemaņas.Tā varētu noturēt latviešus tēvzemē un celt viņu motivāciju.V.Olavs nebija apmierināts ar faktu,ka izglītotie latvieši izklīst par plašo Krieviju kā citu kalpi, zūdot savai tautai, kamēr viņu vietu Latvijā ieņem svešinieki. Saprotot, ka latviešiem ceļš uz amatiem Krievijas impērijas valdības iestādēs ir slēgts, Vilis Olavs sāka sludināt praktiskās izglītības svarīgumu.Viņš apzinājās, ka praktiskā dzīve ir vaļā tam, kas ir spējīgāks un uz to labāk sagatavots. Latviešiem ar praktiskās izglītības palīdzību ir jāieņem viņiem pienākošos vietu toreiz augošajā saimnieciskajā dzīvē Latvijā. Bez tam V.Olavs ļoti vēlējās celt latviešu sievietes izglītības līmeni, lai latviešu sievietes būtu konkurētspējīgas darba tirgū un kļūt patstāvīgākas un neatkarīgākas. Tā radās V.Olava dibinātās tirdzniecības jeb komercskolas. Atsaucība bija neticami liela, atverot pirmo tirdzniecības skolu meitenēm1904.gadā, 1.klase bija pārpildīta. 1906.gadā V.Olavs šo skolu jau pārveidoja par komercskolu ar trim augstākām klasēm, lai skolas absolventes varētu turpināt izglītību.1907.gadā V.Olavs pārvērta savu skolu par kopīgu zēnu un meiteņu komercskolu, iekārtojot pie skolas arī mašīnrakstīšanas un stenogrāfijas kursus.
Vilis Olavs ar savu komercskolu bija sasniedzis mērķi. Daudzi viņa skolas audzēkņi vēlāk būs Latvijas valsts veidotāji un stiprākie tās balsti, ieņemot svarīgus politiskos un saimnieciskos amatus. Skolas audzēkņos tika ieaudzināta tēvzemes mīlestība, taisnības apziņa un morāles vērtības ievērot sabiedrības un valsts intereses. V. Olavs vēlējās redzēt audzēkņus pēc viņa komercskolas beigšanas kā nesavtīgus vadītājus – lietpratējus, kuri par savu pirmo uzdevumu uzskatītu pienākumu nākotnē kalpot savai valstij, ne pašlabumam. Galu galā Vilis Olavs bija pirmai, kurš skolas programmā ieviesa arī angļu valodas apguvi, intuitīvi jūtot, ka angļu valodai nākotnē būs nozīmīga loma Latvijas ārpolitikā.
Treškārt, V.Olavs bija izcils publicists un jaunnacionālisma ideologs. Kā publicists un ideologs Vilis Olavs sagatavoja sabiedrisko domu pilsoniski demokrātiskai valstij un palīdzēja sabiedrībai saprast tirgus saimniecības praktiskumu un pilsoniskas sabiedrības vērtības nākotnes brīvajā Latvijā. Strādādams „Baltijas Vēstnesī”, ”Austrumā” un „Balsī”,V.Olavs bija kļuvis par jaunnacionālisma ietekmīgāko ideologu. Viņš nespēja samierināties ar pirmā nacionālisma viļņa atslābuma laikmetu. Pēc Kr.Valdemāra, A.Kronvalda, J. Alunāna nāves un atlikušo latviešu vadoņu ieslīgšanas mierpilsoniskā snaudā, kā arī pārāk lielo tuvināšanos krieviem (lai tiktu vaļā no vācu kundzības). Aktīvākie latvieši meklēja jaunus ceļus. Ne vienmēr tie bija latviešu nacionālām lietām labvēlīgi. V. Olavs apzinājās, ka jaunstrāvnieku aizraušanās ar internacionālismu un savas tautas noliegšanu var novirzīt topošo latviešu nāciju strupceļā. Pēc rakstnieka Līgoņu Jēkaba domām tieši V.Olavs no jauna esot pacēlis Kr.Valdemāra demokrātijas karogu, paplašinot latviešu nacionālisma ideoloģijas bāzi, apvienojot zem nacionālisma (pozitīvā nozīmē) karoga tās sabiedriskās grupas, kas bija izveidojušās sociālo reformu attīstības posmā (1880. – 90. gadi): mazgruntniekus, amatniekus, lauku inteliģenci un nacionāli noskaņotos laukstrādniekus. Pēc profesora Arveda Švābes domām, V.Olavs bija izaudzinājis nacionāli patriotisko inteliģenci, kura 1917. gadā uzsāka galveno cīņu par Latvijas valsti. V.Olavam svarīgi bija pierādīt, ka latvieši kā līdzvērtīga nācija ar citām, ir spējīga sasniegt daudz, sākot ar kulturālo autonomiju Krievijas impērijas sastāvā un beidzot ar domu par neatkarīgu valsti. Latvieši jau bija pierādījuši, ka viņi prot racionāli saimniekot savās, uz dzimtu, izpirktajās lauku mājās, būvēt kuģus un braukt jūrā tirdzniecības nolūkos, būvēt namus pilsētās, radot savas kredītiestādes un kļūstot par baņķieriem. Bija pienācis laiks spert nākamos soļus.
Ceturtkārt, Vilis Olavs visas savas sabiedriskās darbības laikā aicināja latviešus uz vienotību, nacionālo pašapziņu un stingru stāju. Ar savu nosvērtību, atvērtību, godīgumu un praktiskumu viņš bija kļuvis par nācijas līderi, tādēļ lielā vienprātībā viņu ievēlēja par latviešu bēgļu apgādes centrālās organizācijas – LBACK vadītāju. Tieši tur izkristalizējās domas par savu valsti. LBACK netiešā veidā kļuva par topošās Latvijas valsts priekšparlamentu, jo šajā organizācijā darbojās dažādu politisku uzskatu cilvēki. Pateicoties V.Olava personībai, LBACK iemantoja nedalītu bēgļu vairākuma simpātijas. Tikai godprātīgs vadītājs var saturēt kopā aptuveni 760 000 latviešu bēgļus un rūpīgi apsaimniekot milzīgos finansu līdzekļus – 14 871 503 rubļus. Par V.Olava organizatoriskajām spējām, godīgumu un perfekto grāmatvedību varēja pārliecināties ne tikai LBACK nelabvēļi no konkurējošās organizācijas “Dzimtene”( Fr. Veinbergs), bet arī viņu uzsūtītais valdības revidents V.Baflatovskis, kuru sabiedrība pazina kā korumpētu gubernatoru biedu. Fr. Veinberga organizācija jau 1915. gadā tika slēgta, jo revidenti konstatēja nelikumības finanšu līdzekļu izlietošanā. Fr. Veinbergam tas skauda un viņš cerēja, ka arī V.Olava vadītajā organizācijā tiks konstatētas nelikumības un pārkāpumi, taču viņam nācās rūgti vilties. Revidents ne tikai neatrada pārkāpumus, bet pat uzslavēja LBACK, stādot to par piemēru citām bēgļu organizācijām ar perfektu grāmatvedību, lēto nodaļu un visas organizācijas sistēmas uzturēšanu. Par dažiem darbiniekiem revidents pat izteicās, ka viņu vieta būtu ministrijās, ne bēgļu komitejās. Vislielākie nopelni šeit pienācās V.Olavam, kā stingram un nesavtīgam vadītājam, kurš prata izvēlēties kārtīgus un pedantiskus tuvākos palīgus sev apkārt. Pēdējais darbs, ko paspēja veikt V.Olavs, bija slepena LBACK redzamāko darbinieku sapulce, kur tika spriests par Latvijas politiskajām prasībām un turpmākajiem praktiskajiem soļiem ceļā uz Latvijas neatkarību. Nācijas līderis diemžēl pats to vairs nepieredzēja, bet viņa tuvākie domubiedri 1917. gada vasarā realizēja mūžībā aizgājušā Latvijas namdara velmi. Viņi nodibināja politisku organizāciju – Latviešu Pagaidu nacionālo padomi ( LPNP), lai dotos cīņā par Latvijas valsti. V.Olava idejas tālāk nesa ievērojami nākamie valstsvīri – J.Čakste, A.Bergs, Z.A.Meierovics, V.Zamuels, Fr. Trasūns, H.Celmiņš, J.Zālītis, K.Zariņš, J.Goldmanis, V.Rubulis u.c.
Tāds, lūk, stāsts par Latvijas namdari, kurš pats nepieredzēja Latvijas valsts dzimšanu, bet kura devums šī sapņa piepildīšanā bija neatsverams.
Autors: Edmunds Griģis
Neatradu raksta autoru.
Interesants, izglītojošs raksts – paldies!