Mēs JKP esam mācījušies no vēstures un sava vājuma, kad viss dzejnieka Leonīda Breikša teiktais ir pravietiski reiz piepildījies. JKP lūdz kopā ar dzejnieku un apsola, ka ir tas spēks, kas cels Latviju, kas palīdzēs tai: “Varbūt tad atkal mēs iemācīsimies augšām celties un savu zemi un savu neatkarīgo valsti turēt ciet asiņainiem pirkstiem, un būt ar mieru drīzāk palikt bez galvas, nekā izlaist no rokām šo dārgumu.”
KAS MUMS VAR DRAUDĒT?
Kas tad nu liels var draudēt tādai tautai, kuru pats Dievs ir sargājis gadu tūkstošiem?
Nekas liels, protams.
Dzīvības mums neatņems neviens.
Dievs mums viņu ir devis, un Dievs viņu cieši tur savā rokā.
Brīvību un neatkarību?
Jā, to mums gan var atņemt. Un, varbūt, jau nākamajā lielajā karā.
Kāpēc?
Tāpēc, ka neesam mēs stāvējuši par savu zemi un tautu tajā nomodā, kādā mums par viņu bija jāstāv.
Sveša naida saēsta un saskaldīta viņa ir no vienas valsts robežas līdz otrai.
Neesam pratuši mēs čūskas dzeloni izraut no savas tautas sirds.
Dzīvo un staigā mūsu vidū vēl tie, kas pirms nedaudziem gadiem grūtās nāves mokās lika mirt mūsu brīvības cīnītājiem.
Dzīvo un mūsu vidū nesodīti un brīvi staigā tie, kas Vidzemes mežos un Latgales ezermalās tvarstīja un briesmīgā nāvē nogalināja mūsu zemes neatkarības aizstāvjus.
Dzīvo un mūsu vidū brīvi staigā tie, kas dienu dienā gatavojas tai stundai, kad viņi varēs atvērt mūsu zemes vārtus svešam karaspēkam, kuru vadoņiem tie jau kopš pašas mūsu valsts dzimšanas kalpo Jūdasa darbā: izspiegodami mūsu dārgo, asinīm pirkto zemi un viņas sargus.
Neesam bijuši mēs pietiekoši modri un neesam pietiekoši cienījuši mūsu brīvības dienas.
Šodien – jā – tiešām – vēl šodien mēs neesam iztīrījuši savas armijas aizmuguri no visiem tiem, kas pirmā kara dienā izvilks pa visu zemi un visām pilsētām noslēptos ieročus, lai vērstu tos pret mūsu karavīriem, kas, pagriezuši savas krūtis pret ienaidniekiem, nespēs atgaiņāties pret uzbrukumiem no mugurpuses.
Tāpēc neraudiet, latvieši, ja rītu mēs atkal būsim vergi. Mūsu rokas nav pratušas laikā saņemt zobenu mūsu zemes aizstāvēšanai, lai tad pilnam mūsu muguras saņem verdzības pātagas.
Maz mēs esam iemācījušies pa septiņiem gadu simtiem.
Laikam vēl mums ir jāpamācās, lai mēs prastu pienācīgi sargāt un aizstāvēt savas brīvības vaiņagu.
Žēl jau nu būtu pēc šiem piecpadsmit gadiem atkal jūgties svešinieku jūgā.
Skaisti jau izskatījās mūsu brīvvalsts sarkanbalti sarkanais karogs, kad mūsu jaunās valsts svētkos viņš šalca un plivinājās mūsu ielās.
Bet, ja jau nav lemts, lai tad ar nav.
Stāstīsim mēs slepeni, pie malas nolīduši, mūsu bērniem teikas un pasakas par kādreiz brīvo Latviju. Stāstīsim viņiem par mūsu pašu armiju, kāda mums bijusi, bet kādas mums nebūs, ja nepratīsim to šodien pienācīgi cienīt.
Tā jau nu reiz ar mums ir: jūgā mēs esam stiprāki nekā brīvībā.
Lai tad briest un rūgst mūsu tautas spēks mūsu dzīslās vēl dažu gadu tūkstoti! (… kamēr atkal kādā dienā augšām celsies mūsu tautas brīvības laiks).
Bargi, bargi par mums lai valda mūsu jaunie kungi. Lai viņi asiņainām rīkstēm izsit no mums mūsu latviešu stulbumu un kūtrumu. Lai viņi asiņainiem sviedriem izsviedrē no mums mūsu nevīžību pret mūsu patstāvības un neatkarības briesmām.
Lai viņi cirzdami mūs cērt, kamēr izcērt no mūsu miesām savtības un mantrausības spitālību un sīku blēžu garu.
Lai viņi zemē un dubļos iespiež mūsu galvas, kas nav pratušas nēsāt brīvu vīru cepures.
Dzīvus lai viņi atkal rok mūs zemē, kā viņi raka mūsu pirmos brīvības cīnītājus.
Varbūt tad atkal mēs iemācīsimies augšām celties un savu zemi un savu neatkarīgo valsti turēt ciet asiņainiem pirkstiem, un būt ar mieru drīzāk palikt bez galvas, nekā izlaist no rokām šo dārgumu.
Lai nāk, lai nāk pār mums šis sods.
Es nezinu, vai mūsu vaimanas jaunā verdzībā brēks pret debesīm stiprāk nekā mūsu nelietīgā necieņa pret mūsu zemes stiprumu un neatkarību.
Tad mēs vismaz zināsim, kas mums bija jādara, lai mūsu zemi nesagrautu.
Tad mēs vismaz zināsim, ka latvietis latvietim ir brālis un dārgākais no visiem, kas vien mīt zem Dieva zilajām debesīm.
Tad mēs vismaz zināsim, kas mums bija jādara, lai Latvija vienmēr stipra būtu.
(L. Breikšs, 1933)
