Jaunās konservatīvās partijas valdes priekšsēdētājs Jānis Bordāns, šī gada 31. jūlijā, partijas vārdā nosūtīja Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai vēstuli par likumprojektu “Grozījumi Politisko partiju likumā”. Vēstuli variet lasīt zemāk:
S. Dolgopolova kungam
Valsts pārvaldes
un pašvaldības komisija
Latvijas Republikas Saeima
Jēkaba iela 11, Rīga LV – 1811
Uz Jūsu 28.05.2015. Nr. 111.9/7-37-12/15 par likumdošanas iniciatīvu politisko partiju sistēmas pilnveidošanas nolūkā
Godātais Dolgopolova kungs, komisijas dalībnieki!
Jaunā konservatīvā partija ir saņēmusi Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas aicinājumu iesniegt priekšlikumus ar politisko partiju sistēmas pilnveidošanu saistītu tiesību normu grozījumiem. Izsakām jums patiesu pateicību par mūsu partijai sniegto iespēju iesaistīties šai tiesību pilnveides procesā!
Jaunā konservatīvā partija ir iepazinusies ar likumprojektu “Grozījumi Eiropas Parlamenta vēlēšanu likumā”, “Grozījumi Saeimas vēlēšanu likumā”, “Grozījumi Politisko partiju likumā” anotācijām, kā arī Valsts prezidenta Andra Bērziņa izveidotās ekspertu grupas pārvaldības pilnveidei sniegto izvērtējumu.
Šos dokumentus, bet jo īpaši Valsts Prezidenta komisijas veikto analīzi Jaunā konservatīvā partija uzskatu par vērtīgu pētījumu materiālu un labu likumdošanas procesa paraugu, jo tas ir bijis mēģinājums izpētīt sociālo fenomenu, kuru varētu regulēt jaunie likumi. Pozitīvi atzīmējami Valsts prezidenta un likumprojekta iniciatoru centieni savas vēlmes argumentēt ar ekspertu pētījumiem.
Vienlaikus, Jaunā konservatīvā partija, balstoties uz tās biedru līdzšinējo pieredzi, gan darbojoties dažādās nevalstiskās organizācijas un partijās, gan piedaloties vēlēšanu procesā, atzīst, ka likumprojektu anotācijās izteiktajiem secinājumiem tā nevar piekrist tālāk izteikto apsvērumu dēļ.
Jaunās konservatīvās partijas biedru ieskatā likumdevējiem tiesību normas ir jāgroza atbilstoši sabiedrības vajadzībām un nevis otrādi. Šis process prasa zināšanas, pieredzi, bet pats galvenais – godīgu attieksmi pret sasniedzamo mērķi. Pretējā gadījumā šāda tiesību jaunrade būs neefektīva un radīs tikai vēl jo lielāku tiesisko nihilismu sabiedrībā.
Kā redzams, likumprojekti paredz partijas minimālā biedru skaita palielināšanos vairāk nekā divreiz salīdzinot ar esošajām tiesību normām un nosaka partijas rīcībspēju atkarībā no tās dibināšanas laika, jeb pastāvēšanas ilguma. Jāatzīmē, ka Politisko partiju likums tieši šai aspektā jau ir grozīts mazāk nekā pirms diviem gadiem, tādējādi šī ierosme neveicina tiesību stabilitāti.
Likumu anotācijās tiek minēti zināmā mērā selektīvi argumenti. Proti, tiek minēts, ka Valsts prezidenta komisijas eksperti ir atzinuši, ka grozījumi varētu palielināt partiju institucionālo briedumu un garantēt vēlētājiem iespējas ilgāku laiku iepazīt jaundibinātās politiskās partijas. Vienlaikus anotācijās noklusēts, ka šie eksperti norādījuši uz virkni risku un negatīvu seku. Piemēram, tiek atzīts, ka ekspertu grupai neizdevās identificēt Eiropas valstis, kur tiesības pieteikt kandidātus vēlēšanām būtu tikai tādām politiskajām partijām, kas darbojušās jau kādu laiku pirms vēlēšanām un ka šis priekšlikums ir riskants, jo var tikt uzskatīts par nesamērīgu ierobežojumu pilsoņu pasīvajām vēlēšanu tiesībām un nepamatotu politiskās konkurences ierobežojumu. Tas ir jāņem vērā, īpaši tāpēc, ka EDSO jau Latvijai izteikusi pārmetumus par partiju monopolu uz deputātu kandidātu sarakstu iesniegšanu un, atsaucoties uz Kopenhāgenas dokumentu, ieteikusi grozīt likumu tā, lai pieļautu kandidēšanu bez piesaistes partijām. Tiek norādīts, ka katrā ziņā tad, ja tiks pieņemts noteikums par partijas pastāvēšanu zināmu laiku pirms vēlēšanām, būs nepieciešama spēcīga argumentācija par labu tā nepieciešamībai demokrātiskā valstī.
No minētā esam spiesti izdarīt secinājumu, ka iespējams, deklarētais mērķis nepauž patieso likumdevēju iniciatoru vēlmi, kas varētu būt vienkārši mākslīgi stiprināt esošo partiju pozīcijas.
Jāatzīst, ka praksē vāji redzama likumprojektu ierosinātāju griba veidot savās partijās harmonisku un efektīvu iekšējo organizāciju, kas stimulētu tās biedrus radoši darboties, justies vajadzīgiem partijai, nezaudējot savu personisko vai noteiktas mazākas grupas individualitāti. Jaunā konservatīvā partija uzskata, ka tikai šādā veidā un nevis ar administratīvas piespiešanas mehānismu iespējams veidot valstī patiesu pilsonisko sabiedrību. Mūsuprāt, nereti Saeimā pārstāvēto politisko partiju vadītāji praksē uzrāda vēlēšanos pakļaut partiju biedrus savai centralizētai vadībai, neizprotot cilvēku organisku nepieciešamību biedroties arī partiju “iekšējā dzīvē” un efektīvi strādāt arī mazākās grupās, vienlaikus tomēr labprātīgi atzīstot vienoto partiju ideoloģiju par savu un esot tai uzticīgas. Neizprotot šos apstākļus, gandrīz visās no Saeimā pārstāvētajām partijām, mūsu izpratnē normālas biedru darbības izpausmes tiek kvalificētas, kā nedisciplinētība, vieni biedri tiek pakļauti izstumšanai, bet pārējie – savu domu noklusēšanai un pasivitātei. Proti, partijas vadītāju neprasme veidot iekšējo partijas dzīvi ir viens no partijas biedru skaita nepieaugšanas un jaunu partiju veidošanās cēloņiem.
Taču problēma, mūsuprāt, slēpjas arī citos, dziļākos apstākļos. Pētot partiju darbību, nākas secināt, ka politisko partiju ideoloģijas, kā redzams, pašlaik Latvijā gandrīz nepastāv. Līdz ar minēto, nepastāv arī partijas identitāte un no tās izrietoša tālejoša, ilglaicīga darbības stratēģija un taktika. Jāatzīmē arī tas, ka citos gadījumos partiju polittehnologi ir izstrādājuši un prezentējuši visai detalizētu, it kā, partijas ideoloģiju, taču šī deklarētā platforma nereti neatbilst partijas reālajai rīcībai. Tieši šis apstāklis un nevis partijas mazskaitlīgums rada sabiedrībā neuzticību.
Kopsavelkot, tā vietā, lai atbildīgi veiktu partijas vadīšanas nopietno, bet vienlaikus arī salīdzinoši grūto darbu, partiju vadītāji, mūsuprāt, steidz savas vēlmes gluži vienkārši izteikt jaunā tiesību normā.
Sabiedrības pieprasījumš šodien, mūsuprāt, patiesībā pauž vēlmi joprojām atbrīvoties no korumpētas un līdz ar to neefektīvas varas izpausmēm, kā arī vēlmi veidot skaidru idejā balstītu politiku, kas diemžēl bijusi apgrūtināta šo 25 gadu laikā. Nav saprotams, kāds pamats domāt, ka šis process notiks tikai un tieši uz pašlaik esošo partiju bāzes. Citstarp, jāatzīmē, ka partiju skaits atjaunotās Latvijas valsts pastāvēšanas laikā pastāvīgi samazinās. Tāpat jāatzīmē, ka sabiedrības izpratne par politiskiem procesiem arvien pieaug. Abi šie apstākļi dod iespēju uzskatīt, ka sabiedrība dabiskā, ne administratīvā piespiešanas ceļā nonāks pie labi funkcionējošām un uzticamām politiskajām partijām.
No minētā secināms, ka likumprojekta anotācijā minētā argumentācija ir vāji motivēta un vēl jo vājāk tiek motivēts secinājums par varbūtējo ietekmi uz sabiedrības attīstību. Mūsuprāt, tiesību norma ir jāmodelē sociālajai realitātei, taču ieteiktie līdzekļi nesasniegs deklarēto mērķi – partiju briedumu un uzticamību. No ierosinājuma rodas iespaids, ka likumdošanas iniciatīva balstās uzskatā, ka valstij ir tikai jānosprauž mērķis, kas jāiestrādā tiesību normā un jāpiespiež sabiedrība to ievērot. Jaunā konservatīvā partija uzskata, ka šis nav efektīvs vēlamā tiesību jaunrades rezultāta sasniegšanas veids un lūdz iepriekš norādītos likumus atstāt pilnībā negrozītus, bet partiju darbībā rīkoties atbildīgi, lai praksē iedzīvinātu vēlmes pēc partiju institucionālā brieduma. Esošie likumi tam nav šķērslis.
Cieņā
Jānis Bordāns
valdes priekšsēdētājs
Jaunā konservatīvā partija
Pilnīgi piekrītu.
Lūdzu pēc iespējas biežāk runāt par taisnīguma (nejaukt ar tiesiskumu), izdevīguma, atbildības un cilvēktiesību samērojamību (varbūt līdzsvarotību).