Jāņa Bordāna runa par politisko situāciju valstī Jaunās konservatīvās partijas 2. kopsapulcē

0
940
Jānis Bordāns uzstājas ar runu
Jānis Bordāns uzstājas ar runu Jaunās konservatīvās partijas 2. kopsapulcē

Miķelis Bukšs (1964.gadā Zviedrijā): “Mēdz sacīt, ka zeltu var pazīt ugunī un idejisku cīnītāju – grūtībās. Tas, kas var palikt uzticīgs savai idejai tad, kad tā vairs neatmaksājas, pat vēl vairāk – kas spēj kalpot tai , kad dēļ tās ir jānes zināmi upuri, tas apliecina cīņu par ideju. Reālpolitiķi un konjunktūras cilvēki to nedara. Cīņa par ideju esot pat muļķība. Arī tautas poēzijā ideālisti nosaukti par “muļķiem”.

Bet ideālisti nav vien tikai sapņotāji. Tie ir arī reālisti, jo katras sabiedriskās dzīves mugurkauls ir un paliek ideja: reliģiska, politiska, nacionāla vai arī kāda cita. Arī ideālisti lietas redz reāli, bet viņi lietām pieiet tikai ar citādu mīlestību un dedzību, viņi ir nelokāmi līnijas gājēji, pārliecības apliecinātāji un labāko tradīciju sargātāji, kolīdz konjunktūras cilvēki ar savu svaidīšanos un profita meklēšanu sagandē un nogremdē daudzas labas lietas.

Ja mēs no šī aspekta raugāmies uz Latvijas demokrātijas laikiem, mēs viegli varam saredzēt, kas bija tie, kas nogremdēja mūsu demokrātiju. Tie bija konjunktūras cilvēki. Un lai arī mūsu demokrātija nesabruka tikai iekšēju apstākļu dēļ, taču demokrātija pie mums bija stipri diskreditēta, un tas bija visu Latvijas partiju nopelns, kur konjunktūristi ne reizi vien bija gan augšā, gan lejā. Šie reālpolitiķi sagatavoja 15.maija psiholoģiskos pamatus, jo daža laba nekaunība tautai sen bija apnikusi, bet rūgti maldījās tie, kas domāja, ka ar apvērsumu konjunktūras izmantotāji būtu nobīdīti malā. Tie malā neaiziet nekad. Tāpēc arī slikta demokrātija ir labāka par diktatūru, jo arī pie “labās” diktatūras konjunktūristi ir atkal tādā vai citādā veidā augšā. “Man atkal ir labi!” ir tipiska visu laiku konjunktūras izmantotāju gudrība. Viņu mērķis – ir peldēt pa virsu, un šī mērķa dēļ ar principiem var tirgoties uz priekšu un atpakaļ.

Bet ir tomēr cilvēki, kas savas idejas tur augstu un kas arī demokrātiju uzskata par sabiedriskās dzīves vērtību, par kuru ir jācīnās un kas ir jārealizē. Ir cilvēki, kas ne pie vienas diktatūras nav meklējuši labumu.”

Esmu pārliecināts, ka tieši šādi cilvēki pulcējušies uz Jaunās konservatīvās partijas pilnsapulci.

Ekonomiskā labklājība, politiskās brīvības un tiesības, konsekventa valsts vēsturiskās atmiņas politika ir nesaraujami saistīti un savstarpēji ietekmējoši jēdzieni.

Lai monopolizētu ekonomiku, vienmēr sāk ar politikas monopolizēšanu, ar politisko brīvību ierobežošanu, ar tiesību un taisnības graušanu. Tirgus ekonomikas vietā sāk slavināt nacionalizāciju un vadāmus iepirkumus savējiem. Vēsturi un tautas atmiņu izmanto kā pērkamu mīlu – atlasa tikai vajadzīgo un pielāgo īstermiņa mērķiem.

Šā brīža dienas kārtības trīs svarīgākie jautājumi ir 1) tiesiskums; 2) brīva un godīga konkurence; 3) mediju neatkarība, profesionalitāte un žurnālistu ētika.

Pajautāsim sev, kāpēc dzīvojam Krievijas ideoloģiskajā telpā, kāpēc no valsts augstākajiem politiķiem un valsts prezidenta nesaņemam valsts attīstības ideju, bet tikai “mierīgas pastāvēšanas” saukļus, kāpēc mums nav savu spēcīgu mediju, kuri ne vien nosauktu vārdā problēmu, bet arī to neatkarīgi izvērtētu.

Jaunā konservatīvā partija uzskata, ka politikā nevalda orientēšanās uz valsts attīstību, kas balstās vērtībās un morāli spēcīgās idejās, vara ir tādu cilvēku rokās, kam vispār nav bijusi vēlme domāt šajā virzienā. Joprojām mūsu valsts politiku nosaka vecie “hozjaistveņņiki” – latviski cilvēki, kas ar kompartijas atļauju okupācijas laikā veica saimnieciskas dabas funkcijas plānveida ekonomikā ar visu tās greizo izpratni par normālu lietu kārtību. To valda arī bijušie kompartijas ideologi, bet ja ienāk gados jaunie, tad tie vai nu izrādās kāda virzīti mazizglītoti huligāni, vai slideni karjeristi.

Mums ir dots laiks sagatavoties līdz nākamajām vēlēšanām.

Kādu es redzu ceļu.

Ir jādara viss, kas būtu jādara savai izaugsmei jebkuros apstākļos. Proti, pilnveidot sevi profesionāli vai uzņēmējdarbībā, iesaistīties kopējā darbā ar savām nopietni izstrādātām idejām, tādējādi ziedot savu laiku kopējam labumam.

Lai nebūtu jābaidās no Krievijas ideoloģiskajām diversijām un visiem ar to saistītiem uztraukumiem, ir jāpiedalās un jāveido ar visiem iespējamajiem līdzekļiem mūsu vēsturiskā atmiņa. Tas jādara konsekventi un tam jāizstrādā noteikta politika. Tas beigu beigās ir arī interesanti.

Un vissvarīgākais politiskais paziņojums – pašlaik notiek gatavošanās Valsts prezidenta vēlēšanām. Ticiet man, par to domā mūsu oligarhi, jeb valdošo partiju saimnieki, par to domā politiskā spice, par to domā Maskavā un par to domā Vašingtonā. Vai savas valsts nākamo prezidentu domājam arī mēs?! Ja mēs nedomāsim un neko nedarīsim, tad neko arī neietekmēsim. Tāpēc svarīgi uzdot sev jautājumu, vai esam pelnījuši prezidentu, par kuru beidzot varam būt droši, ka viņš ir mūsējais. Ka viņš aizstāv un attīsta dzīvē Latvijas vērtības, idejas un pats arī izstrādā idejas un piedāvā reālus risinājumus valsts attīstībai, nevis stagnācijai.

Valsts prezidenta vēlēšanas var izšķirt to, vai mums būs nākamās Saeimas vēlēšanas. Neaizmirstiet, ka viss, kas notika kopš Maksimas traģēdijas ir rūpīgi izplānots projekts, kā Latvijā neko nemainīt uz labo pusi!

Prezidenta vēlēšanas ir laiks, kad mēs varam sākt bruģēt ceļu uz godīgām vēlēšanām, uz tādām, kur tiks ievērotas arī mūsu tiesības! Es aicinu uz aktīvu pilsonisko rīcību, es saucu trauksmi!

Lai Dievs svētī mūs un mūsu Latviju!

ATBILDĒT

Lūdzu, ievadiet savu komentāru!
Lūdzu, ievadiet savu vārdu šeit