Dažas konservatīvisma ideoloģijas skices – 6. daļa

Nacionālā Zemnieku Savienība (NZS)

Tā izveidojās 1925. gadā uz bijušās Latviešu Zemturu Padomes bāzes, un tās pamatā bija konservatīvi noskaņoti Latvijas lauksaimnieki un inteliģences pārstāvji. NZS plāni nav bijuši nopietni un ilglaicīgi. Tā startēja tikai 2. Saeimas vēlēšanās un pēc tam darbību izbeidza. Liekas tā bija NZS sabiedroto KNS taktika – izveidot NZS un saņemt papildus mandātu 2.Saeimā. Tā arī notika. Par NZS nobalsoja 11614 vēlētāji un NZS saņēma vienu mandātu. Par deputātu kļuva jurists Kārlis Kvēlbergs. Viņš Saeimā pievienojās Nacionālajam blokam, kurā ietilpa arī KNS. K. Kvēlbergs bija arī NZS Valdes priekšsēdētāja biedrs un faktiskais partijas līderis. Vairāki NZS deputāta kandidāti bija KNS dalībnieki, piemēram Kristaps Stepermanis, brāļi Visvaldis un Tālivaldis Sanderi. Arī pats K. Kvēlbergs Satversmes sapulces vēlēšanas kandidēja no KNS saraksta. Pazīstamākie NZS dalībnieki bija:

1. Kārlis Kvēlbergs (1876.10.09.–1945.?) – jurists, Latgales Apgabaltiesas loceklis (1931.), bijis Tautas Padomes dalībnieks latgaliešu frakcijā(1919.), Tiesu palātas prokurors (1918.–23.), NZS Valdes priekšsēdētāja biedrs, 2. Saeimas deputāts no NZS Nacionālā Bloka frakcijā;
2. Jānis Ziluss (1881.27.09.–19?) – Jumurdas pagasta lauksaimnieks, kandidējis no NZS sarakstu uz Saeimu, bijis NZV Valdes dalībnieks; vēlāk darbojies Jauno Zemnieku apvienībā, bijis tās priekšsēdētāja vietnieks( līderis bija 4. Saeimas deputāts Pēteris Leikarts);
3. Eduards Alainis (1889.08.06.–1969.19.08.) – rakstnieks un grāmatrūpnieks, kandidējis no NZS sarakstu uz Saeimu;
4. Eduards Ogriņš (1875.30.09.–1939.26.11.) – Valdemāra Jūrskolas inspektors, kuģu mehāniķis. Piedalījies vairākās Ziemeļpola ekspedīcijās, Jūras tiesas dalībnieks, kandidējis no NZS sarakstu uz Saeimu;
5. Oto Bērtiņ–Bērziņš (1877.15.08.–19?) – ietekmīgs kokrūpnieks, NZS Valdes dalībnieks;
6. Dāvis Miesiņš (1882.17.05.–1951.?) – NZS Valdes dalībnieks;
7. Konstantīns Vanags (1885.02.04.–1933.19.05.) – NZS Valdes dalībnieks, laikraksta „Latvijas Sargs” atbildīgais redaktors, kandidējis Rīgas Domes vēlēšanās;
8. Aleksandrs Bušs (18?–1929.17.12.) – NZS Valdes priekšsēdētājs, kandidējis 2. Saeimas vēlēšanās no NZS saraksta;
9. Eduards Mellups (1860.17.07.–19?) – lauksaimnieks, rakstnieks Drustu pagastā;
10. Roberts Valdmanis (1874.?–1932.17.02.) – Šveices pulksteņu tirgotājs Rīgā, komandītsabiedrības „Latvis” dalībnieks, kandidējis uz Saeimu no NZS saraksta.

Konservatīvā žīdu partija „Agudas Jisroel” (Izraela savienība)

Par tās struktūru un biedru skaitu precīzu datu trūkst, bet tā ir bijusi pārstāvēta gan Satversmes sapulcē, gan visās brīvvalsts Saeimās. Partijas līderis bija konservatīvo Latvijas žīdu autoritāte Morduhajs Dubins (1889.01.01.–1956.?). Viņš bijis gan Satversmes sapulces, gan visu Saeimu deputāts. Viņa partija atbalstīja LZS un personīgi Kārli Ulmani. M.Dubins un K.Ulmanis bija ne tikai sabiedrotie, bet arī draugi. M.Dubins bija lojāls Latvijas pavalstnieks, viens no retajiem minoritāšu deputātiem, kurš Saeimā uzstājoties runāja latviešu valodā. Miris izsūtījumā Sibīrijā. Otrs redzamākais „Agudas Jisroel” pārstāvis bija Simons Iciks Vitenbergs (1903.16.01.–1945.) – ievērojams žīdu pedagogs un politiskais darbinieks. Bijis žīdu ģimnāzijas ”Tora Vdereh Jerec” direktors (1924.–1931.) un Izglītības ministrijas Žīdu izglītības nodaļas Padomes dalībnieks, Žīdu Izglītības biedrības priekšnieks un Rīgas Žīdu krājaizdevu sabiedrības Valdes priekšsēdētājs. Rīgas Domes deputāts no partijas „Agudas Jisroel” un 4. Saeimas deputāts. Izvairījies no krievu okupācijas režīma represijām, taču nokļuvis vācu okupācijas režīma gūstā. Rīgas geto žīdu padomes Statistikas nodaļas vadītājs. Miris Būhenvaldes koncentrācijas nometnē no nespēka. Vēl partijā aktīvi darbojās arī Ruvins Vitenbergs (1868–19?) – Daugavpils namsaimnieks un 1. Saeimas deputāts; Jāzeps Gurvičs (1897.04.08.–1941.?) – skolotājs un jurists.

1928. gadā partijas „Agudas Jisroel” Valdē bez M.Dubina (Valdes priekšsēdētāja biedrs) darbojās arī Viktors Volšonoks (Valdes priekšsēdētājs), Izaks Davidovičs, Mindels Vekslers, Mendels Averbuhs, Ievels Barančiks.

Pareizticīgo un vecticībnieku vēlētāju un apvienoto krievu organizāciju kandidātu saraksts

Saeimas vēlēšanās panākumus guva arī šis saraksts, kura līderus daļēji arī var pieskaitīt konservatīvās ideoloģijas pārstāvjiem. Redzamākie šī saraksta pārstāvji bija:

1. Jānis Pommers (1876.18.01.–1934.11.10.) – Latvijas Pareizticīgās baznīcas arhibīskaps, 2. – 4. Saeimas deputāts no minētās apvienības, konsekventi atbalstījis latviešu konservatīvos politiķus Saeimā, atmaskojis vairāku latviešu kreiso sociāldemokrātu slepeno sadarbību ar Krievijas drošības dienestiem. Mīklainos apstākļos zvērīgi noslepkavots;
2. Vladimirs Trofimovs (1872.03.08.–1944.10.12.) – med., LU privātdocents (1924.-1931.), Izglītības ministra biedrs (1931.), ārsts Rīgā (1931.–40.) un Augšpilī (1941.-1944.). Krievu okupācijas režīma upuris, miris tiesas laikā cietumā;
3. Aleksandrs Labutins (1880.24.08.-1970.?) – ing., LU vecākais docents, Rīgas ostas būvju virsvaldes tehniskās daļas priekšnieks (1919.–1921.), Finanšu ministrijas Jūrniecības departamenta vecākais inženieris (1921.-1938.) un Tehniskās daļas vadītājs (1938.–1939.), miris trimdā;
4. Ivans Jupatovs (1865.28.02.–1944.?) – inženieris – tehnologs, LU profesors, Izglītības ministrijas krievu izglītības pārvaldes priekšnieks, 2. Saeimas deputāts;
5. Stepans Kirilovs (1877.24.07.–1960.08.06.) – ietekmīgs vecticībnieku sabiedriskais darbinieks, bijis Latvijas Vecticībnieku Centrālās komitejas priekšsēdētājs, Daugavpils Domes deputāts, 3. Saeimas deputāts. 1930. gadā pildīja Zemkopības ministra biedra pienākumus. Salīdzinot ar vecticībnieku politisko līderi Meletiju Kaļistratovu (1896.15.05.–1941.23.06.), kurš bija kreisi noskaņots, S.Kirilovu var uzskatīt par progresīvi konservatīvu politiķi. Devies bēgļu gaitās uz Vāciju, bet bijis spiests atgriezties Latvijā. Dzīvojis trūkumā un visu aizmirsts. Miris Rīgā;
6. Mihails Čulkovs (1870.13.11.–1941.25.12.) – notārs Rīgā, bijis Latvijas Iekšlietu ministrijas sevišķo uzdevumu ierēdnis, miris izsūtījumā Sibīrijā;
7. Mihails Krivošapkins (1888.19.10.-1943.06.02.) – būvinženieris, bijis Rīgas pilsētas būvju pārvaldes Ceļu direkcijas tiltu nozares vadītājs. Projektējis tiltus pār Ventu Ventspilī, pontona tiltu Rīgā u.c. Miris izsūtījumā Sibīrijā;
8. Jānis Kočugovs (1892.11.08.–19?) – Kara ministrijas Bruņošanās pārvaldes inženieris;
9. Jānis Ivans Korņiļjevs (1901.01.01.–1977.26.11.). Dzimis Višgorodas (Augšpils) pagastā zemnieku ģimenē. Lauksaimnieks, 3. un 4. Saeimas deputāts;
10. Elpidifors Tihoņickis (1875. 10.11.–1942.21.06.) – Saeimas deputāts no Pareizticīgo vēlētāju un sabiedrisko organizāciju bloka saraksta, skolotājs, Rīgas Krievu izglītošanas biedrības dibinātājs un vadītājs, Krievu skolotāju savienības Valdes loceklis, miris izsūtījumā Sibīrijā.

Konservatīvi domājoši sabiedriskie darbinieki bija arī vācbaltu aprindās, piemēram Vilhelms Firkss (1870.14.08.–1933.10.12.) – vācbaltu Tautas partijas (Deutsch-Baltische Volkspartei) priekšsēdētājs (kopš 1919.), 1.- 4.Saeimas deputāts (1920.–1933.). Kopš 1929. gada vācbaltu lauksaimnieku biedrības priekšsēdētājs. Miris Rīgā;

Voldemārs Pussuls (1884.05.01.–1939.18.02.) – zvērināts advokāts, Rīgas Domes deputāts (1922. -34.) un vācbaltu frakcijas vadītājs, bijis 3. un 4. Saeimas deputāts, Teodors Cimmermanis (1883.22.10.–1945.21.03.) – zvērināts advokāts un Vācbaltu Tautas partijas Valdes priekšsēdētāja biedrs. Manfrēds Vegezāks (1879.23.08.–19?) – 1. Saeimas deputāts . Šeit gan jāpiebilst, ka Latvijai lojālāki un latviešiem draudzīgāki bija liberālo vācbaltu partiju politiķi.

Par daļēji konservatīvi orientētu var uzskatīt arī Kurzemnieku apvienību, kura startēja 4. Saeimas vēlēšanās no Kurzemes apgabala. Starp tās kandidātiem bija bijušais NZS līderis Kārlis Kvēlbergs, LNA atbalstītājs Jānis Turauskis (1865.09.09.–1940.30.11.) – Ventspils pilsētas galva (1919.–1921.), Ventspils komercskolas un arodskolas direktors, a/s „Jūra” direktors; Nikolajs Jevlampjevs: tēvs (1850.–1933.) un dēls (1891.30.06.–1943.?) – ievērojami rūpnieki Kuldīgā, viņiem piederēja tipogrāfija un grāmatu spiestuve. Dēls bija arī pazīstams lidotājs. Fricis Oļukalns (1888.?–19?) – bijis Ventspils pilsētas galvas biedrs.

Tāpat konservatīvi domājošus sabiedriski politiskos darbiniekus varēja atrast poļu, baltkrievu un lietuviešu vidū. Tas pats sakāms par dažiem lielo latviešu liberālo partiju – Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas (JSP) un Demokrātiskās Centra Partijas (DCP) darbiniekiem, kuriem bija atšķirīgs viedoklis no partijas vairākuma viedokļa. Tas ir tikai loģiski, ka starp aptuveni 10000 partijas biedru būs konservatīvāk domājoši politiķi. No JSP pieminēšu tikai divus- ilggadējo Latvijas Dzelzceļa Virsvaldes galveno direktoru Kārli Bļodnieku (1882.06.11.–1942.09.06.) un jau iepriekš manis pieminēto Kārli Upīti (1894.25.04.–1941.?). Arī no DCP pieminēšu divus – ievērojamo inženieri, Tautas Padomes locekli un Satversmes sapulces deputātu no Latvijas Demokrātu savienības (vēlāk nomainīja nosaukumu uz Tautas partija un pievienojās DCP), Rīgas pilsētas Valdes dalībnieku, Hipotēku bankas direktoru – Miķeli Bruži (1868.20.04.–1941.05.11.) un Iekšlietu ministra biedru un Iekšlietu ministru Alfrēdu Birznieku (1889.25.02.–1942.28.04.). Visi šie četri liberāli – konservatīvie politiķi gāja bojā izsūtījumā Sibīrijā.

Kopsavilkums

Kā varam secināt no iepriekš rakstītā, tad Latvijas brīvvalstī sava paliekoša vieta bija arī ne pārāk lielām konservatīvām partijām un grupām. Saprotams, ka tās nespēja pilnvērtīgi konkurēt ar lielajām centriski liberālajām partijām – LZS, JSP, DCP un vācbaltu (Reformu, Progresīvo un Demokrātisko) liberālo partiju bloku, kā arī kreisajiem sociāldemokrātiem – LSDSP, bet biežajās koalīcijas valdībās konservatīvais partiju izveidotais Nacionālais bloks (4. Saeimā Kristīgais darba bloks) spēlēja savu lomu. Kā jau iepriekš minēju, tad Hugo Celmiņa ilglaicīgākā valdība(1928.30.11.–1931.25.03.) tik ilgi spēja noturēties, tikai pateicoties konservatīvo latviešu politiķu līderu Arveda Berga un Gustava Reinharda valstsvīru talantam un dzelzs gribai strādāt valsts un tautas interesēs. Tas viņiem maksāja dārgi. Cieta ne tikai viņu pašu prestižs, bet arī visa konservatīvā spārna prestižs. Sekmīgai valsts ilgtermiņa attīstībai par labu nācās pieņemt virkni nepopulāru lēmumu. Lai nodrošinātu sekmīgu valdības darbu un cīnītos pret neuzticības izteikšanu visai valdībai, nācās atsaukt Kara ministru A.Ozolu (Nacionālais bloks) un Ārlietu ministru A.Balodi (DCP atbalstīts). Demagogu un populistu skaļā kliegšana atstāja zināmu iespaidu uz vēlētāju prātiem, un tas būs vēl viens no iemesliem, kādēļ spēcīgākais konservatīvais latviešu valstsvīrs A.Bergs netiks ievēlēts 4. Saeimā, bet otrs – G.Reinhards nekandidēja vispār. Latvijas sabiedrība H.Celmiņa valdības darba augļus sajuta daudz vēlāk nekā pastāvēja pati Celmiņa valdība, un tas būs viens no iemesliem, kādēļ Latvija samērā veiksmīgi pārvarēs pasaules ekonomiskās depresijas sekas. A.Bergs un G. Reinhards daļēji upurēja savu valstsvīru karjeru par labu valsts sekmīgai attīstībai ilgtermiņā. Politiskie oponēti to labi apzinājās, tādēļ visu uzbrukuma spēku vērsa pret konservatīvo spēku līderiem.

Toreiz Latvijā bija ļoti demokrātisks vēlēšanu likums, kas atļāva Saeimā iekļūt daudzām sīkām domubiedru grupām. To izmantoja arī konservatīvie politiskie grupējumu. Taktisku apsvērumu dēļ tika veidotas jaunas apvienības, lai saglabātu savu stabilo ietekmi Saeimā. Konservatīvais Nacionālais bloks (4. Saeimā Kristīgais darba bloks) pārsvarā sastāvēja no 8 vai 9 deputātiem (neskaitot LKZKP), un dažādu taktiku pielietošana nodrošināja šo stabilo pārstāvniecību visās Saeimās. Tādēļ ir pamatojams fakts, ka vairāki konservatīvie politiķi sākumā aktīvi darbojās lielākajās partijās BNC – LNA un KNS, bet pēc tam atšķēlās un veidoja sīkas konservatīvas grupiņas, tādejādi it kā sašķeļot konservatīvo spārnu.

Demokrātiskais vēlēšanu likums atļāva veikt šādas taktiskas kustības, taču tas nevarēja garantēt panākumus mūžīgi. Vajadzēja sākt domāt par nelielo konservatīvo spēku apvienošanu lielākā politiskā partijā, jo politiskie konkurenti bija konservatīvos spēkus apspēlējuši un atņēmuši tiem daļu no tradicionālā elektorāta. 1933.24.09. laikraksta „Latvis” slejās saistībā ar diskusiju par izmaiņām vēlēšanu likumā konservatīvo līderis A.Bergs raksta: „Jāaprod ar domu, ka būsim spiesti vienoties lielākās grupās un apvienībās. Pilsoņi, liekas, viegli varētu apvienoties divās grupās. Pie pirmās: nacionālā apvienība, namsaimnieki, saimnieciskā apvienība, kristīgie nacionālisti, arī Latgales latviešu apvienība. Tātad labējie mērenie. Pie otrās: leikartieši, Karlsona tirdzinieki, ”cietušie”, prof. Zālīte, „leģionāri”, varbūt arī Skujenieka progresist. Būtu labāk, ja katra grupa atteiktos arī no saviem vadoņiem un vienotos par jauniem vārdiem.”

Tie nebija tikai tukši vārdi. Bija pienācis laiks nopietni domāt par konservatīvo spēku modernizēšanu un jauniem līderiem. A.Berga minētās politiskās partijas un grupas nopietni domāja par apvienošanos. Notika nepārtrauktas tikšanās un sarunas par iespējamo apvienošanos. Jau 4. Saeimas vēlēšanās 1931. gadā lielā liberālo pilsoņu partija – DCP izveidoja kopīgu listi Latgalē ar M. Skujenieka vadīto Progresīvo apvienību. Pēc 4. Saeimas vēlēšanām turpinājās sarunas par DCP un Progresīvās apvienības saliedēšanos, klāt pieņemot arī Karlsona vadītos Rīgas tirgotājus (nejaukt ar Tirgotāju savienību – E.G.) un profesora Pētera Zālītes vadīto Darba partiju (no kuras kandidēja arī „leģionāri” pulkveža V.Ozola vadībā).

Tas pats notika konservatīvo pilsoņu nometnē. LNA, KNS, MKRA, LLA līderi regulāri tikās un apsprieda iespējamo apvienošanās procedūru. Esmu pārliecināts, ka konservatīvie un liberālie latviešu politiķi būtu izveidojuši nopietnas partijas ar 10 – 25 tūkstošiem dalībnieku un stabilu partijas struktūru. Taču K. Ulmaņa apvērsums pārtrauca šo dabīgo partiju apvienošanas procesu, kas citos politiskos apstākļos būtu noslēdzies aptuveni 1937. gadā. Latviešu liberāļi šo procesu noslēdza trimdā, kad DCP un Progresīvās apvienības dzīvi palikušie politiķi (viņiem pievienojās arī bijušais labējais sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns) apvienojās Latviešu Liberālā apvienībā (1946.), bet mazliet konservatīvākie liberāļi – LZS, JSP un LKZKP politiķi apvienojās Latviešu Zemnieku blokā (1956.). Konservatīvie bija palikuši bez saviem līderiem – G.Reinhards un J. Ķēmanis aizgāja mūžībā 1937. gadā, bet A.Bergu un L. Ausēju čekisti nošāva 1941.–1942. gadā. Latvijā (līdz 1940.) vai Sibīrijā nomira arī lielākā daļa no potenciālajiem konservatīvo līderiem. Izdzīvojušie konservatīvie politiķi trimdā mēģināja atjaunot darbību, bet Paula Ašmaņa pēkšņā nāve 1952. gadā pārvilka svītu cerībām, ka trimdā izveidosies nopietns konservatīvs spēks. Pārējiem pietrūka līderu dotības un apņēmības veidot stipru konservatīvu partiju. Trimdā latviešu politiskā sistēma nevarēja pilnvērtīgi attīstīties, jo blakus LSDSP un liberāļiem nebija spēcīga konservatīvā spārna.

Pašā nobeigumā vēl pieminēšu mūsu valsts pirmo Valsts Prezidentu Jāni Čaksti. Arī viņš bija moderni domājošs konservatīvs valstsvīrs, lai gan viņš vēlēšanās kandidēja no liberālās DCP. Viņš pēc izstāšanās no LZS līdz sava mūža galam vairs nebija nevienas citas partijas dalībnieks, kaut gan vēlējās kandidēt Saeimas vēlēšanās no A.Berga un K. Kasparsona vadītās BNC – LNA un jau tad konsolidēt jeb apvienot konservatīvās partijas (jo Čakstem simpatizēja arī otra konservatīvā partija KNS. Tur darbojās viņa māsas vīrs Dr. Ernests Dzinters un vēlākais meitas vīrs Jānis Teriņš). Taču tas nenotika tādēļ, ka 1921.–1923. gadā A. Bergam vēl bija laba sadarbība ar K.Ulmani un viņš nevēlējās sanaidoties ar Ulmani, pieņemot Čaksti savā partijā. Kā zināms, tad toreiz Čakste bija iemantojis Ulmaņa naidu, un viņam nācās no LZS aiziet. K.Ulmaņa valdonīguma dēļ no LZS nācās aiziet ne tikai J.Čakstem, bet arī A.Niedram, E.Baueram, O.Nonācam, J.Goldmanim, P.Gailītim, E.Laursonam u.c. enerģiskiem valstsvīriem vai politiķiem. Ja nebūtu traģiskās autoavārijas 1925. gadā, tad nākamajam LZS vajadzētu pamest Z.A. Meierovicam. Nesaudzīgu cīņu LZS iekšienē Ulmanis piekopa pret lielāko savu konkurentu Hugo Celmiņu, kuru jau pēc apvērsuma aizsūtīja uz Vāciju par sūtni.

Kas tagad to var zināt, kā toreiz būtu attīstījusies modernākā konservatīvā partija BNC – LNA, ja A.Bergs būtu piekritis iekļaut J.Čaksti savas partijas sarakstā un viņiem izdotos apvienot jau tad visas konservatīvās partijas? Manuprāt, tad konservatīvo spēku samērs un ietekme krietni pārsniegtu 8-9 deputātu skaitu Saeimās un Latvijas valdības priekšgalā būtu moderns konservatīvs valstsvīrs.