Dažas konservatīvisma ideoloģijas skices

0
2294

Lai ļaunums triumfētu, ir nepieciešams vienīgi tas, lai labi cilvēki sēdētu rokas klēpī salikuši.

(EDMUNDS BĒRKS)

Konservatīvisms nav nedz doktrīna, nedz dogma vai strikta politiskās teorijas konstrukcija. Drīzāk tas balstās vērtību sistēmā, domāšanas un dzīves veidā. Mūsdienu konservatīvā ideja ir ietverta 6 vērtību orientieros: Pārmantojamība. Stabilitāte. Kārtība. Autoritāte. Brīvība. Skepticisms. Šoreiz par konservatīvisma rašanās vēsturi un tā funkcionēšanu Latvijas brīvvalstī.

Mūsdienu konservatīvisma sākotne.

Ne velti sāku ar ievērojamā īru izcelsmes britu domātāja Edmunda Bērka (1729. – 1797.) atziņu. Tieši viņu mēdz uzskatīt par mūsdienu konservatīvās ideoloģijas pamatlicēju. Edmunds Bērks bija praktiķis un reālists. Iespējams, ka tieši tādēļ realitātes apziņa ir kļuvusi par vienu no raksturīgākajiem konservatīvas politikas principiem. Manuprāt, cilvēku politiskie uzskati un izvēle nav viennozīmīgi racionāli pamatojami. Ļoti bieži to nosaka katra cilvēka psiholoģija, rakstura iezīmes, individuālā dzīves pieredze un koptās tradīcijas. Mums, pētot konservatīvisma sākotni, jāņem vērā toreiz pastāvošā politiska realitāte, jo tā ļoti stipri ietekmēja konservatīvisma filozofijas domu un pirmos praktiskos soļus.

Konservatīvisms dzimst 18. gadsimta otrajā pusē Anglijā, un tā sākotnējais politiskais iemiesojums ir Toriju partija. Toriji nāk no zemākās lauku aristokrātijas, vidējo muižnieku un tirgotāju vidus un pārstāv šīs jaunās, rosīgās un uzņēmīgās buržuāzijas intereses (18.gs. ar vārdu „buržuāzija” saprata sociālo slāni, kam piederēja kapitāls, un šī slāņa pārstāvēto kultūru). Neapšaubāmu iespaidu uz konservatīvisma idejām atstāj tā laika Eiropas attīstības radikālais lūzums – Lielā franču revolūcija. Britu intelektuāļi reaģēja savādāk nekā, piemēram, vācu kolēģi. Vācu intelektuālā elite toreiz gan radīja slaveno vācu klasisko filozofiju, bet pret franču revolūciju tā izturējās nekritiski un pat apsveica Napoleona karaspēka ienākšanu Vācijas teritorijā. Var jau saprast toreizējos vācu kultūras milžus, jo teritoriāli sadrumstalotā Vācija bija saimnieciski un kulturāli atpalikusi no sāncensēm – Franciju un Angliju, un līdz ar to tā bija savā garā nebrīva. Franču revolūcijas eksportu viņi uztvēra kā jauna brīvības laikmeta iestāšanos. Reti kurš no vācu gara milžiem tolaik aizdomājās, ka uz durkļiem atnestas idejas nebūs dzīvotspējīgas un pielietojamas praksē (izņēmums bija lielais vācu filozofs Johans Gotlībs Fihte (1762. – 1814.), kurš popularizēja patriotismu un aicināja pretoties franču iebrukumam). Britu domātāji saprata, ka jārīkojas daudz gudrāk. Viņi izvirzīja tādas tēzes kā „reformas ir nepieciešamas esošā saglabāšanai” vai „mums ir jāreformē, lai aizsargātu”. Britiem raksturīgā skepticisma paraugs E. Bērks noraidīja ne tikai franču revolūcijas piekopto teroru kā sabiedrības problēmu risināšanas veidu, bet arī franču filozofu piedāvāto sabiedriskā līguma koncepciju. „Sabiedrība patiešām ir līgums… bet tas neregulē laicīgo un pārejošo lietu kārtību. Tā ir piedalīšanās visās zināšanās, visās prasmēs un mākslās, līdzdalība katrā tikumā un ideālā. Šīs sadarbības un līdzdalības mērķus nav iespējams īstenot nedz vienas, nedz daudzu paaudžu dzīves laikā, tāpēc šī sadarbība ir to, kuri dzīvo, saistība ar tiem, kas ir miruši, un tiem, kuri vēl tikai piedzims” – šādi franču piedāvāto sabiedrisko līgumu pārformulēja E.Bērks. Tieši no šejienes tautas un valsts sabiedriskā ideja ir kļuvusi būtiska visiem vēlākajiem konservatīvisma ideju sekotājiem.

Pēc būtības jaundzimušais konservatīvisms bija skeptisko britu atbilde franču radikālo jakobīņu partijas rīcības politikai Francijā. Briti piedāvāja reformas, lai saglabātu savu parlamentāro monarhiju un pasargātu to no jakobīņu diktatūrai līdzīga scenārija Lielbritānijā. Manuprāt, daudzi briti vēl nebija aizmirsuši 17.gadsimta britu diktatora Olivera Kromvela (1599. – 1658.) valdīšanas gadus. Britu toriji savu partijas nosaukumu mainīja 1832. Gadā, un kopš tā brīža britu politikā vēl joprojām turpina darboties Konservatīvā partija.

Edmund Burke jeb Edmunds Bērks (1729.-1797.) dzimis Dublinā un pēc studijām Triniti koledžā devās uz Londonu studēt tieslietas. Viņš iestājās par personas brīvību un kļuva slavens pēc savas grāmatas “Pārdomas par Franču revolūciju” (1790) iznākšanas.

Daži E.Bērka domugraudi – aktuāli arī 21. gadsimtā.

Līdzeklis pret anarhiju – brīvība, nevis verdzība.

Visazartiskāk spēlē tie, kas zaudējuši dvēseles mieru.

Līdzīgi citām abstrakcijām abstrakta brīvība neeksistē.

Lai piemistu brīvība, nepieciešams to ierobežot.

Tie, kam ir uz ko cerēt un nav ko zaudēt,- paši bīstamākie cilvēki uz pasaules.

Cilvēks – dzīvnieks, kas savu uzturu pagatavo vārītā vai ceptā veidā.

Daiļrunība tiek augsti vērtēta valstīs, kur valda demokrātija; savaldība un prātīgums – monarhija.

Īsts džentlmenis nekad nav sirdsdraugs.

Ja es sūdzos par atbalsta trūkumu, tad tā ir droša pazīme tam, ka es to neesmu pelnījis.

Dievam labpatikās dāvāt cilvēkam entuziasmu, lai kompensētu prāta trūkumu.

Būt interesantam – mazpazīstama autora pirmais pienākums. Tiesības būt garlaicīgam ir vienīgi rakstniekiem, kas jau ir kļuvuši slaveni.

Ideja var labi izskatīties teorijā, bet būt iznīcību nesoša praksē, un, pretēji,- teorijā nosodāma, bet praksē lieliska.

Slikti likumi – ļaunākais tirānijas veids.

Māņticība – vāju prātu reliģija.

Ir slieksnis, aiz kura pacietība un iecietība pārstāj būt par tikumiem.

Ja tauta dumpojas, tad ne tā iemesla dēļ, lai piesavinātos ko svešu, bet tamdēļ, ka nav iespējams paturēt sev piederošo.

Ar savu pacietību mēs varam sasniegt vairāk nekā ar spēku.

Par saviem panākumiem katrs cilvēks noteiktā mērā ir pateicību parādā uzskatam, ko viņš pats par sevi ir radījis.

Panākumi – vienīgais kritērijs savstarpēji atšķirīgām gudrībām.

Paradums samierina ar īstenību.

Būsim patrioti, tomēr neaizmirsīsim, ka mēs esam arī džentlmeņi.

Cilvēks pēc savas dabas ir reliģioza būtne.

Lai lietotu paša saprātu, ir nepieciešama apskaužama drosme.

Jo biežāk cilvēku soda, jo lielāku viņš sodu pelnījis.

Valsts, kas nespēj mainīties, nespēj arī pastāvēt.

Ja bagātība – vara, tad jebkura vara tādā vai citādā veidā sev piesavināsies bagātību.

Jo lielāka vara, jo lielākas briesmas, ka tā var tikt ļaunprātīgi izmantota.

Vēsture – mirušo, dzīvo un vēl nedzimušo vienība

Zemojoties (esot pazemīgi) mēs kļūstam gudrāki.

ATBILDĒT

Lūdzu, ievadiet savu komentāru!
Lūdzu, ievadiet savu vārdu šeit