Kādēļ Jaunās konservatīvās partijas rezolūcijā minētajam jābūt valsts politikas prioritātei?

0
114

Jaunā konservatīvā partija (JKP), izvērtējot politisko situāciju valstī pēc 12. Saeimas vēlēšanām, ir pieņēmusi rezolūciju[1], aicinot sabiedrību iesaistīties procesos un principiāli pieprasīt no valdības aktīvu rīcību tieslietu, iekšlietu, aizsardzības un uzņēmējdarbības jomā, kā arī nodrošināt demokrātijas principus plašsaziņas līdzekļu darbībā. Kādēļ tieši Jaunās konservatīvās partijas rezolūcijā minētajam ir jābūt valsts politikas prioritātei?

Lai arī šī vēlēšanu kampaņa bijusi iezīmīga ar rupjiem uzskatu un izteikšanās brīvības ierobežojumiem, mērķtiecīgi manipulējot ar sabiedrības viedokli plašsaziņas līdzekļos, un visbeidzot ar noziedzīgās balsu pirkšanas tradīcijas turpināšanu visaugstākajā politiskajā līmenī, kopumā pašreiz valdošo partiju saukļi kampaņā bija divi – valsts apdraudējums no Austrumiem un atbalsts uzņēmējiem stabilitātes uzturēšanai. Arī patreizējo valdību nevar nosaukt par jaunu. Politiķi, kas to veido pamatā ir bijušie valsts sekretāri, Saeimas deputāti un ministri, vadošo partiju vecbiedri, kuri lielā mērā paši ir atbildīgi par esošo stāvokli valstī. Arī koalīcija un premjere ir jau kopš 2013. gada janvāra. Vai mēs varam šodien un rīt sagaidīt kādas būtiskas pozitīvas pārmaiņas valstī? Kādi bija solījumi „uz papīra” un ko redzam jau sākotnējā valdības darbībā?

Drošība un aizsardzība

Nacionālā drošība nav tikai bruņots apdraudējums no ārvalstīm vai kādas nelojālas pilsoņu daļas, kā to vienkāršoti mēdza uzsvērt valdošā koalīcija un to atbalstošā inteliģences daļa savā priekšvēlēšanu aģitācijā, norādot uz karu Ukrainā vai aizvadīto valodas referendumu. Drošība nav arī tikai Aizsardzības ministrijas vai Drošības dienestu atbildība. Tā ir valsts varas efektivitāte visās pakāpēs – tiesiskajā, ekonomiskajā, sociālajā, militārajā, iekšlietu un reģionālajā politikā, par kurām atbild ievēlētie politiķi kopumā.

Aizsardzība un valsts drošība ir viena no tādām jomām, kur, manuprāt, ir sarakstīti papīru kalni bez mūsu politiskās elites dziļākas izpratnes par valsts aizsardzības būtību visos minētajos līmeņos. Valstij savu drošību jāgarantē, lietojot ekonomisko spēku, diplomātijas instrumentus, spēka demonstrēšanu, iespējams, atturot pretinieku no zināmām darbībām. Svarīgs elements ir bruņoto spēku kaujas spējas, efektīva civilā aizsardzība un krīzes pārvaldības sistēma, uzturot kārtībā kritiskās infrastruktūras objektus, valsts drošības iestāžu spēju iepriekš brīdināt, atklāt pretvalstiskās darbības, spējas tām pretdarboties.

Ja analizē visu publiski pieejamo informāciju, redzam, ka ne mūsu valsts dokumentu kopums, ne struktūru spējas vairs neatbilst tiem draudiem, kas ir radušies Ukrainas krīzes sakarā, piemēram, spēkā esošā Nacionālās drošības koncepcija, kas apstiprināta Saeimā 2011. gada 10. martā. Ukrainā karš notiek jau pusgadu. Vai kāds ir apkopojis kara pieredzi, izdarījis secinājumus? Mēs nezinām, vai tiek pieņemti pareizie stratēģiskie un taktiskie lēmumi, labākā gadījumā tiks paskaidrots, ka viss notiek, tikai jāievēro slepenība valsts drošības labā. Tā rezultātā valsts pērk zenītraķetes, jo ministrs vai kāds cits februārī TV ieraudzīja krievu helikopterus Krimā. Šobrīd TV rāda tankus Doņeckā, bet NBS uzbūves koncepts vēl joprojām ir tendēts uz vieglo, būtībā, policejisko spēku uzturēšanu. Ko nu?! Nav jau brīnums, jo mūsu politiskajai elitei (gan trekno, gan lieso gadu), kā mēs to dzirdam, draudi no Krievijas ir bijis liels pārsteigums.

Ko ir darījusi Aizsardzības ministrija visu šo gadu, lai pastāvošo drošības dokumentu paketi pārskatītu atbilstoši reālajiem apdraudējumiem? Vai ir plānots to darīt tagad un atbilstoši Nacionālā drošības likuma 27.panta[2] prasībām? Varas institūcijas ignorē pašu radītos likumus. Dokumenti, kas nosaka spēka struktūru rīcību, neatbilst šī brīža valsts apdraudējumam, tā analīzei, un vajadzīgie lēmumi tiek pieņemti labākajā gadījumā mums draudzīgo ārvalstu spiediena rezultātā, sliktākajā – uz neizanalizētu politisku paziņojumu bāzes. Diemžēl arī nākamgad mūsu valsts aizsardzības spējas būs atkarīgas nevis no dokumentiem, kuri atbilstu reālajiem notikumiem uz Latvijas robežas, bet no likuma Par valsts budžetu, kas nosaka prioritātes pēc „sava redzējuma” un diezgan bieži pretēji apstiprinātajām koncepcijām!

Katru gadu mēs saskaramies ar plūdiem un dažādām citām krīzes situācijām (meža ugunsgrēki u.c.), un katru gadu no jauna konstatējam, ka neesam gatavi jaunajiem konkrētā gada izaicinājumiem. Kur tad ir problēma? Valstī nav efektīva krīžu pārvaldības mehānisma, sākot no valsts vadības līdz vietējās pašvaldības līmenim. Tādējādi var nākties tērēt miljonus plūdu novēršanai tikai tādēļ, ka pašvaldība neseko banāla notekgrāvja iztīrīšanai vai neatvēl naudu budžetā tā pārveidei (Ogrē šogad notika visai līdzīgi). Vai tā ir naudas efektīva izmantošana?

Izrevidējot novecojošo ārējo un iekšējo valsts apdraudējumu koncepciju, būtu radīta solīda bāze finansējuma straujākam palielinājumam aizsardzības, iekšlietu un drošības dienestu budžetā. Aizsardzības jomā plānotais 1,1% no nacionālā kopprodukta 2016. gadā ir nepietiekams, lai attīstītu valstij nepieciešamās pašaizsardzības spējas. Turklāt svarīgi, lai tie, kas pieņem lēmumu par budžeta izlietojumu, iedziļinātos tā efektivitātes, arī iegādāto resursu, detaļās, nevis tradicionāli rūpētos par to, cik daudz no kumosa tiek katrai politisko spēku pārraudzības jomai. Patiesi traģikomiski skan plāni par aizsardzības budžeta nodrošināšanu likumā noteiktajā kārtībā līdz 2020. gadam, ja militārs apdraudējums pastāv šodien un pasaules vadošie analītiķi par Krievijas mēģinājumiem eskalēt konfliktus tās robežvalstīs runā tieši tuvāko gadu laikā, nevis 2020. gadā. Ko darīsim, ja kaut kas, nedod Dievs, notiks rīt? Vai skaitīsim lūgsnas jeb palūgsim agresoru pagaidīt līdz 2020. gadam?

Neapšaubāmi armijas personālam nepieciešams palielināt atalgojumu. Taču, Jaunā konservatīvā partija ir aicinājusi ieviest arī citus efektīvus jauninājumus. Pirmkārt, nekavējoties atrisināt jautājumu par tā saukto rezerves vienību izveidošanu. Atšķirībā no Zemessardzes, kur ārrindniekus nepieciešams sagatavot un apmācīt, rezerves karavīrus nevajag. Viņus nepieciešams tikai apzināt, apgādāt un maksimāli efektīvākajā veidā izmanot. Cik zināms, ar šo jautājumu neviens nav pat sācis nodarboties. Kad pienāks krīze, to visu uzsākt būs jau par vēlu.

Vēl daži jautājumi par visai aizplīvurotām darbībām, piemēram, vai patiesa ir informācija, ka šogad Grieķija no ASV saņēma darba kārtībā esošus 460 bruņu transportierus (BTR) M113, kas izdalīti no ASV rezervēm? Vai tā varētu būt, ka par šiem BTR grieķi samaksāja 4 miljonus ASV $, kas bija paredzēti transporta izdevumiem? Cik zināms, mēs pērkam no Lielbritānijas 120 BTR par 70 miljoniem EUR. Latvijā pēdējā pusgada laikā viesojušies gan Vācijas, gan ASV, gan NATO augstākās vadības pārstāvji. Vai kāds no mūsu atbildīgajiem ministriem ir izvirzījis konkrētas prasības tieši mūsu pašu armijas vajadzībām?

Tiesiskā vide

Jā, kur tad visām vajadzībām ņem naudu? Te nu vietā būtu runāt par tieslietām. Nauda rodas, radot efektīvu tiesisko vidi un efektīvu valsts pārvaldi, lai, pirmkārt, motivētu uzņēmējus Latvijā strādāt un ieguldīt, otrkārt, lai valsts varētu pilnā mērā iekasēt nodokļus, neiznīcinot šo uzņēmēju motivāciju.

Kā tas nākas, ka atsevišķi ekonomisko noziegumu un kontrabandas apkarotāji un ministri, kuri līdz savai politiķa karjerai nebija ne tikai iekrājuši, cik melns aiz naga, (labi, ja nebija parādos), kuriem pat īsti nav bijusi darba pieredze, pēc amata atstāšanas sāk būvēt iespaidīgas privātmājas un iegulda enerģētikas vai citā miljonu biznesā? Tas var nozīmēt tikai to, ka gadiem regulāri tiek maksāti nodokļi arī tiem, ko citur sauc par mafiju. Uzņēmējiem pašiem tik ļoti nepieciešamie miljoni aiziet vienkārši nodokļos un kukuļos mafijai. Mafija saņem nodokļus no mums visiem, bet jāuztur viņiem ir tikai sevi, faktiski daži pakalpiņi, un jānodrošina „ miglas pūšana acīs” mediju telpā. Ne slimnīcas, ne skolas, ne pansionāti nav viņu rūpes. Ja nu vienīgi to lēta piesavināšanās savas kastas vajadzībām.

Ar to visu sabiedrība ir sastapusies pēdējās desmitgadēs, un nekāda praktiska varas rīcība nenorāda, ka šai varas konjunktūrai ir griba veikt reālus valsts pārvaldes uzlabojumus. Vien realizēt tā saukto stabilitāti, precīzāk – visa esošā saglabāšanu. Ar nožēlu jāatzīst, ka arī no opozīcijā esošajām parlamentārajām partijām neko kaut cik efektīvu sagaidīt nenākas, jo cilvēku, kas savā agrākajā darbībā būtu atstājuši uzņēmīga pārvaldītāja un drosmīga pārmaiņu veicēja pēdas, vienkārši nav. Ir esošajai sistēmai atbilstīgi, cilvēkiem atpazīstami valsts un pašvaldību darbinieki, kas baudījuši komfortu zem valsts pārvaldes jumta. Tas arī viss.

Ticības radīšana tiesiskai valstij un tā uzturēšana sabiedrībā ir jebkuras Latvijas amatpersonas pienākums. Tas bija un ir arī šīs valdības veidotāju vistiešākais pienākums, it īpaši sekojot saviem solījumiem, kuru dēļ tika ievēlēti.

Ko redzam dzīvē? Sadalot koalīcijas partijām atbildības jomas, bez jebkādām diskusijām viss, kas attiecas uz tiesiskumu – gan Tieslietu ministrijas, gan Saeimas Juridiskās komisijas vadība, tika nodots partijai “Nacionālā apvienība” (NA). Zīmīgi, ka pat Juridiskās komisijas krimināltiesību apakškomisijas vadība netika uzticēta deputātam Andrejam Judinam, krimināltiesību profesionālim, kura godīguma reputācija visā viņa darbības laikā nekad nav bijusi apšaubīta. Par tās vadītāju ieceļ Gunāru Kūtri tieši ar kriminālnoziegumos aizdomās turamā premjera kandidāta Aivara Lemberga atbalstītāju ZZS balsīm. Viennozīmīgi attiecībā uz A. Lembergu pastāv nevainīguma prezumpcija, kuru neapšaubu, taču lietas būtība ir jautājumā, kāpēc lai pilsoņi ticētu godīgam vēlēšanu procesam, tiesām, taisnības uzvarai, un vai politiķiem tas vispār rūp? Turklāt, jautājums ir ekonomiskas dabas un vistiešākajā veidā ir saistīts ar mūsu cilvēku motivāciju palikt vai emigrēt, neticot, ka valstī jebkas mainīsies uz labu.

Vai NA tiešām ir tā partija, kas sevi attiecīgi pierādījusi un sabiedrībai saistās ar tiesiskumu, cilvēkos raisa paļāvību tiesiskai valstij? Vai valsts drošības dienestu neuzticēšanās – aizliegums izpaust valsts noslēpumus diviem (!) NA ministriem, ieskaitot tieslietu ministru, kā arī ģenerālsekretāra nedeklarētie (noslēptie) miljoni, nerada nekādus jautājumus koalīcijas iekšienē? Acīmredzot, par to var teikt tikai vienu – valdības veidotājus un premjeri neuztrauc tiesiskuma esamība un reputācija, kuru kopumā visvairāk gadus ir veidojusi tieši TB/LNNK (tagad NA).

Kaut vai Tieslietu ministrijas 2013. gadā pieteiktie un virzītie grozījumi maksātnespējas procesā mūsu uzņēmējiem un ierindas pilsoņiem ir būtiski. Esmu pārliecināts, ka, tikai veicot šos grozījumus, turklāt – visus un komplektā ar reālu, nevis formālu maksātnespējas administratoru darbības uzraudzību, vienlaikus ar Maksātnespējas administrācijas (MNA) stiprināšanu, būs iespējams izveidot tiesisku vidi. Iepretim tam Dzintara Rasnača (tieslietu ministrs, NA) nesenie pretrunīgie izteikumi pieļauj valsts uzraudzības funkciju vēl lielāku vājināšanu, brīžiem pat MNA likvidāciju, bet jebkurā gadījumā realitātē viss paliek pa vecam vai sliktāk. Tieslietu ministrijas agrākos centienus panākt kompetentāku un efektīvāku uzraudzības procesa ieviešanu pašreizējais ministrs nosauc par populismu. Savulaik arī TB/LNNK vadītājs, eiroparlamentārietis Roberts Zīle šī raksta autora darbību tieslietu ministra amatā nosauca par PR, tātad arī centienus mainīt šķīrējtiesu regulējumu, uzlabot Ieslodzījuma vietu pārvaldes un tiesu reputāciju, nesaskaņoti ar NA vadību nomainot atsevišķus šo iestāžu vadītājus, iniciatīvu darba grupas izveidei par plašsaziņas līdzekļu darbību. Tādējādi, pašā saknē tiek cirstas jebkādas iniciatīvas neaizskaramā juristu klana un vienlaikus NA sponsoru „traucēšanā”. Šīs partijas hegemonija uz tēvzemes, brīvības un nacionālas politikas „paketes” turētāja tiesībām, kas automātiski daudzu vēlētāju apziņā garantē nācijas interesēm atbilstošu politiku, tikai tāpēc, ka sevi nosaukusi nacionālā vārdā, diemžēl realitātē nenodrošina neko no tā, arī tiesiskumu nē. Tieslietu joma vēl joprojām ir politiskā grupējuma interešu, nevis nācijas interešu aizstāvju rokās.

KNAB

Valdības deklarācijas 151. punktā lasāms: “Samazināsim korupciju valstī, īstenojot preventīvus pasākumus korupcijas risku mazināšanai un nodrošinot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja neatkarīgu, profesionālu un efektīvu darbību.” Realitātē – 2. decembrī premjerministre Laimdota Straujuma, uzstājoties Rīta panorāmā, paziņo, ka visdrīzāk atbalsta ģenerālprokurora (!) ierosinājumu par KNAB sadalīšanu, proti – likvidāciju, tā darbu sadalot starp Iekšlietu struktūrām un Valsts kontroli.

Kāpēc šī rīcība nenodrošinās tiesiskumu, ļoti detalizēti ir izklāstījis Aldis Lieljuksis, RSU asociētais profesors, KNAB likumprojekta izstrādes darba grupas vadītājs, jau laikraksta “Diena” portālā [3] šī gada 12. septembrī. KNAB uzdotā politisko partiju kontroles funkcija vēl lielākā mērā rada nepieciešamību maksimāli attālināt biroju no politiskās un augstākās izpildvaras. Pēc pasaules prakses Saeimas vēlēšanās uzvarējušas partijas līderis vada valdību, un tieši KNAB tad jāpievērš maksimālā uzmanība savam pārraugam. Turklāt Iekšlietu ministrijas plānos ietilpst vēl viena jaunas izmeklēšanas un operatīvās darbības subjekta izveidošana „cīņai ar personālsastāvu”, kas atrastos tieši ministra pakļautībā. Iekšlietu ministrijas sistēma pie jau esošām trim struktūrām ar izmeklēšanas un operatīvā darba funkcijām, tai nododot pārraudzībā vēl KNAB, pārvērstos par īstu operatīvā darba monstru. Varētu pievērt acis uz minēto varas koncentrāciju, ja būtu pamats apgalvot, ka Iekšlietu struktūras valstī ir labi funkcionējošas, pietiekami finansētas un motivētas, ja tām sabiedrība uzticētos vairāk nekā KNAB. Taču tā nav. Turklāt valdības deklarācijā uz papīra rakstītais nekādā mērā neatspoguļojas valsts budžeta projektā. Savukārt, ja runājam par Valsts kontroles spējām pildīt KNAB funkcijas, tad tā nav nedz operatīvās darbības subjekts, nedz pirmstiesas izmeklēšanas iestāde. Līdz ar to, ja būs jārisina jautājums par kriminālprocesa uzsākšanu, kur jāreaģē ātri, visa Valsts kontroles darbošanās kļūst bezjēdzīga, pat ja tai būtu attiecīga kapacitāte.

Kādi ir Iekšlietu ministra Riharda Kozlovska konkrēti reāli paveikti darbi jau gadiem ilgstošajā status quo situācijā, kuru nākas nosaukt tās patiesajā vārdā – krīze izmeklēšanas darbā, bīstama negatavība ārkārtas situācijām, aizdomas par kriminālo aprindu ietekmi struktūrās? Nekādi! Izņemot radīto plānu par jau minēto iekšējās drošības dienesta izveidošanu savā personiskajā pakļautībā. Bet manā izpratnē minētais plāns var beigties vienīgi ar pilnīgu haosu kaut vai tikai tāpēc, ka pārceļ atbildību no valsts policijas uz ministru, kuram nav resursu, bet ir politiskā ieinteresētība. Plāns vienīgi demonstrē ministra vēlmi realizēt kādas reformas. Tas arī viss.

Budžets

Vai budžets paredz samērīgu algu vismaz profesionālākajiem un atbildīgākajiem policistiem? Šie profesionāļi nav salīdzināmi ar vienkāršiem valsts biroju ierēdņiem, viņi ir zvērējuši ar savu dzīvību un ir nepārtrauktā 24 stundu dienestā. Vai budžetā tiek plānoti papildus līdzekļi kvalitatīvai policistu profesionālajai izglītībai? Nē! Kā jau tas pieņemts, ja kāds papildus finansējums tiek paredzēts, tad pārsvarā – līdzekļi tehnikas, remontdarbu un būvniecības iepirkumiem, bet ne cilvēkiem. Bet kāda jēga apgādāt cilvēkus ar tehniku, nerūpējoties nedz par viņu zināšanām, ne darba motivāciju? Kuri būs tie jaunieši, kuriem būs vēlme nevis aizbraukt, bet mācīties un iet strādāt policijā, zinot ilgstošo nožēlojamo lietu stāvokli? Šādā situācijā varētu vien cerēt uz viņu entuziasmu. Bet varētu aicināt pašus izmeklētājus, nerēķinoties uz politisko spiedienu, aktīvi un līdz galam izmeklēt tādas valstij desmitiem miljonu zaudējumus nesošas afēras, kā piemēram, to, kas saistīta ar VID jaunās ēkas zemes iegādi, celtniecību, dārgo uzturēšanu un nomas maksu saistīto shēmu. Varbūt pēc vainīgo sodīšanas, profesionāļi daudz jaudīgāk varēs pieprasīt sev atbilstīgas algas nodrošinājumu, kaut vai rīkojot demonstrācijas, ja ne citādi. Pietiks reiz rēķināt budžeta prioritātes tikai atbilstoši attiecīgās vēlētāju kategorijas skaitam, ja vēlamies dzīvot drošībā un saglabāt valsti.

Ekonomika

Cilvēki pavisam drīz sāks sajust šīs koalīcijas valdības jau pagājušajā Saeimā ieviestos kapitālsabiedrību valdes locekļu nodokļus, peļņas nodokli no zaudējumiem un citas nejēdzīgas lietas. Nākamajā nedēļā pēc vēlēšanām izrādījās, ka cilvēkiem nav citu iespēju, kā vākt parakstus par mikrouzņēmuma nodokļa (MUN) saglabāšanu iepriekšējā līmenī, kaut gan pirms vēlēšanām vadošās politiskās grupas, izņemot Vienotību, iestājās par MUN saglabāšanu iepriekšējā līmenī.

Aizbildinoties ar lauksaimniecības zemes iekšējā tirgus aizsardzību, valdība jau augustā radījusi situāciju, ka parasts vidējais latvietis, kas nav jau vēsturisks lielsaimnieks un agronoms, jau šobrīd vairs nedrīkst iegādāties vairāk kā 10 ha zemes. Tirgus aizsardzība var izklausīties pareiza un populāra, taču realitātē vien nostiprina jau tā pastāvošās lielsaimnieku privilēģijas gan zemes iegādē, gan ES fondu saņemšanā un dažādi ierobežojumi nekādi neveicina ģimeņu, bioloģisko un ekotūrisma saimniecību atbalstu laukos. Tas vēl jo vairāk var mudināt cilvēkus pamest laukus, vēl vairāk atturēt pilsētniekus pārcelties uz dzīvi tuvāk dabai, jo skaidri tiek norādīts, ka viņi tur nav vēlami kā lielsaimnieku un dažbrīd arī vietējās pašvaldības noteicēju traucēklis.

Kārtējo reizi tiek rosināts jautājums par sarežģītu kases sistēmu ieviešanu mazajos lauku veikalos. Jāņem vērā, ka pierobežā un vispār laukos nav pat interneta savienojuma, mobilo sakaru, lai nodrošinātu POS terminālu darbību, kur nu vēl sarežģītu kases sistēmu darbību, nerunājot par izmaksām, ko nav iespējams atpelnīt veikalos, kuros gada (!) peļņa pēc visu darbaspēka nodokļu nomaksas ir vidēji 1000 eiro.

Kā paraugs valdības attieksmei pret uzņēmējiem kalpo pagājušajā nedēļā valdības atbalstītie nodokļu un nodevu likuma grozījumi, kas paredz ieviest kapitālsabiedrību valdes locekļu personisko atbildību. Nav runa, ka šāda atbildība jau tagad nepastāvētu vai ka atbildībai nebūtu jābūt. Lietas būtība slēpjas tajā, ka tas ne tikai ir pretrunā kapitālsabiedrību jēgai un likumam, bet paver kārdinošu ceļu VID darbinieku un maksātnespējas administratoru patvaļai un korupcijai. Kāds no tā visa iespējams sabiedriskais labums? Tiek minēts, ka VID cer iekasēt 7 miljonus papildus nodokļos. Tie ir tikai 7 miljoni iepretim kārtējai neticībai valstij, iespējami salauztiem cilvēku likteņiem un atkal jau zaudējumiem no uzņēmumu bankrotiem un cilvēku emigrēšanas, kā arī uzņēmumu nepieciešamībai sākt atkal „shēmot”, lai izdzīvotu, ne jau aiz uzņēmēju negodīguma, kā tas mēdz reizēm pasprukt tiem, kas dzīvo no valsts budžeta. Turklāt, katra shēmošana normālā cilvēkā rada pazemojuma sajūtu vai arī tiesisko nihilismu.

Pazemojuma sajūta rodas jebkuram normālam pilsonim arī brīdī, kad viņa premjerministre televīzijā (ne pie virtuves galda) kā reālu valsts (premjeres) finansiālo problēmu risinājumu piedāvā skolotājam brīvajā laikā iet piestrādāt par kaut kādu konsultantu Dievs viņu zina kur! Spilgts “ilgtspējīgas” valsts vadītāja domāšanas paraugs un „izcilas rūpes” par nākamo valsts iedzīvotāju intelektuālo kapacitāti!

Šie ir tikai daži un jaunākie piemēri tam, kā mums aizmiglo acis koalīcija, lai novērstu sabiedrības uzmanību no būtiskām lietām: caurskatāmas ekonomikas radīšanas, efektīvas valsts pārvaldes, izglītības un tiesiskuma garantijām, brīvu, profesionālu un valstij, bet ne klaniem, lojālu mediju attīstību. Mūsu acis tiek aizmiglotas ar pseidoproblēmam – geju laulībām, partiju darbības regulējuma steidzamu maiņu, dažu Krievijas mediju aizliegšanu pretēji Latvijas valstij atbilstīgas komunikācijas telpas radīšanai visā tās teritorijā u.tml. Spriežot pēc tādu organizāciju kā LTV1 un NEPLP līdzšinējās darbības, Ministru prezidentu un Finanšu ministrijas attieksmes pret valsts informatīvo telpu 20 gadu garumā, es paredzu, ka tukšrunas par nepareizu Sabiedrisko mediju apraidi – faktiski tās neesamību – valsts pierobežā turpināsies arī pašreizējā koalīcijā, jo valsts drošības prioritāte tai bija aktuāla tikai „uz papīra” un arī tikai pirms vēlēšanām. Jebkurš dažādu klanu labā virzīts jautājums tiek pasniegts no Krievijas draudu perspektīvas. Tas gan ir ērti, taču meklēt vainīgos valsts problēmās kaut kur ārpus sevis ir tiešs mūsu valsts apdraudējums.

Aicinu sabiedrību būt modrai, principiāli pieprasīt valdošajiem politiķiem kompetenci, bet tās trūkuma gadījumā aktīvi demonstrēt savu neapmierinātību un panākt politiķu attieksmes maiņu pret viņu veicamo darbu vai atkāpšanos no amata!

[1] Rezolūcija par situāciju valstī pēc 12.Saeimas vēlēšanām http://konservativie.lv/rezolucija-par-situaciju-valsti-pec-12-saeimas-velesanam/

[2] Nacionālās drošības koncepcija ir uz Valsts apdraudējuma analīzes pamata sagatavots dokuments, kurā noteikti valsts apdraudējuma novēršanas stratēģiskie pamatprincipi un prioritātes.(…) To apstiprina Saeima ne retāk kā reizi katrā sasaukumā līdz sava pirmā darbības gada 1. oktobrim.

[3] http://www.diena.lv/latvija/12-saeimas-velesanas/lieljuksis-knab-institucionala-neatkariba-ir-jastiprina-14069752

ATBILDĒT

Lūdzu, ievadiet savu komentāru!
Lūdzu, ievadiet savu vārdu šeit