Ķeizariene Katrīna I – jeb kādu senu laikmetu un neparastu stāstu atceroties

Autors: Aldis Upmalis, vēsturnieks

Kādreiz Latvijas Valsts Universitātē vēstures studentiem bija jākārto priekšmets ar nosaukumu – Avotu kritika. Šī priekšmeta pasniedzējs parasti pirmo lekciju sāka ar zīmīgiem vārdiem. – Mīļie kolēģi, paturiet prātā un liekat pie sirds, vēstures grāmatas raksta cilvēki, kuri vairumu tajās sniegto faktu ņem no citām grāmatām, bet to autori savukārt šīs ziņas smēlušies no trešiem cilvēkiem, kuri parast aprakstītajos notikumos piedalījušies nav!

Pētot kādreizējās Krievijas ķeizarienes Katrīnas I Aleksejevnas biogrāfiju, arī man nācās atzīt, ka šim sirmajam akadēmiķim tolaik bija pilnīga taisnība. Un taisnība bija arī viņa kolēģim, profesoram, kurš arvien atkārtoja. – Dažkārt vēsture mēdz būt meli, meli – par kuriem tikai vienojušies vēsturnieki!

Pēc Nikolaja Vīksniņa – Māra Sakvārna, pēc Edgara Dunsdorfa – Marta Kraukle, bet pēc dažādiem krievu autoriem – Marta Skavorodska un Marta Skavronska, viņa arī Krievijas ķeizariene Katrīna I Aleksejevna ir viena no neskaidrākajām, taču arī interesantākajām vēsturiskajām personībām mūsu tautas un ne tikai latviešu vēsturē vien. Jau viņas dzīves laikā ap to vijās gana daudz leģendu. Bet pēc viņas nāves …

Piemēram, pirms gadiem pārdesmit kāds Kazimrs Jonāns avīzē bija publicējis rakstiņu „Marta Kraukle”. Tajā viņš visā nopietnībā mēģināja pierādīt, ka Katrīna I ir viņa radiniece. Šo lietu viņš pierādīja ar savas vecmāmiņas stāstīto, kura atceroties visu, kas apkārtnē noticis pat vēl kopš „bajāru lakiem”. Autors devīgi citēja pat tautas dziesmiņas, kuras viņa attāls onkulis, vecs ķeizara zaldāts, dziedājis, vezdams nākamo ķeizarieni no viņu mājām uz Alūksni pie Glika, lai pēdējā kļūtu par viņa audžu meitu un palīdzi pie Bībeles tulkošanas. – Izlasījis šo stāstu, sāku apsvērt, kā būtu skatījušies uz mani, ja bērnībā ģimenes lokā būtu jautājis vectētiņam – ko viņš atceras, nu kaut vai no „zviedru laikiem”? Un kā raudzītos uz viņu, ja vectēvs visā nopietnībā sāktu par to stāstīt! – Bet ko nu tur. Pie mums – kā sacīt jāsaka, tagad jau tie brīvestības laiki, kad katris var runāt un driķēt, kas tam tīk!

Bet vispār patiesība par un ap Martu-Katrīnu Skavronsku, izrādās daudz interesantāka par vispārdrošāko izdomu.

IZCELŠANĀS

Uzvārds, vārds, dzīves vieta, vecāki, tautība – pieci vienkāršākie jautājumi, ar kuriem sākas ikviena personas anketa. Bet runājot par mūsu stāsta varoni, par to ir aprakstīti papīru kalni, un vienprātības šai ziņā kā nav, tā nav. Un iemeslu tam daudz.

Piemēram, Edgars Dunsdorfs raksta, ka Kurzemes hercogiene, vēlākā Krievijas ķeizariene Anna Ivanovna, savulaik vākusi dokumentus par sava tēva brāļa Pētera I sievas Katrīnas radiem, un, cenšoties uzlabot savu ciltskoku, izplatījusi versiju, ka viņa cēlusies no leišu dižciltīgo Skavronsku dzimtas. Vēlāk Voltērs šo versiju ietilpinājis savā Pētera I biogrāfijā („Oeuvres Completes”, 23 sēj. Paris 1821.)

Tāpat sava loma zināma vēsturiska jucekļa radīšanā bija vēl vismaz trim rietumu autoriem. – Viens no tiem, C.F. Vēberas, 1721.gadā Frankfurtē publicēja grāmatu „Das Veraenderte Rusland”. Autors stāsta, ka Pēterpilī savulaik bija saticis Glika bērnu mājskolotāju Gotfrīdu Vurmu, un no šī cilvēka ieguvis ziņas par valdnieka Pētera I sievu Katrīnu. Vēl Aleksandrs Gordons 1755. gadā Londonā publicē „History of Peter the Great” divos sējumos. Un vēl par Katrīnu savos memuāros rakstījis P.H.Brjūss (Bruce), kura tēvocis bijis viens no Pētera I ģenerāļiem. – Uz šo trīs autoru bāzes Malboro hercoga kapelāns Viljems Kokss (Coxe) savā 1784 gadā izdotajā trīssējumu darbā „Travels into Poland, Russia, Swden and Denmark” atvēl Katrīnai VII nodaļu. Pēc Koksa sanāk, ka Katrīna-Marta dzimusi vismaz divas reizes. Pēc vienas versijas viņa ir dzimusi ārlaulībā Igaunijā, Rengas (Rōngu) ciemā pie Vircjevas ezera 1683. vai 1689.gadā. Rengas kungs bijis zviedru pulkvežleitnants, grāfs Rozens. Viņš atbalstījis māti ar mazo bērniņu un tāpēc radušās baumas, ka meitenīte ir viņa meita. Kad meitene bijusi trīs gadus veca, māte mirusi un bārenīti paņēmis audzināšanā vietējais mācītājs. Bet Gliks, ceļojot caur Rengu, viņu paņēmis sev līdz par kalponi.

Otra Koksa piedāvātā nākamās valdnieces izcelšanās versija balstīta uz kādu Austrijas sūtņa vēstuli, ko pēdējais rakstījis Pēterpilī 1725.gadā. Pēc tās Katrīna ir bijusi Vidzemes barona Alvendēla ārlaulības meita. Vēlāk barons apprecinājis sava bērna māti ar kādu bagātu zemnieku un viņiem laulībā piedzimuši dēls un meita. Reiz Katrīnas pusbrālis esot atklāti stāstījis, ka cariene ir viņa māsa, un par to Pēteris licis viņu apcietināt un nonāvēt. Un arī pusmāsa Katrīna esot vispirms dabūjusi no māsas 300 rubļu pensijas, bet pēc tam turēta apcietinājumā ārprātīgo namā. – Pēc šī asinis stindzinošā vēstījuma autors, kuram laikam taču bijušas pieejamas arī svaigākas vēstis no Krievijas galvaspilsētas, ieslīgt dziļdomīgās pārdomās. -Tā kā Katrīnas radinieki vēlāk dzīvojuši Pēterburgā ar Skavronsku uzvārdu, tad vai nu Austrijas sūtņa ziņa ir nepareiza, vai arī Skavronski ir blēži, kas ielavījušies galmā kā Katrīnas radinieki. – Lūk tā, varen slīpēti blēži, kurus ieraugot, pat ķeizariene tūdaļ aizmirsusi, ka savus radiņus pati likusi nomaitāt.

Un tad vēl rakstos visai bieži parādās arī ceturtā versija. Tās pamatā ir vēlākās, pēc gandrīz pusgadsimta Krievijā ieprecinātās ķeizarienes Katrīnas II dienasgrāmatas. Izrādās, visai brīvi skaidrojot šīs vācu princeses piezīmes par savu agrāko kronēto vārda māsu, iespējams viņu padarīt par somieti, vai ļaunākā gadījumā igaunieti. Vienīgi tad autoriem parasti visai lielas galvassāpes sagādā ķeizarienes Livonijas radi, un tad argumentācija kļūst stipri vien nedroša un maigi sakot – nezinātniska. Sanāk, tie atkal ir blēži, kuriem izdevies ķeizarienei apmānīt acis.

Bet visumā vairums pētnieku bijušās Krievijas impērijas telpā nākuši pie secinājuma, ka nākamās valdnieces tēvu tomēr esot saukuši Zāmuēls Skavronskis. Šādu uzvārdu un tēva vārdu XVIII gadsimtā nesa ķeizarienes atzītie, tuvākie radinieki Pēterpilī. Un tāds oficiāli ir ierakstīts šo dzimtu muižniecības metrikā, kā arī oficiālajā Romanovu dinastijas ciltskokā.

Tāpat joprojām dažādi vēsturnieki strīdas par ķeizarienes meitas uzvārda sākotnējo un tātad pareizo rakstību – Skovorockis, Skovorodskis, Skovoroda, Skovoronckis, Skovoronskis, Skavronskis. Strīdas tādēļ, ka tā iespējams ķeizarieni padarīt tuvāku vienai vai otrai tautai. Arī par to, ko šis uzvārds nozīmē, domas dalās, atkarībā no tā, ko tā vai cita raksta autors ar to mēģina pierādīt. Vieni uzvārdā saskata krievisko „skovoroda” – panna, citi polisko „skovoronek” – cīrulis. Bet latviešu valodnieks Ernests Blese Londonā iznākošā žurnāla „Ceļa zīmes” 1955.g. 25. numurā, piemēram, izteica domu, ka šāds uzvārds varētu būt radniecīgs arī latviešu valodas vecvārdam Skaurāns vai Šķaurāns – kovārnis. Savukārt vēl daži latviešu vēstures pētnieki tulko to kā – vārna. – Vārdu sakot, apspriežamajai personai klāt neesot iespējami visdažādākie viedokļi.

Droši it kā neesot zināma arī valdnieces tēva tautība – polis, vācietis, krievs, lietuvietis, latvietis. Dažādu autoru darbos šī pozīcija mainās. Pie kam raksturīgi, ka parasti attiecīgā raksta autora un ķeizarienes tēva tautība mēdz sakrist. Puslīdz droši varot teikt vienīgi, ka viņš uzskatījis sevi par katoli. Par to liecinot viņa kristīts vārds –Zāmuēls. Taču arī tas, kā noskaidrojas vēlāk, nav gluži drošs apgalvojums. Un arī ar tautību šim faktam tolaik nebija īpaša sakara.

Tā vienīgais, par ko daudzie post impērijas telpas rakstītāji puslīdz bijuši vienisprātis, ir tas, ka nākamās valdnieces māte laikam tomēr laikam ir cēlusies no latviešiem. Un vadoties no pēdējā, vispilnīgākās ziņas par nākamās valdnieces ģimeni man izdevās atrast krievu akadēmiķa Vsevoloda Ņikolajeva rakstā, ASV iznākošajā emigrācijas laikrakstā „Novoje Russkoje Slovo” 1980.gada 23.-28. novembra numuros.

Viņš raksta.- 1714.gadā Pēteris I pavēlēja savam ģenerāl-komisāram Kurzemes hercoga galmā Pjotram Besstuževam atrast (Krecburgā) savas sievas radiniekus – (Veselovskus, Dukļasus). 1715.gada 25. jūnijā pēdējais ziņo. – Šeit izdevies atrast kurzemnieku Vilhelmu Ganu, kuram ir četras māsas. Otrā māsa Doroteja bija precējusies ar lietuviešu zemnieku Samuilu Skavronski. Viņa dzimta dzīvo Kurzemē un nesen vēl saucās Skovorodski. Bijuši luterāņu baznīcas. Viņš ir miris. Viņiem bija pieci bērni – Kārlis, Fricis, Katrīna, Anna, Doroteja. Pēdējās divas meitas aizprecējušās uz Poļu Livoniju. Anna sērgā mirusi. Trešā māsa Katrīna dzīvoja Kreicburgā (Krustpilī – A.U.) pie savas tantes (pēc citiem avotiem – mātes māsas. ) Marijas –Annas Veselovskas. Pēdējā, Katrīnai sasniedzot 12 gadus, atdevusi to par kalponi Marienburgas (Alūksnes) mācītāja mājā pie mācītāja Dauta, no kura to vēlāk saņēmis palīgmācītājs Gliks… – Tad nu sanāk, ka, ja ticam Pjotram Besstuževam un krievu akadēmiķim Nikolajevam, tad nākamās ķeizarienes tēvs ir lietuviešu izcelsmes zemnieks, kura visa dzimta jau ilgāku laiku dzīvojusi Kurzemē. Bet māte nākusi no Kurzemes iedzimtajiem, respektīvi – latviešiem. Tieši šajā ģimenē 1684.gada 5.aprīlī piedzimusi meitenīte Marta, kurai lemts tik raibs un brīžiem ļoti traģisks mūžs.

Vienīgais, kas nav skaidrs joprojām ir, viņas dzimšanas vieta. Besstuževs par to neraksta. Iespējams viņam tā likās vispārzināma lieta. Toties vēstures pētnieki šajā sakarā atkal sniedz visai pretrunīgas ziņas. Dažādos tekstos nosauc – Valkas apriņķa Mālupes pagasta Spieķus, Paiderus, jau pieminēto Rengu Igaunijā un vietu mūsu pašu Reņģē pie Vircezera, Jēkabpili, utt un tjp. – Tātad, katrs lasītājs var izvēlēties to pēc sirds patikas.

JAUNĪBA

Akadēmiķis Nikolajevs, citējot augstāk pievesto palielo ziņojuma fragmentu, uzskatīja, ka ir izdarījis nelielu atklājumu. Besstuževs tajā nākamo valdnieci ietiepīgi dēvē par Katrīnu, nevis par Martu, kā tas ir vēsturniekiem pieņemts. Līdz ar to akadēmiķis pieļāva, ka viņa šādā vārdā būtu saukta jau bērnībā. Taču no otras puses nav izslēgts, ka Katrīnas vārda lietojums varētu liecināt arī par sūtņa toleranci. – Ja jau pats valdnieks savu sievu sauc par Katrīnu, vai padotajam ziņojumā būs būt citādi?

Bet, manuprāt, šis nelielais ziņojuma fragments pilnībā sagrauj kādu citu vēsturnieku iecienītu mītu. – Mītu par Katrīnu kā mācītāja Glika audžu meitu. – Kam tādam var noticēt vienīgi, ja nezinām tā laika tikumus un pieņemto kārtību. Gan paleodemogrāfiskie pētījumi, gan ieraksti baznīcu grāmatās liecina, tolaik jaunie ļaudis precējās daudz agrāk. Meitene vienpadsmit gados jau skaitījās jaunkundze. Sešpadsmitais līdz astoņpadsmitais mūža gads bija „īstenie precību gadi”. Bet tai, kurai nebija izdevies apprecēties līdz divdesmit vienam gadam, jau nācās pielaikot vecmeitas titulu. – Katrīna, mācītāja Dauta mājā nonāca jau 12 gadus veca. Pie Glika tātad viņa nonāca vēl vēlāk. – Nu kuram gan ienāktu prātā adoptēt kalponi, jaunkundzi, gandrīz jau precību gados?

Bez tam kā argumentu par labu īpašām Glika rūpēm par Katrīnu, vēstures cienītāju aprindās pieņemts minēt viņas labo izglītību. Vēlāk viņa ar sūtņiem pieņemšanās varējusi brīvi runāt – poļu, lietuviešu, vācu valodās. Krievijā tās bija svešvalodas. – Bet Kurzemē? – Viņas tēvs tātad bijis lietuvietis, māte latviete. Saprotams, kādas valodas visdrīzāk skanēja mājās? Bez tam, Kurzeme tolaik bija Polijas vasaļvalsts, savukārt vara tur atradās vācu izcelsmes muižniecības rokās. Tātad, kādas bija neoficiālās „valsts valodas”? Ja kāds vēlējās kalpot pie kungiem, atrast darbu bodītē, vai pat tikai krogā, poļu un vācu mēle bija jāzin. – Tad kur šeit ir Glika „īpašās rūpes”? – Ir vispārzināms, ka lasīt un rakstīt jaunajai ķeizarienei nācās mācīties, jau kā Krievijas imperatora sievai.

Tā visa rezultātā gluži neviļus rodas jautājums – vai Ernestam Glikam nopelnu nav piešķirts par daudz? Un te nu būtu jāteic, ka par visai lielu daļu jucekļa Katrīnas un Glika lietā mums šodien ir jāpateicas vācbaltu rakstiem par šo tēmu, un arī vēlāko laiku vēsturiskās konjuktūras prasībām. – Nav noslēpums, ka kara rezultātā Livonijas zemes zaudēja krietnu daļu no savas suverenitātes. Un tas šejienes valdošajām aprindām nebija nekas iepriecinošs. Un tādēļ „sava meiča” Pēterburgas augstajā tronī bija kā dziedinošs balzāms uz viņu sūrstošā pašlepnuma. Taču, ko darīt, ja viņa nav gana augstas kārtas, pat vāciete nē? Un tad nu ļoti vilinoši bija „pietuvināt” viņu savējiem, tā padarot cienījamākus arī sevi. Rezultātā no aprites pazuda pilns Besstuževa ziņojuma teksts. Katrīnas tēva tautība kļuva „pilnīgi neskaidra”. Toties priekšplānā izvirzījās „audžutēvs” – Gliks.

Vēl tīkamāks šis stāsts bija vācu kultūrtrēģerisma koncepcijas ietvaros. – Padomāsim, Bībeles tulkotājs latviski, viņš arī šīs „grāmatu grāmatas” tulkotājs krievu tautas valodā Gliks, it kā pat turpināja krustnešu iesākto kristīgās gaismas un kultūras nešanas misiju mežonīgajā austrumu zemē. Palīgmācītājs no Alūksnes šādā vēstures traktējumā kļuva par savdabīgu – no Livonijas zemes nākušu apustuli. Bet fakts, ka viņa audžumeita kļuvusi par Krievzemes valdnieci, nu ļoti sasaucās ar vācisko „spiešanos uz Austrumiem”. Sanāca gandrīz vai dzīvē īstenojusies pasaka, kuru vēl jo dzīvīgāku darīja, gan vēlākais visai lielais vācbaltu īpatsvars Pēterpils galmā Annas Joanovnas un Bīrona laikā, gan arī sekojošās no Vāczemes ieprecētās ķeizarienes – ar Katrīnu II, dzimušu Sofiju Frederiku Augusti Angalt-Cerbstsku priekšgalā.

Ir vēl kāds īpaši vācbaltu historigorāfu aprindās iecienīts fakts, kuram vajadzētu apliecināt mācītāja Glika tēvišķās rūpes par savu kalponi. Viņš, pildīdams arī zviedru garnizona mācītāja pienākumus, to izprecinājis zviedru dragūnam Johanam Kruzem (Bet varbūt Jānim Krūzem?). Pēc vienu Krievijas pētnieku datiem, līgavainis bijis pat taurētājs, tātad apakšvirsnieks. Šāda partija būtu izcili laba vienkāršai kalponei, bet ne mācītāja audžu meitai. Tāpēc citur viņš tiek titulēts jau kā „herolds”, jeb svītas taurētājs un miesassargs – tātad gandrīz virsnieks. Jau tas liek domāt par steidzīgiem un bieži visai nemākulīgiem vēstures lāpījumiem. Jo kur gan šāds „herolds ” – svītas taurētājs un miesassargs vienlaikus – gadījies mazajā Alūksnes garnizonā, kur nebija nedz galma, nedz citu augsti stāvošu personu, un pat karaspēka nebijis vairāk kā pāris rotas?

Tomēr šo laulību sakarā ir arī citas pretrunas dažādu vēsturnieku rakstītajā. Piemēram, vecums, kādā šīs laulības notikušas. Pirmsrevolūcijas krievu vēsturnieks Sergejs Solovjovs savā Krievijas vēsturē min, ka Gliks savu audžumeitu izdevis pie vīra 18 gadu vecumā. Vairākos citos darbos, kā vecums, kad laulības notikušas, tiek minēti 16 gadi. Bet, ja atgriežamies šajā sakarā atkal pie citētā Nikolajeva, tad viņš par kāzām raksta sekojoši. – Bezstuževa savāktie materiāli vietām runā pretī citu laikabiedru liecībām. Piemēram, pēc vienas no līdz mums nonākušajām versijām Katrīnas māte, zaudējusi vīru, pati pārcēlās uz Livoniju. Un šeit viņa, nespēdama uzturēt meitu pati to atdeva par kalponi mācītājam Dautam. Viņš to savukārt atdevis savam palīgam, mācītājam Glikam, kura mājā viņa nodzīvoja dažus gadus. Acīmredzami, Marta-Katrīna bijusi pievilcīga meitene, jo, kad viņai knapi bija palicis piecpadsmit, viņā iemīlējies mācītāja dēls, no kura viņa palika stāvoklī. Lai izvairītos no skandāla, Gliks pasteidzās kalponi izprecināt zviedru dragūnam, kuru jau nākamā dienā pēc kāzām nosūtīja atpakaļ uz pulku. Bet Marta-Katrīna turpināja kalpot mācītāja namā.

Bet pa tam lāgam Ziemeļu karš gāja savu gaitu. 1701.gada beigās Šeremetjeva karaspēks aplenca Marienburgu. Pēc neilga aplenkuma cietoksnis pretoties vairs nespēja. Komandants, būdams cilvēks varonīgs un uzticīgs savam karalim, nolēma labāk iet bojā uzspridzinot cietokšņa pulvera pagrabus, nekā padoties. Taču, pirms īstenot savu lēmumu, viņš ļāva cietoksni atstāt grupiņai civilpersonu, tai skaitā mācītāja ģimenei, kuru pavadīja arī kalpone. – Pēc tam nodimdēja sprādziens.

GŪSTEKNE

Izlaistus no Marienburgas, Gliku un viņa pavadoņus gandrīz tūdaļ apturēja krievu jātnieku patruļa. Mācītājs licis lietā savu krievu valodas prasmi un piedāvājies nesenajam ienaidniekam par tulku. Tādēļ viņš ar pavadoņiem aizgādāts pie Šeremetjeva. Viņa tālākais liktenis zināms. Krievu karaspēka komandieris feldmaršals Šeremetjevs nesen bija saņēmis Pētera I rīkojumu – sameklēt iekarotajā Livonijā skolotus ļaudis, amatniekus un cita veida speciālistus darbam Krievijas valdnieka dienestā. Valodu zinātājs, mācītais teologs Gliks šīm prasībām atbilda. Viņu visā drīzumā nosūta uz Maskavu, kur viņš uzņemas jaunas mācību iestādes veidošanu. – Viņa tālākais liktenis ir zināms.

Toties, kad runājam par Katrīnu-Martu, līdz ar Glika ģimenes nonākšanu pie Šeremetjeva, vēsturnieku stāstos sākas neskaidrības. Pēc vieniem stāstiem Katrīna it kā kādu laiku pavadījusi Glika ģimeni. Taču tad nezināmu iemeslu dēļ atgriezusies Marienburgā. Dažkārt to izskaidro, viņa nav vēlējusies doties līdzi ģimenei tālajā, nezināmajā ceļā. Pieļauj, ka iespējams viņa meklējusi starp gūstekņiem savu vīru – zviedru taurētāju. – Bet varbūt saimnieks vienkārši viņai uzteicis jau krievu karaspēka nometnē, jo vairs nevarēja kalponi atļauties?

Tā vai citādi, viņa viena, bez iztikas līdzekļiem, klīdusi pa krievu armijas pilno Alūksni. Un, tā kā naudas nebijis, bet ceļi ārpus pilsētas bijuši vēl nedrošāki, piedzērušu karavīru, laupītāju un marodieru pilni, tepat vien bija jāpaliek. Līdz Krustpils radiem vai māsām Latgalē nez vai viņa būtu tikusi.

– Taču, uz krievu štābu tolaik atkomandētais Pētera I adjutants, francūzis kapteinis Frans de Vilbua memuāros piedāvā citu notikumu versiju. Viņš raksta, Šeremetjevs bez ceremonijām pieteicis savas tiesības uz glīto kalponi jau pirmajā reizē, kad Glika ģimene tūdaļ pēc sagūstīšanas viņa priekšā atvesta. Bet mācītājs un visādi citādi goda vīrs Gliks neko nav iebildis pret šādu apiešanos ar savu radinieci. – Interesants de Vilbua stātā ir arī cits aspekts. Viņš tomēr bija cilvēks, kurš dienēja pie Martas nākamā vīra – valdnieka Pētera I, vēlāk bieži viņu sastapa personīgi un tātad daudz varēja uzzināt no pirmavotiem. Šis francūzis pats arī vēlāk apņēma vienu no Glika īstajām meitām. Un ja Katrīna- Marta patiesi būtu mācītāja audžumeita, tad de Vilbua automātiski kļūtu par Krievijas ķeizariskās ģimenes locekli – imperatores Katrīnas I māsas vīru. Un tomēr šīs autors uz tik augstu godu nepretendē, un ne reizes tieši nesauc Katrīnu- Martu par Glika radinieci. Par kalponi gan!

Bet tas viss būs vēlāk. Šobrīd Marta Skavronska ir krievu karaspēka virspavēlnieka, feldmaršala Šeremetjeva istabmeita. Šāds apstākļu pavērsiens gan nebūtu nekāds iepriecinošais mācītāja audžumeitai, bet viņa kalponei izrādījās labu labais. Lai nu kā, Katrīna-Marta no šīs vietas nemuka, radiniekus vairs nemeklēja, lai ar iespējas un nauda tagad bija. Un arī goda vīrs Gliks, lai arī no baltvācu vēstures versijas viedokļa tas liekas nedaudz dīvaini, nekad vēlāk nav īpaši meklējis savu audžumeitu. Un arī viņa vēlāk nesteidzās uzņemt sakarus ar savu „audžu tēvu”, kurš Maskavā nu bija kļuvis par augstākas, ģimnāzijas tipa mācību iestādes, dibinātāju un vadītāju. Bez tam, atrodoties jau pie Pētera I sāniem, nav zināms, ka viņa šim savam „radiniekam” steigtos atkal tuvināties, vai izrādīt īpašu labvēlību. Un arī mācītāja ģimene pēc atkal apvienošanās ar audžumeitu Martu, šķiet nemaz alkusi nav. Tikai palikušas bez līdzekļiem, pēc ģimenes galvas nāves, mācītāja atraitne, dēls un meitas lūgušas Katrīnas atbalstu, kura taču tomēr viņām nebija sveša. Zinot vēlākos notikumus un Krievijas galma tikumus, arī tas liekas visai neparasti. Var pat teikt, ka „audžu tēvs” Gliks šajā sakarā varētu sevi uzskatīt pat par diezgan nopietni apdalītu. – Jo mājas, muižas un citi vērtīgi dāvinājumi valdnieku pat īslaicīgu favorītu ģimenes locekļiem, vai pat tikai draugiem, tolaik bija pilnīgi ikdienišķa parādība. Taču, Katrīna viņus atcerējās tikai pēc ģimenes apgādnieka nāves. Un arī tad, viņiem nācās apmierināties ar mazumiņu. Toties Pētera ne pārāk ieredzētais, vecišķais Šeremetjevs un arī Menšikovs nepārprotami baudīja jaunās valdnieka draudzenes cieņu. Un tas liek domāt, ka daudzas runas par un ap Gliku tomēr bijušas pārspīlētas.

Vienīgi negribētos, lai, sabrūkot dažiem ap Gliku savulaik uzstutētiem mītiem, kāds kristu otrā galējībā. Viņš nebija nedz slikts cilvēks, nedz ļaundaris. Viņš bija vienkārši tipisks sava laika, savas kārtas pārstāvis, ar savam stāvoklim atbilstošu uzvedību un uzskatiem. Viņš bija gudrs, skolots un neapstrīdami ļoti talantīgs cilvēks. Tikai nevajag viņam pierakstīt tos nopelnus, uz kuriem pats viņš savas dzīves laikā pat nepretendēja. Jā rakstos gan parādās, ka klīstot Livonijā baumām par viņa radniecību ar valdnieka mīļoto, daži novadnieki, dodoties uz Krievijas galmu, neuzskatīja par lieku izmest līkumu caur Maskavas ģimnāziju, lai izlūgtos ieteikuma vēstuli. Dažkārt viņš šādiem lūgumiem un glaimiem ļāvies. Tomēr nav dzirdēts, ka kādam šāda vēstule būtu īpaši nākusi par labu. Un arī Gliks visu atlikušo mūžu dzīvoja zinātnei, savam lielajam tulkotāja darbam un savai skolai. Paveica viņš neapstrīdami daudz. Bet nomira viņš 1705.gadā, tā arī ne reizi nebijis Krievijas jaunajā galvaspilsētā, kur viņa „audžu meita” jau ieņēma redzamu stāvokli.

KATRĪNA, MENŠIKOVS UN PĒTERIS

Katrīna – Marta nonāca Šeremetjeva kara lauka dzīvoklī pēc Alūksnes krišanas 1702.gadā. Vēlāk dzirdējuši runājam, ka, viņu ieraugot, sirmajam feldmaršalam arvien atmaigusi sirds un Ziemeļu karam beidzoties viņš to cerējis vest sev līdzi. Taču iznācis citādi. – Lieta tāda, ka Šeremetjevs neskatoties uz savu augsto stāvokli, nebaudīja valdnieka uzticību. Viņš nāca no „vecās Krievzemes”. Karjeru bija sācis vēl vedot kaujās dumpīgos strēļus. Pirms Pētera bija kalpojis viņa gāztajai māsai Sofijai. Un tādiem cars neuzticējās. Un tādēļ karaspēka štābā klāt bija valdnieka bērnības draugs kapteinis Aleksandrs Menšikovs. Viņa oficiālais uzdevums bija augstākās slepenības pasta saņemšana no galvaspilsētas. Visas Šeremetjevam adresētās valdnieka vēstules arī gāja caur viņa rokām. Bet viņa svarīgākais pienākums bija neoficiāla maršala pieskatīšana un regulāri ziņojumi par to Pēterim I. – Un vēl cara mīlulis bija slavens brunču mednieks.

Vēlāk Pētera I adjutants un Glika īstās meitas vīrs, jau pieminētais de Vilbua rakstīs. – Reiz ciemos pie vakariņu galda, Menšikovs ieraudzīja Martu-Katrīnu, kuru līdz tam Šeremetjevs, zinot sava pastāvīgā viesa raksturu, bija rūpīgi no viņa slēpis. Menšikovs tūdaļ sācis uzstājīgi lūgt feldmaršalu atdot viņam izskatīgo kalponi. Nezinu, vai Šeremetjevs bija pret viņu jau atsalis, vai arī vēlējās iegūt valdnieka mīluļa labvēlību, taču pēc ilgākas svārstīšanās viņš tomēr piekāpās. – Bet arī pie jaunā kunga viņai klājās ne sliktāk kā pie iepriekšējā. Kapteinis kaislīgi pieķērās jaunajai mīļākajai. Arī jaunkundze par viņu brīnišķi rūpējās. Bez tam viņa taču bija arī daļa no tā dzīvesveida, pie kura valdnieka pastāvīgais pavadonis bija pieradis baudīt vēl ceļojumos uz Prūsiju, Holandi un Angliju. Katrīna kļuvusi karstasinīgajam krievu virsniekam burtiski par apsēstību …

Vēl spilgtāk de Vilbua apraksta to 1703.gada vakaru, kad Pēteris I tikās ar šo sievieti, kurai būs lemts kļūt par viņa lielāko mūža mīlestību. – Valdnieks inspekcijās parasti ieradās negaidot. Arī šoreiz nevienu iepriekš nebrīdinājis, viņš pēkšņi jau tumsā izkāpa no ekipāžas pie nama Marienburgas priekšpilsētā, kurā bija apmeties Menšikovs. Ienācis pa durvīm, viņš ātri pa kāpnēm uzskrējis otrajā stāvā, kur no vienas istabas atspīdēja kroņlukturu gaisma, un bija dzirdamas skaļas viesu balsis. Ar žestu aizliedzis pie ieejas dežūrējošajiem sargkareivjiem apsteigt viņu un paziņot par valdnieka ierašanos, viņš iesoļoja istabā. Ne Menšikovs, ne viņa jautrie galda biedri caru negaidīja. Bet, ieraugot viņu durvīs, daži pieleca kājās un metās pretim. Pēteris ar žestu nosēdināja viņus atpakaļ un pats apsēdās uz krēsla, kuru viņam bija atbrīvojis nama saimnieks. – Pēteris uzreiz citu galda apkalpotāju vidū pamanīja Martu-Katrīnu. Pieliecies tuvāk Menšikovam, viņš sāka to čukstus izjautāt par meiteni. Parasti viņiem vienam no otra noslēpumu nebija ne valsts, nedz mīlestības lietās. Bet nu Menšikovs kļuva ļoti, ļoti atturīgs. Slavēja Katrīnu tikai par prasmi apkalpot, brīnišķi gatavot un viņa garderobi turēt ideālā kārtībā. Labi pazīstot savu draugu un redzot viņa netipisko atturību, Pēteris vēl jo vairāk ieinteresējās par acīs iekritušo kalponi. Visbeidzot, kā līdzīgos gadījumos, cars uzsāka ar jaunkundzi sarunu…

Tālāk adjutants turpina. – Cars atrada, ka viņa nebūt nav dumja, un pat ļoti asprātīga. … Un beidzot sarunu viņš paziņoja, ka vēlas, lai, dodoties atpūsties uz guļamistabu, sveci turp aiznestu tieši viņa. Tas tika pateikts it kā pa jokam, taču vienlaikus kā pavēle, pret kuru neviens neuzdrošinājās iebilst. Menšikovam, lai arī rīkojuma zemteksts bijis pilnīgi skaidrs, nekas neatlika kā pakļauties. Un skaistule ar saimnieka atļauju pavadīja šo nakti cara guļamistabā… – Pēc tam Menšikovs vēl labu brīdi cerējis, ka caram viņa mīļākā drīz apniks, ka Katrīna varēs atgriezties pie viņa. Bet nekā! Pēc vairākām dienām, ko cars bija pavadījis kopā ar jaunkundzi Menšikova namā, valdnieks pēkšņi paziņoja – es ņemu viņu līdzi uz Maskavu!

Tālākais stāsts ir vēl neparastāks. – Drīz Pēteris pārvedis savu draudzeni uz jaunu mītni, turpat Alūksnē. Bet Menšikovam likts nogādāt turp Katrīnas lietas. Protams, viņš to nedarīja pats. Viņa uzraudzībā to darīja abas Katrīnas kalpones. Taču, kad jaunajā vietā Katrīna kalpoņu atnesto mantību sāka kārtot, viņu gaidīja pārsteigums. Starp mantām bija ielikts neliels šķirstiņš. Tā kā mantu kārtošana iegadījās paša valdnieka, kāda Preobraženskas pulka kapteiņa un abu kalpoņu klātbūtnē, tad Katrīna neizpratnē griezusies pie klātesošiem ar vārdiem. „Te notikusi kāda kļūda! Šis nav mans!” Atverot, šķirstiņu, tajā atradās neparasti skaists gredzens un citas dārglietas 20 000 rubļu, jeb 100 000 franku vērtībā. Cieši paskatījusies uz valdnieku Katrīna jautājusi. „Tas ir no mana iepriekšējā saimnieka, vai no jaunā? Ja no iepriekšējā, tad viņš ļoti dāsni algo savus kalpotājus.” Šķirstiņš izrādījies Menšikova atvadu dāvana savai Martai. Taču no otras puses, kas zina, kā būtu izvērsušies notikumi, ja šo šķirstiņu nebūtu atraduši paša valdnieka klātbūtnē.

Tā vai citādi, taču šis notikums šķiet Pēteri satraucis. Un Marta – Katrīna drīz atstājusi Baltiju jau pieminētā gvardes kapteiņa pavadībā. Starp citu, virsniekam ticis uzdots valdniekam rakstiski ziņot par viņu ceļojumu burtiski no katras pasta stacijas. Iespējams, Pēteris I labi pazīdams sava favorīta karstās asinis, gaidīja no viņa ko pārsteidzīgu. Taču, kapteinis savu aizbilstamo laimīgi nogādājis galvaspilsētā un iekārtojis kādas ne pārāk bagātas, bet ļoti godājamas kundzes namā… – Tur cars Katrīnu apmeklēja gandrīz katru dienu. Darīja to slepus. Viņu arvien pavadīja tikai viens grenadieris, kurš izpildīja arī kučiera pienākumus. Faktiski valdnieks ar viņu dzīvojis kā ar savu laulātu draudzeni…

Bet nu atstāsim de Vilbua stāstu, jo šeit būtu vietā daži komentāri.

Maskavā Katrīna tika legalizēta kā cara jaunākās un ļoti mīlētās māsas Natālijas freilene. Viņas tā sauktais, „mazais galms” atradās piemaskavā Preobraženskojes ciemā. Tur bija pils, arvien apgrozījās daudz ļaužu, un bija pat uzbūvēts savs teātris, ar ko Natālija ļoti aizrāvās. – Kur īsti uzturējās Katrīna, nav zināms. Visdrīzāk viņa dzīvoja kādā pilsētas namā, kur valdnieka biežāka parādīšanās, ja kāds to ievērotu, neradītu aizdomas. Tas varētu būt, kāds novārtā atstāts tuvāku radinieku īpašums. – Un vēl par jauno valdnieka draudzeni ir zināms, ka tobrīd viņa saukusies Katrīna Vasiļevska – tātad it kā mātes māsas uzvārdā.

Šāda savdabīga konspirācija tobrīd ir viegli izskaidrojama. – Visupirms, valdnieks bija precējies. Vēl 1689.gadā, 16 gadu vecumā viņš politisku iemeslu dēļ apprecināja ar Jevdokiju Lopuhinu. 1690.gadā viņiem piedzima dēls Aleksejs, 1691.gadā – Aleksandrs, 1693.gadā – Pāvils. Tiesa, divi pēdējie dēli mira zīdaiņu vecumā. Tomēr, lai arī 1698.gadā cariene bija nosūtīta uz klosteri, daudzu acīs viņa joprojām bija likumīgā cariene. Bez tam, trimdā ap viņu veidojās savdabīga opozīcijas partija. Tās locekļi pareģoja izsūtītajai carienei drīzu atgriešanos tronī, kā arī to, ka valdnieks drīzi vien atmetīs savu aizraušanos ar reformām, jaunās galvaspilsētas Pēterburgas celtniecību, kara lietām un valdīs atkal pa vecam. Šādiem uzskatiem netrūka piekritēju arī vecajā galvaspilsētā Maskavā, un Pēterim I nebija izdevīgi dot iemeslu jaunām tenkām.

Otrām kārtām caram jau bija ilggadīga favorīte. Tā bija tirgotāja meita Anna Mons. Viņi bija kopā jau desmit gadus. Un daļēji viņas dēļ Pēteris savulaik bija pametis pirmo sievu. Valdnieks bija uzbūvējis savai draudzenei lepnu mūra namu, dāvinājis ļoti, ļoti daudz. Bez tam Monsu nams nu bija izveidojies par savdabīgu salonu, kurā apgrozījās Maskavu apmeklējošie un šeit dienošie ārzemnieki. Monsu ģimenei netrūka draugu, un valdnieka favorīte, pēc citu zemju amata māsu parauga mēģināja nodarboties ar politiku. Pēterim vajadzēja rēķināties arī ar šo ļaužu viedokli. Bez tam Anna bija ar izcilu enerģiju apveltīts cilvēks. Iespējams zināmos apstākļos viņa varēja radīt problēmas. Tā vai citādi, bet 1704.gadā, viņiem galīgi pašķiroties, Pēteris I uzlika savai bijušajai draudzenei mājas arestu. Tika ierosināta izmeklēšanas lieta, un tās sakarā nopratināja vairāk kā 30 cilvēku. Un tikai 1706.gada aprīlī valdnieks beidzot atļāvās aresta režīmu mīkstināt. Gūsteknei ļāva reizi nedēļā apmeklēt baznīcu. Bet ne vairāk! Iemesli, kādēļ tas viss noticis, joprojām ir diezgan neskaidri. Bet nav izslēgts, ka Anna kaut ko atļāvusies jaunās favorītes sakarā.

Tomēr šī Pētera un Annas galīgā izšķiršanās sagaidāma tikai pēc gada. – Un vēl, daļa pētnieku uzskata, ka konfliktam abu bijušo mīlnieku starpā par iemeslu bijusi Annas vēlme apprecēties ar Prūsijas sūtni Kaizerlingu, par ko Pēteris bijis ļoti nikns. Tātad iespējams, valdnieks diezgan ilgi svārstījies, un Katrīnas izredzes vismaz iesākumā nebija nebūt nekādas drošās.

VALDNIEKA DZĪVESBIEDRE

Tomēr, neskatoties uz visām augstākminētajām problēmām, jau 1704.gadā viņai no Pētera bija piedzimis pirmais dēls Pēteris. 1705.gadā tam seko otrs – Pāvils. Tiesa, abi miruši jau bērnībā. Taču valdniekam, kuram aktuāls bija troņmantnieka jautājums, tas nebija mazsvarīgi. Tiesa, viņam jau bija dēls Aleksejs, pirmās sievas carienes Jevdokijas dēls. Tomēr Pēteris šajā dēlā vīlās jo dienas jo vairāk. Trīs gadu vecumā atšķirts no uz klosteri aizsūtītās mātes, dažādu vācu skolotāju un konservatīvā biktstēva audzināts, viņš visupirms sāka ļoti baidīties no sava bargā un ļoti impulsīvā tēva, bet pēc tam arī tīri emocionāli neieredzēt visu, ar ko viņš nodarbojās. Viņi atsvešinājās, un te ne bez vainas bija arī pārāk valdonīgais un impulsīvais tēvs. – Aizsteigšos notikumiem nedaudz priekšā. 1707.gadā Aleksejs jau 16 gadu vecumā uzdrošinājās pirmo reizi apmeklēt savu māti Suzdaļas klosterī. Kad par to uzzināja tēvs, sekoja milzu skandāls. Pēc tam militārās lietas neieredzošo dēlu par sodu aizsūtīja uz Smoļensku rekrūšus vervēt. Tā pamazām viņu starpā vairojās naids un neuzticēšanās. Bet ar ko šis tēva un dēla konflikts beidzās, zināms. 1718.gada 26.jūnijā pēc Pētera I rīkojuma sasauktie Augstākās tiesas locekļi, parakstīja Aleksejam nāves spriedumu, pārmetot nodevību.

Savukārt Katrīna pakāpeniski solīti pa solītim Pētera acīs ieguva arvien vairāk. 1705.gadā viņa jau patiesi pildīja galmadāmas pienākumus cara māsas Natālijas Preobraženskojes „mazajā galmā”. Šeit viņa ļoti sadraudzējās ar Menšikova ģimeni un vēl – iemācījās lasīt un rakstīt. – Vēl laikabiedri atceras, ka viņa imperatoru ir burtiski apbūrusi gan ar savu neviltoto dzīvesprieku, gan mērenību prasībās, gan ar spēju visā turēt viņam līdzi gan ceļojumos, gan karagājienos, gan ansamblejās.

1707. vai 1708. gadā Katrīna pārgāja pareizticībā, un no šī brīža ilgstoši saucās Katrīna Aļeksejevna Mihailova. Tēva vārdu Aļeksejevna viņa pieņēma, jo viņas jaunais krustēvs bija jau pieminētais Pētera I dēls carevičs Aleksejs. Savukārt uzvārdu Mihailovs parasti izmantoja cars Pēteris I Romanovs pats, ceļojot inkognito. Vienīgais, kas nav īsti skaidrs, no kurienes un kad radies vārds Katrīna. Kā jau rakstīju, akadēmiķis Nikolajevs pieļāva, ka varbūt tā viņa kādreiz saukta bērnībā. – Tomēr ticamāka šķiet versija, ka tas pieņemts laikā, kad viņi abi slēpās no ziņkārīgām acīm Maskavā. Un vēl, jaunā vārda pieņemšana varēja būt arī savdabīga jaunās sievietes novēršanās no tās nesenās pagātnes. Atmiņas par to varbūt nemaz nebija tīkamas, bet Katrīna grieķiski nozīmē cēlā, šķīstā, neaptraipītā.

1708.gada 7. februārī Katrīna dzemdē Pēterim meitu Annu. Vēlāk šo meitu izprecinās Šlēzvigas-Holšteinas hercogam Kārlim- Frīdriham, un viņiem piedzims dēls Kārlis-Pēteris-Ulrihs, kurš vēlāk kāps Krievijas tronī ar Pētera III vārdu. – Bet jau dažus mēnešus pēc bērna piedzimšanas, tā paša gada pavasarī Katrīna seko Pēterim kara gājienā pret Kārli XII. No 1709. gada aprīļa līdz jūnijam notiek abu armiju cīņas pie Poltavas, kas beidzas ar slaveno Poltavas kauju un zviedru sakāvi. Bet 1709.gada 29.decembrī Katrīnai piedzimst nākamā meita Elīzabete – vēlāk slavenā Kreivijas ķeizariene. Stāsta, ka, viņai piedzimstot, Pēteris esot gaidījis dēlu, jo Poltavas kara laukā ieņemts bērns taču visdrīzāk būšot karavīrs. Bet piedzima meita. Taču kāda meita! Pazīstama kā liela visa vāciskā nīdēja, viņa uzkāps tronī 1741.gada 25. novembrī, ar gvardes palīdzību gāžot no tā nepopulāro reģenti Annu Leopoldovnu un viņas favorītu feldmaršalu Minnichu. Un arī karagājieni viņas valdīšanas laikā nebūs retums. Iespaidīgākie – karš ar Zviedriju par somu zemēm un septiņgadu karš pret Prūsiju, kurš vainagojās ar Berlīnes ieņemšanu 1760.gadā.

Bet atgriezīsimies pie Pētera un Katrīnas. – Bija 1710. gads, un ar šo gadu saistās šāds notikums. Varbūt tas ir mīts, bet varbūt … ? –Janvārī Pēteris rīko Maskavā triumfa gājienu Poltavas uzvaras sakarā. Kolonnā tiek vesti 1000 zviedru gūstekņu. Un to vidū pēc de Vilbua atstāstījuma it kā bijis arī Johans Kruze. Gūstā viņš nokļuvis, kā Zviedrijas karaļa Kārļa XII svītas loceklis. Gūsteknis atpazinis blakus Krievijas caram savu sievu, izpļāpājies par to biedriem vai apsargājošajam virsniekam. Un tūdaļ ticis aizsūtīts uz attālu Sibīrijas nostūri, kur miris 1721.gadā. -Tomēr iespējams, ka tā atkal ir tikai leģenda. Jo aktuāls šis stāsts kļuva pēc Katrīnas nāves 1727.gadā. Tad grupējumi, kuri nevēlējās pieļaut Katrīnas meitu kronēšanu, to „cēla gaismā”, skaidrojot, ka abu meitu dzimšanas laikā vēl bijusi spēkā Katrīnas laulība ar Kruzi, un tātad viņas jāuzskata nevis par Pētera I, bet gan par Kruzes ārlaulības meitām. Šajā sakarā pat notikusi plašāka apstākļu noskaidrošana un sarakste. Un šajā sarakstē pat esot kāda no Oldenburgas hercogistes arhīva nākusi izziņa, saskaņā ar kuru zviedru dragūns Kruze nu nekādi nebūtu varējis ņemt dalību Poltavas notikumos, jo ir gājis bojā vēl 1705. gadā. Vēl tur pieminēts, ka atrodoties jau pie Pētera I sāniem Katrīna savu bijušo vīru neesot aizmirsusi un laiku pa laikam tam sūtījusi nedaudz naudas. Taču arī šo dokumentu mēdz apstrīdēt, jo sīkie vācu valdnieki taču bijuši ieinteresēti atbalstīt Pētera meitas, no kurām viena taču bijusi Šlēzvigas-Holšteinas hercogiene. Vārdu sakot – runas, atrunas un neskaidrības.

Lai kā būtu, Maskavas triumfs pār zviedriem Pētera un Katrīnas attiecības nepasliktināja. Tātad stāsts par gūstekni Kruzi varētu būt arī izdomājums. – Katrīna bija pieķērusies savam Pēterim, bet valdnieks nu jau bija ar viņu gandrīz nešķirams. Arī galminieki bieži saukuši viņu par savu labo garu. Bet kāpēc, to ministrs, grāfs Genings- Fridrihs Bassevičs savos memuāros apraksta šādi. – Lai cik sliktā noskaņojumā bija valdnieks, viņas balss skaņa nomierināja Pēteri. Pēc tam viņa to nosēdināja un glāstīja viņa galvu, viegli to bužinot. Tam bija īsti maģiska iedarbība, jau pāris minūtēs viņš iemiga. Lai netraucētu viņa miegu, viņa turēja viņa galvu sev uz krūtīm, nekustīgi sēžot – bieži divas vai pat trīs stundas. Pēc tam viņš modās pilnīgi svaigs un mundrs… – Iespējams balstīti uz šiem memuāriem ir nostāsti, ka visai daudzi galminieki pateicoties Katrīnai izvairījušies no sodiem, bet dažiem viņa glābusi pat dzīvību. Bet varbūt tie nemaz nebija nostāsti, bet patiesība.

Vēl 1710. gada vasarā Katrīna pavada vīru Baltijas kara gājienā. Šajā gadā krievi ieņem Rīgu, Rēveli, Viborgu un Kekskolmu. Savukārt 1711.gada pavasarī Pēteris I gatavojās karagājienam pret turkiem. Taču pirms tā notika vēl kāds zīmīgs notikums. Cara māsasmeitu stāstu par to ir pierakstījis Dānijas sūtnis Justs Juļs. – Vakarā neilgi pirms savas aizbraukšanas cars pasauca viņas un savu māsu Natāliju uz kādu namu Preobraženskas slobdā. Tur viņš paņēma pie rokas un izveda visu priekšā savu līdzšinējo mīļāko Katrīnu Aleksejevnu. – Nākotnē, teica cars, Jums būs uzskatīt viņu par manu likumīgu sievu un krievu carieni. Tā kā tagad man nepieciešams neatliekami braukt pie karaspēka, es nevaru ar viņu salaulāties, tāpēc ņemu viņu līdzi, lai to izdarītu brīvākā brīdī. Pie kam cars licis saprast, ka, ja nomirs pirms pagūs apprecēties, arī tad visiem pēc viņa nāves būs godāt Katrīnu kā viņa likumīgu dzīves biedreni. Pēc tam visi apsveikuši Katrīnu Aleksejevnu un noskūpstījuši tai roku…

Karagājiens krievu caram bija ļoti neveiksmīgs. Visupirms jau vairāki autori piemin, ka Katrīna devās savam vīram līdzi karā, būdama grūtniecības septītajā mēnesī. Taču nekur neparādās, ka noteiktajā laikā būtu notikušas dzemdības. Tātad visdrīzāk šis bērniņš ticis zaudēts. – Bez tam 38 000 krievu un 5000 moldāvu lielo armiju ar 114 lielgabaliem pie Prutas upes aplenca turku vezīra Bataldjaš-paši spēki – 120 000 vīru ar 440 lielgabaliem. Turkus atbalstīja arī Krimas hans Davlet- Girejs ar 70 000 vīru. Un vēl viņu nometnē bija Pētera nesamierināmais ienaidnieks, no troņa padzītais Zviedrijas karalis Kārlis XII. Stāvoklis bijis kritisks, un šajā situācijā krievu armiju glābusi tieši Katrīnas attapība. Taču, kā tā izpaudusies – tur viedokļi dalās.

Visai tiražēta ir leģenda, ka laikā, kad krievu nometnē valdījusi jau pilnīga bezcerība, kad daudzi virsnieki – ārzemnieki jau bija pārbēguši pie turkiem, kad cars Pēteris jau licis izrakt sev kapu un iegūlies tajā gaidījis nāvi, Katrīna savākusi savas un citu nometnē bijušo galminieču un virsnieku sievu dārglietas, devusies pie turku virspavēlnieka un uzpirkusi to. Tā sākušās sarunas, kuru rezultāts bijis Prutas pamiers un iespēja krievu armijai pilnā bruņojumā iziet no aplenkuma. – Taču jau pieminētais Dānijas sūtnis Justs Juļs, kurš pievienojas krievu armijai drīz pēc tās iznākšanas no ielenkuma, par jebkādu Katrīnas pašuzupurēšanos nemin ne vārda. Arī cits notikumu aculiecinieks, brigadieris Maro de Bražē memuāros par Katrīnas dārglietām nemin ne vārda, lai arī nosauc skaidru summu 150 000 rubļu no krievu armijas karalauka kases, ar kuru turku virspavēlnieks ir ticis uzpirkts.

Tāpēc uzskatu par lietderīgu šeit piedāvāt vēl vienu versiju. Tās autors ir jau vairākkārt citētais Nikolajevs. Tiesa, nenosaucot avotus, viņš raksta. – Ielenkumā, cars pirmo reizi pilnīgi zaudēja dūšu. Sākot sarunas ar turkiem viņš pilnvaroja vicekancleru Šafirovu atdot Kārlim XII visus savus iekarojumus Baltijā, izņemot Pēterburgu, un Turcijas labā atteikties no visiem saviem šī kara iekarojumiem. Tas nozīmētu Krievijas galīgu sakāvi un prestiža pilnīgu zaudēšanu. Un te stāvokli glābusi praktiskā, apdomīgā un aukstasinīgā Katrīna. Viņa uz savu galvu, atcēlusi Pētera I instrukcijas vicekancleram. Un vispār Šafirovs bijis pazīstams kā smalks diplomāts. Iespējams ne bez viņa ziņas Katrīna izšķīrusies par vēl kādu rīcību. Valdnieka dzīvesbiedre nekad nešķīrās no savas dārgumu lādītes. Tur bija gan valdnieka dāvinātās rotas, gan dārgakmeņi, gan zelta nauda. Un tagad viņa ar šo lādīti apstaigājusi visus štābā esošos galminiekus, viņu sievas un virsniekus, kuri neilgi pirms tam bija saņēmuši algu sudrabā un zeltā. Zinot viņas ietekmi uz valdnieku, tikai nedaudzi spējuši pretoties valdnieka favorītes uzstājībai. Un kad lādīte bijusi pilna, Katrīna Šafirovu ar to sūtījusi valdnieka vārdā pie lielvezīra. Rezultātā, pilnīgas kapitulācijas vietā turku karavadonis ļāvies uzpirkties, Kārļa XII intereses tika aizmirstas, krievu armija izlaista no ielenkuma. Un, lai arī Pēterim nācās atdot turkiem nesen iekaroto Azovu un daļu Azovas flotes, lai arī viņš bijis spiest dot rīkojumu norakt nocietinājumus ap Taganrogu un gar Dņepru, bez tam Kronštati arī, kopumā Prutas miera notikumu sekas izrādījās smagas, bet ne tik katastrofālas kā tās varēja būt.

Tā vai citādi, bet pēc atgriešanās no šī karagājiena, 1712.gada 19.februārī, Pēterburgā 7 no rīta Menšikova mājas kapelā (pēc citiem datiem Dalmācijas Īzaka baznīcā) Pēteris I, klātesot tikai pašiem tuvākajiem draugiem oficiāli salaulājās ar Katrīnu Aleksejevnu. Šajās laulībās nebija nedz ministru, nedz galminieku, nedz diplomātiskā korpusa pārstāvju. Laulājis esot valdnieces biktstēvs. Bet pēc ceremonijas ķeizars ar jauno ķeizarieni un nedaudzie svinību viesi sakāpuši kamanās un, palaižot pa priekšu pajūgus ar pūtēju orķestri, izmetuši līkumu pa vēl naksnīgajām galvaspilsētas ielām. – Tajā pat dienā ar ukazu valdnieks abas Katrīnas meitas pasludināja par likumīgi dzimušām šajā laulībā. Bet vakarā jaunais pāris sarīkoja oficiālas vakariņas, spožu pieņemšanu un grandiozu balli sūtņiem, galmam un augstākajai galvaspilsētas aristokrātijai. Par svētku kulmināciju kļuva grandioza uguņošana, kuru iededza valdnieks pats. – Šīs laulības kļuva par tenku iemeslu visos Eiropas galmos.

Vēl pēc gada, godinot savas sievas godājamo uzvedību Prutas karagājiena laikā, ķeizars dibina Atbrīvošanas jeb Svētās Katrīnas ordeni, kuru sākotnēji bija domājis piešķirt tikai viņai vienai. Un vēl vēlāk 1723.gada 15.novembra manifestā viņš raksta. – Mūsu sieva imperatore Katrīna man liels palīgs bija ne tikai ģimenē, bet arī daudzās kara lietās, aizmirstot sievietes vājumu, ar stipru gribu viņa mums bija blakus un, ai kā iespējams palīdzēja, bet Prutas kampaņā pret turkiem, tai izmisuma pilnajā laikā, kā vīrs, ne sieva tā rīkojās, par to zin visa mūsu armija …

Bet dzīve turpinās – gan valsts, gan ģimenes dzīve, un tajā ir gan prieki, gan bēdas.

1713.gada 20. martā Katrīna laiž pasaulē meitu Natāliju. 1714.gada 19. septembrī viņai pievienojas māsiņa Margarita. Diemžēl abas mirst 1715.gada pavasarī. Tad 1715.gada 15.novembrī piedzimst ar nepacietību gaidītais dēls. Viņu atkal nosauc par Pēteri. Šī zēna piedzimšanai par godu salutē ar lielgabalu zalvēm. Un Pēteris pieprasa visam galmam dot uzticības zvērestu jaunajam oficiālajam troņmantniekam. Mazgadīgajam Pētrim II, vēl šūpulī guļot, zvēr arī valdnieka dēls no pirmās laulības carevičs Aleksejs. – 1717.gada 13.janvārī Katrīnai pasaulē nāk vēl viens dēlēns, un viņu atkal nosauc par Pāvilu. Bet Pāvils mirst jau pēc mēneša. Tad 1718.gada 31. augustā atkal cerīgs notikums, piedzimst meitiņa, to atkal nosauc par Natāliju. Taču tad 1719.gada pavasarī mirst mazais troņmantnieks Pēteris. – Bet, tāda jau laikam ir dzīve!

IMPERATORE

1722.gadā Pēteris I izdod jaunu likumu par troņa mantošanu. Saskaņā ar to valdnieks ir tiesīgs, vēl dzīvs esot, nozīmēt sev mantinieku. Bet 1723. gada 15. novembrī paraksta ukazu par Katrīnas kronēšanu. Sakarā ar šo notikumu valdnieka ģimene no jaunās galvaspilsētas Pēterburgas, dibinātas 1703.gada 27. maijā, vēlreiz uz laiku pārvācās uz veco – Maskavu. Un šeit 1724.gada 7. maijā Kremļa Erceņģeļa katedrālē notika svinīgā ceremonija. – Pats imperators jāja procesijas priekšgalā, personīgi komandējot tikko izveidoto Katrīnas kavalergardu (jeb goda kavlieru) pulku. Aiz tā, lēni slīdēja speciāli šim gadījumam Parīzē pasūtīta zeltīta kariete. Piebraucot pie katedrāles, no tās izkāpa Katrīna, godājamāko galma dāmu pavadīta. Viņai pār pleciem grezns apmetnis ar sermuļādas oderi. Uz katedrāles kāpnēm viņu godbijīgi sagaidīja Sinodes locekļi. Katedrālē iekšā uz speciāla sarkaniem paklājiem apklāta paaugstinājuma bija uzstādīti divi troņi. Virs tiem purpura krāsas ar zeltu izšūts samta baldahīns. Kronēšanas laikā ne Novgorodas metropolīts, kurš vadīja ceremoniju, bet pats imperators paņēma no purpura spilvena kroni un uzlika to savas iemīļotās sievas galvā… Un par godu šim notikumam bija izkalta īpaša zelta piemiņas medaļa. – Šo notikumu varētu uzskatīt par lielāko triumfu kādreizējās Kurzemes zemnieces un Alūsnes kalpones Katrīnas – Martas Skavronskas – Kruzes – Veselovskas – Mihailovas – Romanovas dzīvē. Purpurs, parādes, artilērijas salūti, visgreznākie un izsmalcinātākie tērpi. Viens vienīgs dārgakmeņiem rotāts kronis, kuru valdnieks uzlika viņai galvā ceremonijas laikā, izmaksāja valsts kasei pusotra miljona rubļu. Vēlāk ar to kronēs visas vēlākās Krievijas Ķeizarienes. Kronis maksāja tikpat, cik nodokļos gadā valsts kasei tolaik ienesa divas guberņas. Bet tā laika Krievijā tādu bija tikai astoņas. – Jā, šāda pasaka nevarēja turpināties mūžīgi.

1725.gada 28. janvārī Pēteris I mirst.

Un atkal ap šo notikumu netrūkst pretrunīgu nostāstu. – Daļa vēsturnieku to izskaidro ar slimību, kura jau ilgāku laiku ir viņu mocījusi. Tā saasinājusies paša valdnieka neapdomības dēļ. 29. oktobrī viņš piedalījies kādas sēklī avarējušas laivas glābšanā, pats līdz vidum bridis pa ledaino ūdeni, izmircis smagi saaukstējies. Tad sācis atlabt, taču negribējis laist garām gadumijas un Ziemassvētku svinības. Pēc tam viņam ir palicis tikai sliktāk. 23. janvārī viņu pirmoreiz apmeklējis ārsts, angļu ķirurgs Horns. Viņš bijis spiests izdarīt operāciju, nolaist asinis, tomēr stāvoklis neuzlabojās. 24. janvārī Pēteris I licis atsaukt biktstēvu un izsūdzējis tam grēkus un pieņēmis svēto sakramentu. Nākamās dienas viņš juties arvien sliktāk, līdz 27.janvārī nācis pie samaņas viņš pasaucis meitu Annu, lai nodiktētu tai savu pēdējo gribu, taču nepaguvis, jo atkal zaudējis samaņu. – Klātesošie atceras, ka 28.janvārī, sešos no rīta Pēteris izdzisa, bet viņa sieva stāvējusi uz ceļiem pie viņa gultas un lūgusies – atveries debesis un pieņem šo eņģeļa dvēseli! – Par vēlāko de Vilbua raksta. – Visas nākamās 40 dienas kad valdnieka miesas saskaņā ar paražu bijušas izstādītas atvadām, Katrīna regulāri no rīta un vakarā nāca pavadīja pusstundu pie zārka. (…) Viņa lēja asaras tādos daudzumos, ka visi bija pārsteigti un nevarēja noticēt, kā vienas sievietes galvā var satilpt tāds ūdens rezervuārs. Viņa bija pati cītīgākā raudātāja, kādu gadījies redzēt. Un daudzi kā uz izrādi speciāli gāja uz imperatora pili tajās stundās, kad viņa bija pie sava vīra ķermeņa, lai redzētu kā viņa raud un lūdzas. Es pazinu divus angļus, kuri neizlaida nevienu no šīm 40 dienām. (…) Viņa ne tikai sarīkoja viņam tik greznas bēres, kādas vēl nebija redzētas, bet neskatoties uz drausmīgo aukstumu arī visu ceļu kājām pavadīja bēru procesiju. Bez tam viņa piedalījās visos aizlūgumos, kuri turpinājās ļoti ilgi, līdz jutās pagalam slikti. Vieni teic, ka tas bijis no lielām sāpēm, citi – no liela noguruma.

Tomēr visai izplatīta ir arī cita versija par šiem notikumiem.

Lieta tāda, ka neilgi pirms tam, novembrī, ierēdnis Pēterburgas muitā aizturēja Pētera I agrāko adjutantu un valdnieces kambarkungu Vilhelmu (Villims) Monsu. Starp citu, viņš bija valdnieka agrākās favorītes Annas Monsas jaunākais brālis. Bez tam, viņš bija arī cilvēks, kuram bija uzticēta visu ķeizarienes īpašumā esošo muižu pārvaldīšana. Tātad valdnieces uzticības persona. Jaunais cilvēks mēģināja ievest galvaspilsētā kristāla vāzes un sudrablietas, nesamaksājot muitu. Mēģinādams izkulties no nepatikšanām, jaunais virsnieks Pēterburgas muitas priekšniekam parādīja vairākas Katrīnas personīgi rakstītas vēstules, ļoti laipnas, uz speciāla papīra ar valdnieka ģerboņiem. Ierēdnis noturēja vēstules par viltojumu, konfiscēja tās un nodeva savam priekšniekam. Pēdējais savukārt nezināja nekā labāka, kā parādīt tās personīgi valdniekam. Pēterim I sākās greizsirdības lēkme – viņa sieva un viņa bijušās mīļākās brālis … !

Monsa lieta tika nodota izskatīšanai Slepenajai kancelejai. Spīdzināts viņš atzinies gan kukuļu ņemšanā, gan sava dienesta stāvokļa izmantošanā, gan finansu mahinācijās kopā ar Aleksandru Menšikovu, kurš nu jau bija Ižoras kņazs, Svētās Romas impērijas grāfs, feldmaršals, Kara Kolēģijas Prezidents, gvardes Preobraženskas pulka komandieris utt. Un vēl Mons atzinies intīmās attiecībās ar valdnieci. Cik tam visam var ticēt – nezinu.

Bet Aleksandram Menšikovam nu draudējušas nopietnas nepatikšanas, jo par viņa dažādiem pārkāpumiem jau bija ierosinātas vairākas nopietnas tiesu lietas. Līdz tam viņu lielā mērā glāba tieši imperatora uzticības personas un ķeizariskās ģimenes sena drauga statuss. Bet tagad uz viņu patiesi noskaities bija Pēteris I pats, un arī Katrīnai iespējams nu draudēja valdnieka pirmās sievas liktenis. Zināms, ka novembrī valdnieks dusmās iznīcināja savu testamentu, kurā paredzēja troni savas nāves gadījumā nodot Katrīnai. Vilhelms Mons tika sodīts ar nāvi 16.novembrī. Un daļa pētnieku uzskata, ka Pētera I dusmas varētu skart arī viņam tuvos ļaudis, ja vien 28. janvārī viņš nebūtu šo pasauli atstājis. – Savukārt oponenti taujā, kādēļ iznīcinājis testamentu un sodījis Monsu jau novembrī, Pēteris sekojošo divarpus mēnešu laikā tā arī nav ķēries klāt nedz Katrīnai, nedz Menšikovam? Pēdējo iznīcināt, ņemot vērā daudzās tiesu lietas, taču nebūt nebijis grūti …? – Vārdu sakot, viedokļi valdnieka nāves sakarā joprojām, nu jau daudzus gadsimtus pēc notikušā, tiek izteikti dažādi.

Tā vai citādi, bet valdnieks bija miris. – Un jau viņa pēdējās dienās dažādi grupējumi sāka izvērtēt jaunu troņa kandidātu iespējas. Bez jau kronētās Katrīnas uz troni, kā izrādās, varēja pretendēt – savulaik Pētera I paša tiesātā dēla Alekseja mazgadīgais dēls Pēteris, ko atbalstīja Senāts un daļa Sinodes. Daļa galminieku pārsprieduši, vai tagad kronētas nevarētu tikt arī Katrīnas trīs meitas – Anna, Elīzabete un Natālija (jaunākā gan tikai nedaudz pārdzīvos tēvu, viņa mirs martā). Bez tam daudzi, īpaši no Maskavas vecās aristokrātijas vidus, par likumīgo carieni joprojām uzskatīja klosterī mītošo valdnieka pirmo sievu, carieni Jevdokiju. Vienīgi Pētera I vecākā brāļa cara Ivana meitas – Katrīnu Joanovnu (Meklenburgas hercogieni) un Annu Joanovnu (Kurzemes hercogieni) tobrīd gan nevienam vēl nebija ienācis prātā uzskatīt par iespējamām troņa pretendentēm. Viņas uz politiskās skatuves parādīsies vēlāk.

Bet, padzirdējuši par briestošo politisko konfliktu ap Katrīnu sapulcējās mirušā Pētera tuvākie līdzgaitnieki. Neliela, bet ļoti ietekmīga grupa. To priekšgalā bija – mums jau zināmais kņazs un Preobraženskas pulka komandieris Aleksandrs Menšikovs, tad valsts ārlietu ministrs grāfs Pjotrs Tolstojs, flotes komandieris ģenerāladmirālis grāfs Fjodors Apraksins un galma Semjonovskas pulka komandieris P. Buturlins. Jau pāris naktis pirms Pētera I aiziešanas abi pulku komandieri apmeklēja savas vienības un deva instrukcijas virsniekiem, gadījumam ja ievajadzētos militāra spēka.

Kad galvaspilsētu aplidoja ziņa par valdnieka nāvi, Ziemas pilī ieradās Valdošā Senāta senatori, Svētās sinodes locekļi, galminieki. Notika dvēseles aizlūgumi. Un vienlaikus troņa zālē desmitos no rīta atklāja Senāta ārkārtas sēdi, kurā piedalījās arī augstākās Sinodes un galma amatpersonas. Pieaicināja arī valdnieka ģimenes locekļus. Sprieda, kam būt uz troņa, jo valdnieka testaments nav atrodams? Katrs grupējums bija ieradies jau ar gatavu programmu. Menšikovs, Tolstojs, Apraksins piedāvāja parakstīt jau iepriekšsagatavotu manifestu par imperatores Katrīnas I kāpšanu tronī. Taču kņazi Repini, Goļicini, Dolgorukiji u.c. vecās bajāru aristokrātijas pārstāvji paziņoja, ka likumīgs mantinieks šādā stāvoklī ir mirušā valdnieka deviņgadīgais mazdēls, tiesātā Alekseja dēls Pēteris. Zālē izcēlās apmulsums. Bet tad pils laukumā iesoļoja un kaujas kārtībā nostājās abi gvardes pulki. Savukārt pulku virsnieki ienāca pilī un nosprostoja troņa zāles izejas.

Kad bajāru grupējuma pārstāvis, nesen ieceltais Kara Kolēģijas Prezidents, kņazs Ivans Repins skaļā balsī noprasīja – kurš uzdrošinājies bez viņa ziņas atvest pulkus? Semjonovskas pulka komandieris Buturlins viņam tikpat skaļi atcirta – pulkus atvedu es, pēc viņa ķeizariskās majestātes Katrīnas Aleksejevnas gribas, kurai visiem padotajiem būs klausīt, ieskaitot arī Tevi… ! – Pēc tam Maskavas aristokrātijas pārstāvjiem nekas neatlika, kā pakļauties.

Katrīna viena Krievijas tronī valdīja divus gadus. Viņa nebija stipra valdniece. Faktiski valdīja un Pētera reformas turpināja tie ļaudis, kuri bija viņai palīdzējuši saglabāt varu. Tie arī veidoja jaundibināto ķeizarienes slepeno padomi. Tās priekšgalā bija Menšikovs. – Tomēr no otras puses, vai var prasīt, lai visus varas grožus un valdīšanas smagumu pilnībā uzņemtos zemnieka meita, kura līdz šim tomēr vairāk bija rūpējusies par mājīgumu ģimenē un bērnu audzināšanu. – Taču, neskatoties uz to, pēc laikabiedru liecībām, Katrīnas I laikā valsts vadīta labāk nekā vēlāk – Annas Ivanovnas, Ivana VI un reģentu Pētera Bīrona un Annas Leopoldovnas laikā. – Katrīna I nomira 1727.gada 6.maijā, bet Krievijas galmā ar to sākās lielo juku laiks.

ĶEIZARIENES RADI

Katrīnas radi un viņu liktenis, tā ir vēl viena tēma, ap kuru vēsturisku spekulāciju netrūkst. Tāpēc visai bieži lasāms, ka par viņiem nekā konkrēta zināms nav. Taču tā gluži nav. Katrīna nebija egoiste un savus tuvākos radiniekus neaizmirsa.

Vēl 1712. gadā, tūdaļ pēc laulībām cariskā ģimene apmeklēja Livoniju. Taču, iesējams, kaut kas šajā pirmajā braucienā nebija sanācis kā domāts, jo, satopot Rīgā Krievijas pārstāvi Kursas hercoga galmā Besstuževu, Pēteris un Katrīna uzlika tam par pienākumu noskaidrot viņas radinieku likteni Kurzemē. Tiesa, tikai pēc trim gadiem, 1715. gada 25.jūlijā tika beidzot rakstīts sūtņa augstāk citētais ziņojums, un ar to lieta atkal apstājās. – Iespējams, ka jaunā, pārsvarā svešos ļaudīs augusī cariene, redzēt savus radus tobrīd īpaši nealka.

Taču, 1721.gada vasarā cara ģimene atkal bija Rīgā. Un šoreiz Katrīnai piekļuva zemniece Kristīne no Vulfenšilda muižas pie Ķeguma. Tā izrādījās carienes māsa. Viņa stāstīja, ka tai esot vēl divi brāļi Kārlis un Fridrihs, un vēl – māsa Anna. Viss sakrīt! Un Katrīna apbalvojusi māsu ar naudu, un pavēlēja tai atgriezties Vulfenšilda muižā pie vīra un bērniem. Lika dzīvot klusi, nelielīties un gaidīt izsaukumu. Galu galā, radi paliek radi. – Pēc šīs sarunas Katrīna izsaukusi uzticības personu, sekretāru Makarovu, un pavēlējusi tam atrast savu tēvu Zāmuēlu (Samuilu) Skavronski. Sekretārs šo rīkojumu pāradresēja ģenerālgubernatoram Repinam.

Meklēja carienes tēvu ilgi. Neatrada! – Toties Ezervišķos, 18 kilometru uz ziemeļiem no Daugavpils, atrada Kārli Skavronski, kurš, ja var ticēt Greja rakstītajai Pētera I biogrāfijai, bijis kādas Kurzemes pasta stacijas zirgu puisis. Viņu bez liekas kņadas, stingrā apsardzībā nogādāja Pēterburgā, tad Carskoje Selo.

Tiesa arī šim stāstam atrodama cita versija. Un vainīgs te atkal ir de Vilbua. Pēc viņa rakstītā, valdnieces brāli nejauši atpazinis Polijas ārkārtējais sūtnis, kurš no Maskavas steidzies uz Drēzdeni. Vienā no Kurzemes pasta stacijām viņa uzmanību piesaistījis iedzērušu zirgu puišu strīds. Precīzāk tas, ka viens no strīdniekiem būdams aizskarts, aizgriezies, pie sevis caur zobiem rūkdams – ja es bilstu kaut vārdu saviem radiem, šiem ļaudīm nāktos bargi nožēlot savu nekaunību! Šī lepnā, iecirtīgā zirgu puiša seja poļu diplomātam nelikusies gluži sveša. Tāpēc viņš pavaicājis pasta stacijas sulainim – kā vīru sauc? Izrādījās, Kārlis Skavronskis! Attapis, ap ko lieta grozās, polis tūdaļ uzskatījis par derīgu šo notikumu, it kā jokojot pieminēt vēstulē kādam draugam Krievijas galmā. Galminieks savukārt vēstuli tūdaļ parādījis valdniekam.- Tad Pēteris I neko nesakot Katrīnai nolēmis ziņu pārbaudīt. Vēstulē ģenerālgubernatoram Repinam Rīgā viņš neiedziļinoties sīkumos pavēlēja: atrast cilvēku kura vārds ir Kārlis Skavronskis; izdomāt iemeslu lai viņš ierastos Rīgā; aizturēt viņu – nenodarot tam nekāda ļaunuma; zem drošas apsardzes nogādāt viņu policijas iecirknī pie šejienes tiesas kā atbildētāju kādā izdomātā tiesas procesā.

Valdnieka rīkojums ticis izpildīts burtiski. Repins sastādījis aktu, kurā Skavronski apvainoja strīda uzsākšanā. Savukārt „izmeklētājs”, kāds ģenerālleitnants, valdnieka uzticības persona, lietu mazāk risināja, bet vairāk mudžināja un ievilka. Viņa galvenais uzdevums bija „aizdomās turamo” novērot, saprast – kas viņš ir par cilvēku, uzzināt par viņu un viņa radiem iespējami vairāk, un ziņot par saviem novērojumiem caram. Savukārt, pašu „aizdomās turamo” kurš nu nekādi nevarēja saprast, kas ap viņu notiek, pamazām pārņēma izmisums, par bezgalīgo „tiesvedību” kura nebeidzās un nebeidzās. Visbeidzot, kad bija pilnīgi skaidrs, ka atrastā persona patiesi ir Katrīnas brālis, viņam it kā nejauši ieteica, tā kā ģenerālleitnants viņa lietu pilnībā ir „saputrojis”, vajagot meklēt taisnību pie cara paša personīgi. Tā Kārlis Skavronskis vests uz galvaspilsētu.

Intrigā iesaistītie stādījuši viņu priekšā valdniekam galminieka Šepeļeva namā, kur pēdējais bija ieradies it kā uz pusdienām. Šeit arī cars viņu ļoti rūpīgi iztaujājis, līdz pilnībā pārliecinājies, ka viņa priekšā patiesi ir Katrīnas radinieks. Tad nu viņš nolēmis savu sievu un jaunatrasto rada gabalu nedaudz izjokot. Tāpēc, „prasītājam” pavēlējis atnākt rītu, bet pats solījies noskaidrot – kas šai lietā būtu darāms? – Nākamajā dienā viņš jau uz pusdienām ieradies kopā ar Katrīnu.

Kad maltīte bija beigusies istabā atkal tika ielaists Kārlis. Viņš ienācis un ļoti uztraucies griezās pie cara. Bet tas izlikdamies, ka piemirsis, par ko vakar runāts mēģināja šajā sarunā iesaistīt arī Katrīnu. Beidzot arī viņa pievērsusies lūdzējam, tad nosarkusi, nobālējusi un izmainījusies sejā. Tad izspiedusi – jā … ! Bet Pēteris viņu pārtraucis pusvārdā: „Ja es esmu visu pareizi sapratis, tad šis cilvēks ir Tavs brālis!” – Tad griezies pie Kārļa: „Skūpsti tūdaļ viņas svārku malu un roku, kā ķeizarienei – un pēc tam vari apkampt viņu arī kā brālis.” Pēc šiem vārdiem pārsteigtā Katrīna esot paģībusi.

Kad viņu izdevies atžilbināt, cars atvainodamies teicis.– Nav ko sarkt, es viņu atzīstu par savu radinieku, un ja viņš izrādīsies lietas koks, es no viņa iztaisīšu cilvēku! Tā sākušās Kārļa Skavronska gaitas pie galma.

No sākuma viņš gan vēl kādu laiku mitinājies pie valdnieka uzticības personām. Atkal bijusi vajadzīga zināma konspirācija. Taču vienlaikus, gandrīz visu 1723.gadu tika kārtota arī Kārļa ģimenes pārvākšanās uz galvaspilsētu. Un tā kā Katrīna ar brāli un sevi izspēlēto joku Pēterim ļoti bija ņēmusi ļaunā, tad pret valdnieces brāļa ģimeni izturējušies ārkārtīgi korekti. Vairākkārt braukuši pierunāt viņa sievu Mariju pārcelties pie vīra. Stāstījuši, ka viņam nu tagad pilnīgi nekā netrūkstot. Līdz beidzot tikai 1724.gadā viņa kopā ar meitām Katrīnu un Annu, vēlāko Menšikova vedeklu četrpdsmitgadīgo Sofiju, viņas vienaudzi dēlu Antonu, vēlāko dzimtas turpinātāju astoņgadīgo Mārtiņu, un piecgadīgo Jānīti beidzot tomēr pierunāta ierasties galvaspilsētā.

Brālim iemācīt galma manieres bijis grūti. Bet tāpēc Katrīna vēl jo enerģiskāk ķērusies pie savu brāļa bērnu izglītošanas. Abi dēli Jānis un Mārtiņš skoloti pie tolaik tikko dibinātās Krievijas Zinātņu Akadēmijas. Bērnu mācīšanu ļoti atbalstījis arī viņu tēvs – jaunieceltais grāfs Kārlis Skavronskis. Par to liecina kaut vai šāda viņa vēstule. – Viņa augstlabdzimtībai, Akadēmijas inspektoram Baiera kungam. Augsti godājamais inspektor Baier. Tā kā esam dzirdējuši, ka mūsu bērni, lai apgūtu valodas, atrodas informatora Švanvica mācībā, Jūsu uzraudzībā Akadēmijā, pazemīgi lūdzu Jūs vērst uzmanību arī uz to, lai mūsu bērni ne mazāk kā zinātnes apgūtu prasmi labi uzvesties un dzīvot tīrīgi, par šo pakalpojumu būsim Jums pateicīgi un gatavi pakalpot un neaizmirsīsim Jūs apbalvot. Pilnībā būdams pārliecināts par veiksmi, Jūsu augstlabdzimtības padevīgs kalps grāfs Kārlis Skavronskis.

Vienlaikus 1724.gadā Rīgā pie ģenerālgubernatora Repina piekļūst valdnieces māsa Kristīne ar vēstuli, kuru lūdz nosūtīt carienei. Tajā viņa sūdzas, ka muižas īpašnieks Vulfenšilds slikti izturas pret viņu un viņas ģimeni, kā pret parastiem zemniekiem. – Repins šajā sakarā uz galmu raksta. – Tie abi (Kristīne un viņas vīrs Sīmanis) ir cilvēki ne pārāk gudri un mazliet pļāpīgi. Kā nācis dzirdams, viņi jau daudziem par savu radniecību ir izstāstījuši. Tāpēc man būtu ērtāk viņus savākt un novietot vietā, kur viņi būtu ērtāk uzraugāmi… – Uz to ķeizarienes sekretārs Makarovs atbild – valdnieces radiniekus derētu turēt kādā klusā vietā pie laba uztura un apģērba… – Pēc šis vēstules Repins arestē visu Kristīnes ģimeni. Tāpat tiek arestēta Katrīnas brāļa Frīdriha (Fjodora) ģimene. Izvieto viņus Rīgā, speciāli šim mērķim īrētā ēkā – mājas arestā. Pie nama tiek novietota militāra sardze, un iemītniekiem aizliegts māju atstāt, neņemot vērā nekādus aizbildinājumus.

Tanī pat laikā turpinās māsas Annas meklēšana. – Pēc Kristīnes stāstītā viņa ir precējusies ar zemnieku un dzīvo Latgalē, kura tolaik ir Polijas valsts sastāvdaļa. Turp nākas nosūtīt militāro izlūku. Šis krievu virsnieks ceļojis ar prūšu virsnieka dokumentiem. Repina sūtnis trīs reizes brauca uz Latgali, līdz Jaunaglonā, 4 kilometri ziemeļos no Aglonas Kameņecas muižiņā atrada meklētos. Ļaudis nebija no turīgajiem. Motīvu, ar kādu „prūsis” interesējies par zemniekiem, hronisti nav fiksējuši. Visai ticams, ka viņš uzdevies par muižnieku, kurš meklē sev kalpotājus. Meklētajai ģimenei aizceļot nekas nav bijis pretī. Vienīgi vietējā stārastiene Rostovska iebildusi, jo ķeizarienes radi it kā bija iekūlušies parādos. Tikai pēc tam, kad viltus prūšu virsnieks bija samaksājis stārasta atraitnei prasītos 100 rubļus, viņam tika ļauts ļaudis vest sev līdzi. – Tā 1725.gada beigās Repins beidzot varēja ziņot uz galvaspilsētu, ka Visaugstais rīkojums izpildīts un visi ķeizarienes radi savākti Rīgā vienkopus.

Savulaik vēsturnieku rokās ir pabijis toreiz Rīgā ceļojumam sagatavoto personu saraksts. – Visupirms Kristīne Samuilovna un viņas vīrs Sīmanis Henriha (Indriķa) dēls. Vēlāk viņu muižnieku dzimtas uzvārds, atvasināts no vīra tēvavārda, būs Genrikovi. Kopā ar vecākiem – divpadsmit gadīgais Andrejs, deviņgadīgā Marija, sešgadīgais Jānis un divgadīgā Marta. – Tālāk valdnieces otra māsa Anna Samuilovna un viņas vīrs Mihails Jefima dēls, vēlākie Jefimovski. Un viņu bērni – piecpadsmitgadīgais Jāzeps, trīspadsmitgadīgais Jānis, desmitgadīgais Jēkabs un piecgadīgais Andris. – Viens pats uz Pēterburgu ceļā devās Katrīnas brālis Frīdrihs Skavronskis. Gaidīšana vairāk kā gadu mājas arestā Rīgā izrādījās pārāk smags pārbaudījums viņam un viņa ģimenei.

Ģenerālgubernators šajā sakarā raksta. – Viņa sieva un pameitas ar asarām lūdza viņas atstāt Rīgā. Un arī vīrs viņas atlaida. – Zinot vēlākos notikumus, šķiet saprotams arī iespējamais notikušā cēlonis. Vēlāk Fridrihs ticis pie naudas, to noslīcināja pudelē. Gūsta pārbaudījums un vīra dzeršana – cik saprotami! Kas ar Fridriha Rīgā palikušajiem ģimenes locekļiem noticis vēlāk? Par to vēsture klusē.

Visbeidzot 1726.gada 29. janvārī no galvaspilsētas ieradās ilgi gaidītais kurjers ar rīkojumu doties ceļā! Kurjers sev līdzi atveda trīs lapsādas un piecus gabalus auduma. Sievietēm un bērniem tērpus pašuva no mīkstāka materiāla, bet vīriešiem no vadmalas. Un 21. februārī Repins var rakstīt. – Šodien zināmās personas devušās ceļā. Viņu pārvešanai doti 17 vezumi un ceļa naudas 56 rubļi, 10 kapeikas, bet pārtikai dots 50 rubļu, bez tam līdzi dots apģērbs un apavi. Viņi brauc kopā ar seržantu Mikuļinu…

*

Ķeizarienes ģimenes ierašanās Pēterpilī kļuva par sensāciju. Viņus novietoja nelielā mājā Streļņas pusē. Un visa gada garumā viņi bija visdažādāko baumu objekts. Galvaspilsētas publika viņos saskatīja iespējamos favorītus. Bet interese kāpa vēl vairāk, kad 1727.gada 5.janvārī ķeizariene saviem abiem brāļiem piešķīra grāfu titulus. Beidzot baumu dēļ ķeizarienei pat nācās izdot ukazu, un, piedraudot ar nāves sodu, aizliegt tenkot par imperatora ģimenes locekļiem.

Un var jau būt, ka arī bija par ko tenkot? – Ja var ticēt laikabiedru atmiņām un jo īpaši Geldinga grāmatai „Rosijskie izbraņiki”, Frīdrihs pamazām nodzērās. Visbeidzot Katrīna neatradusi nekā labāka, kā apprecināt viņu ar savu galma dāmu Saburovu. Abi jaunlaulātie nosūtīti uz viņiem dāvāto muižiņu pie Maskavas. Taču bijis jau par vēlu. Jaunizceptais grāfs dzēris visu ceļu. Nepārstājis dzert arī sasniedzis ceļojuma gala mērķi. Un, tā arī pie sajēgas nenācis, nomiris. – Patiesi skumjš stāsts.

Otram brālim gan pēkšņā bagātība un augstais stāvoklis par ļaunu nenāca. – Jā, Katrīna nebija skopa! – Galvaspilsētā viņa Kārlim uzdāvināja lepnu mūra namu ar visu iekārtu, dārglietas un lepnas drēbes. Kā dāvanas nāca arī vairākas muižas. Un, lai arī vienlaikus viņam bija piešķirts galma kambarkunga amats, viņš ķērās pie saimniekošanas savos īpašumos. Starp dāvinājumiem bija arī nelielā Gori, pie Okas (Nagornojes) upes 160 km no Maskavas. Galma kancelejas pārziņā tā bija nonākusi nomirstot iepriekšējam īpašniekam, militārajam vēsturniekam A.Šeņinam. Un šeit Kārlis Skavronskis sāka būvēt lepnu rezidenci. Tā joprojām esot arhitektūras pērle šajā nelielajā pilsētiņā.

Savu vecāko meitu Katrīnu Kārlis Skavronskis izdeva pie barona Nikolaja Korfa, savukārt jaunākā Anna mīlestības dēļ apprecējās ar jauno grāfu Vorocovu, Elizabetes laika Krievijas vicekancleru un Pētera III kancleru. – Kārļa Skavronska dēls Jānis (Ivans) Skavronskis 23 gadu vecumā jau bija kapteinis gvardes Izmailovskas pulkā. Strauji kāpa pa karjeras kāpnēm. Vienīgi 1741.gadā pie Vil-manstrandas viņu nelaimīgi ievainoja. Un pēc gada viņš nomira, tā arī nesasniedzis 25 gadu vecumu. Mārtiņam gāja labāk. Viņš apprecēja galma dāmu, baronesi Mariju Strogonovu un savas māsīcas ķeizarienes Elīzabetes valdīšanas laikā, taisīja spīdošu karjeru. Viņš kļuva par ģenerāl-anšefu, viņa augstības galma ober-hofmeitaru, senatoru, kambarkungu, bija apbalvots ar abu tā laika Krievijas ordeņu augstākajām šķirām, kā arī ar Polijas Baltā Ērgļa ordeni. Viņi abi ar sievu kalpoja galmā arī vēlāk, līdz pat Katrīnas II laikiem. Marija pat tikusi apbalvota ar ļoti augsto Katrīnas ordeņa II šķiru. Un viņu ģimenē bija trīs bērni – Elizebete, Pēteris un Pāvils. Tiesa, pirmie divi bērni mira vēl pavisam mazi. Toties Mārtiņa dēls un Kārļa mazdēls Pāvils Skavronskis apprecēja Mariju Engelhart un arī taisija labu karjeru. Viņš bija Katrīnas II īstenais kambarkungs un vēlāk viņas sūtnis Neapoles galmā. Ģimenē bija divas meitas – Katrīna un Marija.

Diemžēl Pāvils Skavronskis nomira jauns. Un līdz ar viņu, liekas, dzimtu atstāja arī nama svētība. – Materiālā un sabiedriskā prestiža ziņā gan viss joprojām bija kārtībā. Viņa atraitnes roku lūdza itāļu kontradmirālis Krievijas valdnieku dienestā Jūlijs-Renats Litta. Kad imperators Pāvils pieņēma Maltas ordeņa lielmestra titulu, par viņa vietvaldi ordeņa lietās un faktisko vadītāju kļuva Litta. Dzimta nu saucās kņazi Skavronski, grāfi Littas. Vēlāk admirālis kļuva arī par Valsts Padomes locekli. Bet tā kā pašam Littam bērnu nebija, tad audžumeitas Katrīna un Marija kļuva par viņa luteklēm. – Meitenes baudīja pašu labāko, ko vien par naudu var nopirkt. Viņas spīdēja sabiedrībā, kur bieži viesi bija rakstnieki – Krilovs, Karamzins, Žukovskis, Gribojedovs, Ļermontovs, kur mēdza apgrozīties Puškins. Taču, kad pienāca precību laiks, patēvs ilgi meklēja vīrus savām izlutinātajām un izvēlīgajām pameitām.

Beidzot, viņš šajā pasākumā iesaistīja pat pašu imperatoru Pāvilu. Pēdējais, daudz nedomādams, izprecināja kaprīzo skaistuli Katrīnu jaunajam ģenerālim, kņazam Pjotram Bagrationam. Tā grāfiene Katrīna kļuva par ķnazi Bagration. Tomēr laikam jau šī ģimenes dzīve laimīga nav bijusi. Vai gan citādi leģendārais ģenerālis pēc pusotra gadu desmita, Borodinas kaujas priekšvakarā draugu lokā būtu pukojies. – Pats nezinu, esmu precējies, vai nē. Sieva Vīnē ar Austrijas ministriem koķetē, bet es šeitan ar Napoleonu karoju … – Borodinas kauja viņam izrādījās pēdējā. Bērnu šim pārim nebija.

Katrīna Bagration vēl kādu laiku spīdēja galvaspilsētu salonos un Eiropas kūrortos. Bet tad 1829.gadā nomira viņas māte, pēdējais cilvēks, kurš viņu saistīja ar Krieviju. Un Katrīna nolēma visus savus īpašumus pārdot valstij, un atstāt Krieviju. 1848.gadā par īpašumiem viņai tika noskaitīti 1,060,972 rubļi sudrabā. Ar šo, tiem laikiem fantastisko kapitālu, viņa dzīvoja ārzemēs un apprecējās otrreiz – šoreiz ar lordu Goudenu.

Arī jaunākajai māsai ar ģimenes dzīvi īpaši neveicās. Visupirms, laulības ar grāfu Pēteri Pālenu. Tad šķiršanās un laulības ar grāfu Adamu Ožarovski. No pirmās laulības viņai bija meita – grāfiene Jūlija Pālena. Un arī šī pēdējā dzimtas tiešā atvase precējusies vairākkārt – ar grāfu Samoilovu, franču ārstu Perrī un visbeidzot – ar franču grāfu de Mornē.

Krievijas impērijas grāfu dzimtu reģistrā ir ieraksts – Skavronsku dzimta izdzisusi 1793. gada 23. novembrī, mirstot tās pēdējam vīriešu kārtas pārstāvim – Skavronskim Mārtiņam Pāvila dēlam Neapolē. – Tā pārstāja pastāvēt ķeizarienes Katrīnas brāļu dzimta.

*

Arī abu savu māsu ģimenes Katrīna apdāvināja ar naudu un īpašumiem Piemaskavā. Muižiņas esot bijušas kaimiņos un dažas pat kopīpašumā. Tāpēc dažkārt no šādiem kopīpašumiem vēlāk cēlušies ķīviņi. Bet visumā, Kristīnei un Annai par savu kronēto radinieci sūdzēties būtu grēks. – Arī viņu bērni tikuši skoloti un vēlāk ieņēmuši augstu stāvokli. Bet abu šo dzimtu zvaigžņu stunda iestājās, kāpjot tronī Katrīnas I meitai Elīzabetei.

Šim notikumam ir neliela priekšvēsture.

Pirms nāves Katrīna I sastādīja testamentu. Tā mērķis bija samierināt Pētera I pēcnācējus no pirmās un otrās laulības. Saskaņā ar to viņa par savu pēcteci iecēla valdnieka tiesātā dēla, careviča Alekseja mazgadīgo dēlēnu Pēteri Aleksejeviču. Zēns tronī kāpa, kā Pēteris II. Tāpat viņa noteica, ka, ja Pēteris II nomirst neatstājis mantiniekus, tronī jākāpj viņas pašas meitai Elīzabetei.

Diemžēl pēc mazgadīgā Pētera II kronēšanas galmā tūdaļ sākās asa cīņa par aizbildniecību. Visupirms aizbildņi bija Menšikovi, tad cita bajāru dzimta Lopuhini. Katrai partijai bija savi piekritēji. Sākās intrigas, dažādi samezglojumi un vispār cīņa par varu. Tā tas turpinājās līdz 1730. gada 19. janvārī piecpadsmitgadīgais Pēteris II mira no bakām.

Tad Slepenā padome, kurā nu dominēja Lopuhini, nolēma Katrīnas I testamenta prasības ignorēt. Viņi aicināja tronī jau paveco Pētra I māsu, Kurzemes hercoga atraitni Annu Joanovnu. Padomei viņa likās viegli vadāma. Taču uzkāpusi tronī šī valdniece, izmantojot galma grupējumu cīņu, visus valdīšanas grožus atdeva savam favorītam Kurzemes muižniekam Bīronam, cilvēkam – kurš rāvās pie varas visiem līdzekļiem. Rezultātā līdz pat 1917. gadam Bīrona valdīšanas laiku Krievijā atcerējās kā pašu asiņaināko šīs valsts vēsturē. Valdnieces popularitāte, protams, mazinājās. Tā kritās vēl vairāk, kad neilgi pirms savas nāves viņa par troņmantinieku pasludināja savas savulaik Maklenburgas hercogam izprecinātās māsas Katrīnas Ivanovnas meitas Annas Leopoldovnas trīs mēnešus veco dēlēnu Joanu. Atkal bērns tronī, atkal būs jukas un cīņa par aizbildniecību. Un pie tam vēl bērns – ārzemnieks. Tas nepatika ļoti daudziem – gan galmā, gan armijā. Taču neskatoties uz to, pēc Annas Ivanovnas nāves 1740.gada 17. oktobrī šo zīdainīti kronēja kā Ivanu VI.

Vienlaikus atsākās cīņa par reģenta vietu un reālo varu. Sākotnēji aizbildnis bija Annas Ivanovnas favorīts Bīrons – nu jau Kurzemes hercogs. Taču tad, naktī no 8. uz 9. novembri cits pretendents, feldmaršals Minnichs, viņu gāza, apcietināja un vēlāk notiesāja uz nāvi. Tad par reģenti kļuva bērna māte Anna Leopodovna, kura gan atcēla nāvessodu bijušajam reģentam, tomēr nosūtīja viņu kopā ar visu ģimeni un tuvākiem draugiem mūža trimdā uz Sibīriju.

Lieki teikt, ka no šādām nepārtrauktām galma cīņām un jucekļa bija noguruši visi, gan galms, gan armija, gan augstākā ierēdniecība. Tāpēc, kad vēl pēc gada, naktī no 1741.gada 24. uz 25. novembri, Pētera I un Katrīnas meita Elīzabete ar gvardes palīdzību pārņēma varu, pamatojot savas prasības ar mātes testamenta novēlējumu, galvaspilsēta viņu apsveica ar gavilēm.

Lai atņemtu varu Annai Leopoldovnai, apcietinātu Minnichu, padzītu no valdības un galma iepriekšējās valdnieces ielikteņus – pārsvarā Baltijas vācu izcelsmes muižniekus, enerģiskajai Elizabetei bija vajadzīgi palīgi. Un kas šajā darbā varētu palīdzēt labāk kā pašas radi – brālēni un māsīcas. – Cik lielā mērā katrs no viņiem bija iesaistīts apvērsuma organizēšanā zināms nav. Bet 1742.gada. 25. aprīlī, jaunās ķeizarienes Elīzbetes kronēšanas dienā, Gendrikovi un Jefimovski kļuva par grāfiem. Un arī turpmāk Skavronski, Gendrikovi, Jefimovski bija savas kronētās māsīcas stiprs un drošs balsts.

Kristīnes un Sīmaņa Genrikovu dēls Andrejs kļuva par galminieku un Svētā Ņevas Aleksandra ordeņa kavalieri. Un Krievijas galmā viņš kalpoja līdz pat Katrīnas II kāpšanai tronī, kad viņu iecēla par Kavalergardu korpusa šefu. – Viņa brālis Jānis, jeb krieviski Ivans – sākumā izvēlējās profesionāla karavīra karjeru. Kā jaunākais virsnieks veiksmīgi piedalījās vairākās militārās kampaņās. Ar centību, drosmi un attapību uzkalpojās līdz kapteiņa pakāpei. Apvērsuma laikā viņš bija galvaspilsētā un, kā domā pētnieki, bija viens no tā šaurā Elizabetes piekritēju loka, kuri izstrādāja rīcības plānu. – Pēc apvērsuma viņš kļuva par kapteini gvardes Preobraženskas pulkā. 1744.gadā bija jau brigadieris. Bet, kad Krievijā iebrauca vācu princese Katrīna Aleksejevna, nākamā Katrīna II, imperatore Elīzabete norīkoja savu brālēnu par kambarkungu šīs personas „mazajā galmā”. Tā viņš kļuva par nākamās ķeizarienes tuvāko padomdevēju. Vēl 1747.gadā māsīca Elzabete viņam piešķīra ģenerālmajora pakāpi un padarīja par Svētās Annas ordeņa kavalieri. Veicās viņam arī ģimenes dzīvē. Gendrikovs Jānis (Ivans) bija precējies ar Elizabeti Buturlinu. Viņiem bija deviņi bērni – Ivans, Andrējs, Sergejs, Dimitrijs, Elīzabete, Varvara, Katrīna, Aleksandra, Sofija.

Arī abas viņu māsas bija valdnieces uzticības personu lokā. Marija bija valdnieces mīlule un pēc apvērsuma jau 17 gados tika iecelta par galma dāmu. Bet ierodoties Krievijā troņmantinieka līgavai, vēlākajai ķeizarienei Katrīnai II, Elizabete iecēla Mariju par viņas oberhofmeistarieni – tātad viņas privātās dzīves kārtotāju. Mariju apņēma galma obercermonijmeistars Nikolajs Čoglokovs Arī viņš bija valdnieces uzticības persona. Viņam tā vēlāk uzdeva uzraudzīt mazgadīgo Pēteri III. Bet, kad Čoglokovs mira, atraitni apņēma ģenerālprokurors un ievērojams rūpnieks Gļebovs. – Savukārt Marijas māsa Marta apprecējās ar galma kambarkungu, ģenerāli Safonovu.

Bet vēlāk grāfu Gedrikovu dzimtas atvases ieņēma atbildīgus posteņus Krievijas valdībā un galmā līdz pat 1917.gada revolūcijām. Šodien internetā pieejamajā Krievijas grāfu dzimtu reģistrā norādīts, ka pēdējais šīs dzimtas vīrietis miris 1936.gada 2. februārī. Tātad grāfu Gendrikovu dzimta atzīta par izdzisušu salīdzinoši nesen.

Visbeidzot ķeizarienes Katrīnas I otrās māsas Annas Jefimovskas ģimene. Atzīšos, ka par to izdevās noskaidrot vismazāk. Lai arī zināms, ka 1841.gadā Pēterburgā ir iznākusi krievu vēsturnieka Konstantīna Borozdina rakstīta šīs dzimtas vēsture, šo bibliogrāfisko retumu atrast nemaz nav tik viegli. – Pagaidām zinu vienīgi, ka no četriem Annas un Mihaila dēliem – Jāzepa, Jāņa, Jēkaba, Andra- kuri no Rīgas ieradās Pēterpilī, Krievijas muižniecības reģistros un dažādos rādītājos parādās tikai divi – Andrejs un Ivans (Jānis). Tātad Jāzeps un Jēkabs iespējams drīz ir miruši. Zināms, ka māsīcai Elīzabetei kāpjot tronī, Andrejs un Ivans kļuva par grāfiem. Andrejs Jefimovskis māsīcas laikā ir galma hofmaršals, bet Katrīnas II laikā viņš kļuva par ģenerāli. Arī Ivans Jefimovskis vecumdienas sagaidījis ģenerālmajora dienesta pakāpē. Abi augsti apbalvoti, tomēr sīkāk par viņu un viņu pēcnācēju dzīvi atrast neko neizdevās. Tiesa atradu norādes, ka šī varētu būt vienīgā Katrīnas tuvāko radu dzimta, kurai līdz mūsdienām izdevies saglabāt nepārtrauktu vīriešu līniju un tātad uzvārdu un titulu. Pēc atmodas uz šo titulu pretendē kāda Krievijā šobrīd dzīvojoša ģimene. Taču cik lielā mērā šo ļaužu prasības ir pamatotas, oficiāli noskaidrots nav. – Tas arī viss!

*

Par Katrīnas tuvākiem radiem, tas arī varētu būt viss. Ja vien nevēlamies vēl citēt viedokli, kuru par savas vārda māsas ģimeni pēc pusgadsimta dienasgrāmatā atstājusi vēlākā ķeizariene Katrīna II. Pēc šīs valdnieces domām – Viņi nebija nekādi ļaudis, kurus būtu vērts rādīt lielajai pasaulei, jo viņi visi bija dzērāji un muļķi, un viņiem visās lietās un vietās spīdēja cauri viņu zemā izcelšanās…

Starp citu, no Katrīna II dienasgrāmatām izriet, ka Katrīnas I radinieku sakarā visai bieži lietot vārdi – čuhna, čuhonci, čuhonskaja radņa u.c. Daži vēstures pētnieki uz šī vēstures avota pat balsta teoriju par Katrīnas I somisko izcelšanos. – Jo tie taču arī Krievijā tā saukti. – Protams, var jau iebilst, ka arī vēl pavisam nesen no dažu augstprātīgāku „padomju biedru” puses šo apzīmējumu nācās dzirdēt – ij lietuviešiem, ij igauņiem, ij latviešiem, ij vēl dažam labam. Tikai vai ir vērts? Bet interesenti šajā jautājumā var vērsties pie jau pieminētā Ernesta Bleses raksta „Mūsu kādreizēji bagāti radi” žurnāla „Ceļa zīmes” 1955.gada 25. numurā. – Vienīgi varu vēl pieminēt, ka Blese, analizēdams Katrīnas II dienasgrāmatas, atradis, ka šī no Vāczemes nākusī Krievijas valdniece visai bieži jaukusi tolaik neatkarīgo Somiju ar pakļauto Vidzemi, bet vidzemniekus ar somiem. Un sodījusies palaikam, ka svarīgus un smalkus posteņus galmā vēl kopš Katrīnas I laikiem te ieņemot prastas izcelšanās „somi”. Bet pašus svarīgākos jautājumus galmā vēl ķeizarienes Elizabetes laikā valdniece esot pārrunājusi ļoti šaurā uzticamu ļaužu lokā, un sarunājušies viņi tad – nedz vāciski, nedz krieviski, nedz poliski, nedz franciski, nedz angliski, nedz zviedriski… Bet, kādā savādā valodā, kuru nesaprat neviens no Katrīnas II svītas ļaudīm, un tāpēc nevienu nevarēja nosūtīt šīs sarunas noklausīties. No tā tad Katrīna II arī izdarīja secinājumu, ka šī noslēpumainā valoda visdrīzāk būs somu valoda, jo tādu ļaužu viņas svītā nav bijis.

Tāpat, viņas memuāros ir stāsts par kādu galma dāmu Johannu Petrovnu Šmitu. Arī viņa bijusi „dzimusi somiete” un kambarjaunava vēl Katrīnai I. Šausmīgi resna un tukla, īsts vīrietis brunčos, kas bija saglabājusi savas kādreizējās kārtas rupjo, zemniecisko toni. Vienkārša galma trompetista laulāta draudzene. (Atkal taurētājs, vai herolds – ???) Bet Elizabetes laikā viņa pārzinājusi visas ķeizarienes galma dāmas. Bez tam šī dāma vēlāk jutusies tik stipra, ka galmā aizstāvējusi un protežējusi pēc Annas Ivanovnas nāves nežēlastībā kritušā un Jaroslavļas trimdā aizdzītā hercoga Bīrona meitu – Kurzemes princesi Hedvigu Elizabeti (kopš 1749.gada pārgājušu pareizticībā kā Katrīnu Ivanovnu). Viņas tēvu gan ķeizariene Elizabete vēlāk bija daļēji apžēlojusi, no Sibīrijas, Pelimas Toboļskas guberņā, viņam ar ģimeni un draugiem bija ļauts atgriezties Krievijas Eiropas daļā – Jaroslavļā. Bet viņa meitai pat bija ļauts dzīvot pie galma. Un tomēr Kurzemes princesei šeit neklājās viegli, un tāpēc sirmās galma dāmas nostāja bija visai drosmīga.

Interesanti arī, ka Katrīna II piemin kādu kambarkungu fon Kruze. Šis uzvārds jau ir parādījies mūsu stāstā, tiesa bez aristokrātiskā fon. Vai tik nebūs radinieki? Varbūt pat šeit parādās Katrīnas Skavronskas pirmā vīra, vai viņas, it kā mirušā pirmā bērna pēcteči. Bez tam fon Kruzes kundze bijusi arī viena no tuvākajām ķeizarienes Elizabetes favorītēm un ar „somiskas izcelsmes”. Savukārt fon Kruzes kundzes meita precējusies ar galma maršalu Sīversu. Kurš arī esot soms un visu veco vācu, somu un zviedru kambarkundžu aizstāvis galmā. Par šo Kārli Jefimovču Sīversu gan diezgan droši zināms, ka viņš ir dzimis Vidzemē, vai Igaunijas pierobežā. Bez tam, par viņu parasti raksta, ka viņš – varētu būt vācietis, vai arī kādas citas šejienes tautas pārstāvis. Tomēr ķeizariene Katrīna II ietiepīgi viņu atkal un atkal dēvē par somu, kurš kopā ar sievu un Kruzes kundzes meitu piederējuši pie viņa majestātes Elizabetes sevišķi tuviem ļaudīm.

Un kopumā, viss tiešām ir stipri dīvaini. – Kāpēc Katrīnai I un viņas meitai Elizabetei pēkšņi būtu jāpulcina ap sevi somi? Kāpēc vēlāk Katrīna II manto no viņām tik daudz – „veco somu un zviedru kambarkundžu”? Radinieki, kā Skavronski, Gendrikovi, Jefimovski, tas ir loģiski. Arī uzticības personas no novadnieku vidus pasaulē nav nekas jauns. Bet pilnīgi svešzemnieki, pie kam no vienas konkrētas zemes, kura pie tam vēl it kā joprojām ir ārvalsts?[1] Bet novadnieku no Vidzemes it kā galmā pat nav neviena. – Bet vai tiešām nav? – Kā „somiete”, Kruzes kundzes māsa pieminēta kāda Elizabete France. Uzmanību pievērš uzvārds, kurš varētu būt veidots no kāda tēva vārda, tāpat kā jau minētajiem grāfiem Gendrikoviem un Jakimovskiem.

Un vēl kādi Bleses izcelti vārdi Katrīnas II dienasgrāmatās. Rakstot par Pētera un Katrīnas meitām Annu un Elizabeti, viņa teic. – No pašas maigākās jaunības viņām bija tikai somu kalpones un vēlāk tik īpatnējas vācietes, ka tās viņām bija kļuvušas par rotaļlietām… – Un šeit negribēti gribas izsaukties – cik dīvaini, visur somietes? Un acīmredzami, ne pārāk augstas kārtas. Un nevienai nav norādes, ka viņa iepriekš būtu kalpojusi kādā krievu dižciltīgo namā. Tātad bez rekomendācijām. Un kā viņas sapratušās ar savu kundzi – ķeizarieni? Tā somiski neprata. Un kā ķeizariene šīm ārzemniecēm tik viegli uzticēja savus bērnus? Troņmantnieki taču! Un kā šīs tikko no ārzemēm nākušās kalpones zināja, ko no viņām prasa divas mazas meitenes? Vai tiešām nepastāvēja valodas barjera? Kā šīs somietes tik ātri iemācījās krieviski? Ikviena svešvaloda taču jāiemācās pamazām. – Citādi būtu, ja Krievijas ķeizarienei, kurzemniecei Katrīnai blakus būtu bijušas krievu kalpones, vai vismaz no vidzemnieces vai kurzemnieces. Bet tādu galmā nav nevienas. Un tikai, ja līdzīgi Ernestam Blesem beidzot nonākam pie secinājuma, ka tie Katrīnas I „somi” tie paši latvieši vien būs – viss nostājas savās vietās.

Viss kļūst loģiski un saprotami. Gan Katrīnas I kalpotāju izvēle. Gan fakts, ka Krievijas galmā viņas laikā tik daudz zemas kārtas pārstāvju. – Atcerēsimies, Eiropas lielajos un mazajos galmos, pat naktspodu valdniekam pienesa pāžs no senas dzimtas. Bet Pētera I, Katrīnas I un Elizabetes laikā galmā daudz kas bijis netipiski un pārsteidzis vērotājus ārzemniekus. – Tāpat saprotamāka šādā kontekstā top vēlākās ķeizarienes Elizabetes izteiktā pretvāciskā nostāja, lai arī viņa nebijusi noskaņota pret ārzemniekiem vispār. Un saprotamas kļūst arī Katrīnas II piezīmes, ka kronētās Kurzemes zemnieces meita, ķeizariene Elizabete, dažkārt svarīgus jautājumus ar saviem tuvākajiem pārspriedusi – kādā čuhņas valodā, kuru citi galmā nesapratuši …

Daudz kas no Krievijas vēstures kļūst saprotamāks, lai arī vienlaikus Bleses secinājums nonāk lielā pretrunā ar mums tik tuvo stāstu par latviešiem, kā grūtdieņu, sērdieņu un antiņu tautu.

Vārdu sakot, vairs nešķiet neticams, ka pazīšanos ar valdnieces Katrīnas I ģimeni, lai uz zaļāka zara tiktu, savulaik izmantojuši ne tikai viņas brāļi un māsas vien. – Galu galā visi tā laika Livonijas laikraksti ņirb no sludinājumiem par izbēgušiem zemniekiem. Ceļš līdz Pēterburgai nav nemaz tik tāls. Un, ja ir nedaudz drosmes, galva uz pleciem un zināms pie kurām durvīm galvaspilsētā pieklauvēt … !

*

Un vēl kāds mazliet neparasts stāsts. – Savulaik Ernests Blese Katrīnas II memuāros atradis pieminētas vēl divas ļoti zemas somiskas izcelsmes galma dāmas Margaritu un Darja (Dorotu). Viņu dzimtais uzvārds bijis Gliks. Ķeizarienes prāt, abas laikam esot bijušas no vienkāršiem, vientiesīgiem, zemas kārtas ļaudīm, jo ieradušās pie galma un sākumā mazgājušas veļu Pētera I bērniem. – Bet veļas mazgāšana tolaik bija pats smagākais, nepateicīgākais un netīrākais darbs, kāds vien pie galma sievietei var būt. – Atceroties, kā Katrīna I savus īstos brāļus un māsas apbērusi pagodinājumiem un dāvanām, šāda izturēšanās pret „audžu māsām” ir stipri vien dīvaina.

Jā, no Oldenburgas arhīva darbinieka dr. Levacusa savulaik rakstītās izziņas zināms, pēc Glika nāves viņa sieva griezusies pie Katrīnas I. Un nākamā valdniece atraitnei noteikusi nelielu pensiju, bet trīs meitas un dēlu paņēmusi pie galma. Tomēr šīs ģimenes tālākais liktenis, no audžutēva versijas viedokļa šķiet vēl jo vairāk dīvains. Vienu no māsām, kā liecina Katrīnas II memuāri, apņēmis kāds no daudzajiem Pētera I adjutantiem Šepeļovs, otru – Katrīnas I apakšstaļmeistars Košeļovs. Bet trešo, kā stāsta, jau Pētera I adjutants un memuārists de Vilbuā, precējis viņš pats. Un dīvainākais ir tas, ka tai pat laikā Katrīnas īstā brāļa meitas tiek izdotas pie favorīta Menšikova dēla un kanclera Voroncova, un arī pārējo valdnieces tuvāko neprecēto radinieku laulības vēl vairākās paaudzēs tiek kārtotas augstāko galma aprindu un ministru kabineta līmenī, bet abu šo „audžu māsu” laulības ir netipiski necilas. – Tiesa, vēlāk arī māsas Glikas pamazām uzstrādājušās līdz kambarjaunavām, un arī viņu brālis par kambarjunkuru ticis. Tomēr atšķirība ir acīmredzama. Lai arī valdniece viņiem devusi māju, darbu un pieklājīgas nākotnes izredzes, tālākais tomēr bijis atkarīgs no viņiem pašiem. Bet tas atkal liek domāt, ka viņi tomēr nebija no tiem pašiem tuvākajiem valdnieces ļaudīm.

Vārdu sakot – tā paiet šīs pasaules godība!

NOBEIGUMS

Protams, kāds skeptiķis var pajautāt.- Jā, bet ko Katrīna-Marta Skavronska devusi latviešu tautai? Un vai vispār latviešu vēsturniekam būtu par viņu jārunā?

Atzīšos, nezinu!

Bet tik pat labi var taujāt, ko gruzīniem devis Staļins? Kāds ieguvums frančiem ticis no Napoleona un viņa nebeidzamajiem kariem? Kāds labums vispār tautai ir no tiem viņas pārstāvjiem, kuri piepulcējušies tā sauktajiem šīs pasaules varenajiem?

Pieļauju, ka dažam ļoti patiktos, ja Kurzemes zemniece Katrīna, tikusi augstajā tronī, padzītu no dzimtās zemes vācu baronus un ieceltu viņu vietā pašu bāliņus, tā teikt – no vietējiem vagariem. Bet būsim reālisti. Atcerēsimies, bija tikai 18. gadsimta pats sākums. Un arī Katrīna bija tikai tipiska sava laikmeta meita. Viņa bija brīnum laba dzīvesbiedre savam mīļotajam vīram, laida pasaulē viņam krietnu pulciņu bērnu, parūpējās par saviem tuvākiem un varbūt arī dažiem tālākiem radiem vai draugiem, izaudzināja meitu nemīlestībā pret tiem, kas viņas tautu spaida. Tas arī tā kā būtu viss. – Bet nav slikti zemnieku meitenei, ar ne pārāk spožu izglītību.

Tā lai nu kā, man šķiet, ka mēs varētu ar viņu lepoties. Lepoties par to, ka tāds Katrīnas I laikmets Krievijas impērijas tronī vispār ir bijis. Pieminēt viņu tāpat, kā pieminam citus mūsu tautiešus, kuri gājuši pasaulē un daudz ko sasnieguši. – Galu galā, arī gruzīni ļoti ciena savu novadnieku Josifu Džugašvili, bet franči – Napoleonu Boneaparti. Ciena par to, ka viņi, nākot no pašas apakšas, sasniedza šīs pasaules varas virsotnes. To pašu spēja arī mūsu Katrīna. Vienīgi viņa neizlēja šajā ceļā nevienu pilienu svešu asiņu. Un tas ir neparasti – pat pasaules mērogā!

AVOTI UN IZMANTOTĀ LITERATŪRA

Blese Ernests, Mūsu kādreizējie bagātie radi. Ceļa zīmes 1955.g. Nr 25.

Dunsdorfs Edgars, Krievijas ķeizarienes Katrīnas Tautības problēma. Jaunā gaita 1946.g. Nr 48.

Pelēcis Valentīns, Malēnieša pasaule. Tilts 1967.g.

Vīksniņs Nikolajs, Latviete Krievija tronī. Universitas 1972.g. Nr 29.

Vīksniņs Nikolajs, Puslatviete Krievija tronī. Universitas 1973.g. Nr 31.

Берхгольц Фридрих, Бассевич Геннинг, Юность державы. Фонд Сергея Дубова 2000.г.

Бороздин К.М., Опыт исторического родословия графов Сковронских. С.Петербург 1841.г.

Бразе Моро де, Записки бригадира Моро де Бразе. Современник, 1837.г. 1.

Гельбиг Генрих фон, Русские Избранники. Берлин 1900.г.

Костомаров Н.И., Петр Великий. ИДДК. 2006.г.

… Из Ольденбургского великогерцогского архива. Русский архив 1904.г. 1.

Юль Юст, Плейер Оттон-Антон, Лавры Полтавы. 2004.г.

Соловьев С.М., История Россий с древнеиших временю Сочинения в 18-ти томах. Мысль, 1988.г.

Grey Jan, PETER THE GREAT, London 1962.

Voltaire, OEUVRES COPLETES, tome 23, Paris 1821.

Weber F.C., DAS VERAENDERTE RUSSLAND III.

u.c.

[1] Bez tam fakts, ka Kārlim Jefimoviča Siversam 1760. gadā piešķirts grāfa tituls, ļauj Ernesta Blesem pieļaut, ka šis konkrētais Sivers varētu arī nebūt no dzimšanas dižciltīgs. Lai arī vācu muižnieku dzimta ar šādu uzvārdu Igaunijā pazīstama izsenis.