Nākamo četru gadu prioritātes drošības jomā

2
309
Gundars Ābols
Gundars Ābols

Tuvojas nākamās Saeimas vēlēšanas, kas noteiks nākamo četru gadu prioritātes drošības jomā, tāpēc ir īstais brīdis paraudzīties uz Latvijas aizsardzības jomas nākotnes un šodienas aspektiem. Mēs visi tagad zinām, ka 21. gadsimta draudu izpratne pasaulē pēc Ukrainas notikumiem ir mainījusies. Ja iepriekš neviens pat nepieļāva domu par militārā konflikta un jaunu teritoriju aneksiju iespējamību Eiropas kontinentā, tagad lielai daļai Eiropas valstu par šo iespējamību ir cits redzējums. Zināmā mērā tas ir arī mūsu – Latvijas iespēju mirklis, kas jāizmanto!

Latvija kā Ziemeļatlantijas alianses un Eiropas Savienības dalībvalsts it kā varētu justies droša un aizsargāta, bet vai tas tā patiešām ir? Arī dalība NATO nozīmē mūsu līdzatbildību un piedalīšanos NATO procesos un uzsāktajās operācijās. Lai to veiktu, neapšaubāmi nepieciešami profesionāli sagatavoti, ekipēti un apmācīti karavīri, kas ir strukturēti vienībās NATO operāciju izpildei. Šo mērķu sasniegšanai nepieciešami valsts piešķirti budžeta līdzekļi savu bruņoto spēku uzturēšanai un attīstībai. NATO spēku vienības tiek formētas no dalībvalstu spēku vienībām, izņēmums ir daži NATO kopēji projekti, kā piemēram, AWACS – agrās brīdināšanas sistēmas lidmašīnu projekts, kas ir NATO kopējo budžeta līdzekļu atbalstīts un vadīts. Bruņoto spēku gadījumā papildus vēl jārēķinās ar ieroču sistēmu, ekipējuma un nepieciešamās munīcijas būtiskām izmaksām, kas saistītas ar tajos pielietotajām augstajām tehnoloģijām. Bez šādām tehnoloģijām Bruņoto spēku kaujas spējas mūsdienu apstākļos nav uzskatāmas par adekvātām un efektīvām. Turklāt izdevumus ir jāspēj plānot ilgtermiņā, vairāku gadu griezumā. Lai to veiktu, Aizsardzības ministrijai būtu jāsaņem budžeta līdzekļu izmantošanas skaidrs redzējums un valsts garantijas ne mazāk kā četru gadu periodā pārliecībā, ka nepieciešamie finanšu resursi būs pieejami. Šāds plānošanas modelis lieliski sakristu ar jaunās Saeimas sasaukuma darbības ilgumu, un to vajadzētu padarīt par sistēmu nākotnē – katra jaunā sasaukuma Saeima apstiprina četru gadu drošības un aizsardzības finansējuma projektu un, veidojot katra gada valsts budžetu, vadās pēc tajā noteiktajām vadlīnijām.

Kāds ir patreizējais redzējums par iespējamo aizsardzības jomas finansējumu?

Vienpadsmitā Saeima, pēc Ukrainas notikumiem un daudzskaitlīgiem NATO valstu atgādinājumiem, ir reaģējusi un ir pieņēmusi budžeta likumu par aizsardzības finansējumu, nosakot, ka līdz 2020. gadam tas sasniegs 2% no IKP. Gribētos uzelpot un justies apmierinātam ar padarīto (pie varas esošie tā arī jūtas). Bet mani dara domīgu iepriekšējā pieredze, kad kopš 1997. gada līdzīgus lēmumus un likumus pieņēma regulāri, bet realitātē vai nu likumi nav tikuši pildīti, vai nu Aizsardzības ministrijas iedalītā nauda ir tikusi atvēlēta pavisam citiem, ar aizsardzību nesaistītiem mērķiem. Nākamā sasaukuma Saeimai būtu vēlreiz jāapstiprina jau iepriekš pieņemtais 2020. gada finansējuma lēmums kā šīs jaunās Saeimas pieņemtais lēmums, tādejādi dodot precīzas norādes Aizsardzības un Finanšu ministrijām par finanšu piešķīrumu nākamās Saeimas sasaukuma laikā. Ir valstis, kur tas notiek Aizsardzības komisijas iekšējo debašu līmenī, katrā jaunā parlamenta sasaukuma pirmajos sešos mēnešos izdiskutējot un pieņemot lēmumu par atbalstu bruņoto spēku attīstības prioritātēm šī parlamenta sasaukuma laikā, tiek precīzi noteikts paredzētais finansējums.

Tas, manuprāt, būtu jaunievedums, kuru būtu nepieciešams ieviest jaunajā Saeimas sasaukumā, tādejādi pārnesot aizsardzības un drošības jautājumu fokusu uz parlamentu, kas dotu nepieciešamās garantijas adekvātam un atbalstāmam aizsardzības modeļa finansējumam, iegūstot vismaz Saeimas vairākuma izpratni un atbalstu. Tas viss sekmētu mūsu aizsardzības spēju finansēšanu, bet iespējams šāda pieeja būtu jāpiemēro plašākam ar drošību saistītam pasākumu spektram, šeit iekļaujot arī iekšējās drošības aspektu, kas saistīts ar krīzes pārvaldības mehānismiem miera vai pirmskrīzes laikā jeb ar Iekšlietu ministrijas pakļautībā esošajām struktūrām. Jo, kā parāda Ukrainas krīze, Iekšlietu ministrijas spēku spēja pretdarboties krīzes eskalācijas spēkiem līdz bruņoto spēku iesaistei ir ļoti svarīgs valsts nacionālās drošības faktors. Protams, ņemot vērā to, ka Ukrainā ir Iekšlietu karaspēks, viņu pieredze ir citāda, tomēr šie ir jautājumi pārdomām. Acīm redzami ir arī tas, ka Iekšlietu ministrijas struktūru plānveidīgu attīstību bremzē tas pats faktors – nespēja plānot ilgtermiņā, jo katrs budžeta gads nes jaunus pārsteigumus. Ir un paliek jautājums, kam tad atvēlētie finanšu līdzekļi tiek tērēti un vai tie tiek izmantoti maksimāli efektīvi. Pats galvenais visās šajās debatēs par drošību Latvijā ir mūsu spēja atvēlēt adekvātu finansējumu Drošības struktūru/Nacionāli bruņoto spēku personālsastāva normālas dzīves un sociālo garantiju realizācijai, lai cilvēki paliktu darbā spēka struktūrās, tādejādi saglabājot valsts ieguldīto cilvēkresursos. Līdz ar to pienākumi tiktu pildīti profesionāli un lojāli valstij, tādejādi pat radot budžeta pieaugumu, izskaužot blēdības un krāpšanos.

Krīzes pārvaldības mehānismu un struktūru sagatavošana būtu atsevišķu pārdomu vērta, jo pieredze rāda, ka te vēl daudz darāmā. Ir jautājums, vai ir pietiekoša izpratne par šo jautājumu nopietnību un pašu atbildību krīzes pārvaldības mehānisma, struktūru funkcionalitātes, kā arī savstarpējas koordinācijas aspektos valsts vadības līmenī. Atbildība gan valsts vadības, gan reģionu, gan novadu līmeņos miera laikā, gatavojoties krīzei.

Kāda tad šobrīd ir situācija bruņoto spēku struktūrā

  1. Aizsardzības finansējums ir tikai 1 % robežās.
  2. Finanšu trūkumu dēļ iepirkumi nav koncentrēti jaunas kaujas tehnikas iegādei, bet gan jau lietotas un pēc tam renovētas tehnikas uzturēšanai, turklāt bez visām 21. gadsimta kaujasspējām.
  3. Jaunsardze diemžēl nīkuļo, jo nepietiek finansējuma, tātad arī nīkuļo mūsu jaunā armijas paaudze, kas ir viena no patriotiskās audzināšanas valsts instrumentiem.
  4. Zemessardze jau sen kā nav prioritāte un arī finanšu un strukturāla vājuma dēļ neattīstās, nemaz nerunājot par tās reālo kaujas gatavību.
  5. Sauszemes spēku profesionālās vienības jau ilgstoši koncertējušās uz līdzdalību NATO operācijās, un kaut vai bataljonu kaujas gatavību jautājumi ir palikuši otrā plāksnē, nemaz nerunājot par sauszemes spēku kaujas ekipējumu, ko kaujas zonās joprojām aizņemas no kādas citas atbalstošās NATO valsts.
  6. Gaisa spēki ar tiem dažiem MI-17 helihopteriem, kuri ir NBS rīcībā, ir fokusēti uz miera laika glābšanas un meklēšanas funkciju izpildi un gaisa kontroles funkciju izpildi, kas ir vienīgās aktivitātes, kas NATO projekta ietvaros pašreiz veic stratēģisku pienesumu ne tikai valsts kontekstā, bet arī visā NATO gaisa telpas novērošanas sistēmā.
  7. Jūras spēki ir mazi un pašos pamatos fokusēti uz miera laika funkcijām kā krasta apsardze jūras novērošanā, kas gan nākotnē varētu nest stratēģisku pienesumu NATO jūras novērošanas projekta kontekstā, kā arī veikt glābšanas un meklēšanas funkciju izpildi uz jūras.

Speciālo uzdevumu vienība, visaugstākā kaujas gatavības vienība NBS, bet arī tai nav atvēlēti pietiekami finanšu līdzekļi visu plānu izpildei.

Kāpēc nav aizsardzības struktūru nepieciešamā kapacitāte un apjoms?

Visus vairāk kā 20 neatkarības gadus valsts aizsardzība nav bijusi valstiska prioritāte. Kāpēc – atbildi mēs atradīsim parlamenta un valdības gaiteņos, kur sapratne par aizsardzības un drošības jautājumiem nav profesionāla. To jau arī var saprast, jo liela daļa no mūsu parlamenta locekļiem nekad nav apmācīti šajos jautājumos vai paši ieguvuši attiecīgu izglītību. Arī izveidot armiju dažkārt licies vienkārši – tikai ar atbilstošiem likumiem, kuriem dzīvē nav bijis finansiāla seguma. Arī līdz šim eksistējošie valsts drošības un aizsardzības koncepciju dokumenti pagaidām ir atspoguļojuši pasauli, kurā nav būtiska valsts apdraudējuma, kur militāri draudi nav saskatīti, kaut zemapziņā visi to ir sajutuši un cerams pašlaik arī sapratuši. Tas attiecas kā uz NATO programmām, tā arī uz nacionālo līmeni. Pamatojoties uz manu darba pieredzi NATO struktūrās, jaunā ne-drošības situācija dos jaunus impulsus drošības pilnveidei, un jau tagad pēc notikušā NATO Velsas samita ir pieņemti lēmumi NATO konceptuālo dokumentu zināmai izmaiņai un korekcijai, kur jau ir runāts par iespējamiem militārajiem draudiem Eiropai un NATO plāniem pretdarbībai tiem.

Šai sakarā arī jaunās Saeimas sasaukumā būtu nepieciešams turpināt Baltijas valstu un Polijas kopēju spiedienu panākt NATO pastāvīgās vienības – Gatavības rīcības plāna (Readiness Action Plan) ietvaros daudz konkrēta uzņemošās valsts infrastruktūras pārveidē un daļēji rotējošu mehanizētu spēku pastāvīgā klātbūtnē Baltijas valstu teritorijā. Tas noteikti radītu zināmu drošības sajūtu Baltijas iedzīvotājos, bet nemazinātu pašu Baltijas valstu atbildību par savu bruņoto spēku attīstību. Arī šajā jautājumā, paveroties no 20 gadu attīstības skatapunkta, jāatzīst, ka mūsu panākumi kopējā sadarbībā ir palikuši 2004. gada līmenī, kad iekļāvāmies NATO, uzsitot pašiem sev uz pleca, cik lieli varoņi mēs esam ar BALTRON, BALTDEFCOL u.tt. Profesionāli analizējot, katrai valstij atsevišķi šīs vienības militāri neko nenozīmē, un mūsu savstarpēja Baltijas sadarbība arī ir apgrūtināta, jo nedarbojamies vienotā ekipējuma un tehnikas sazobē, kas, dodoties kaujas laukā, nozīmē papildus apgādes un atbalsta elementus, jo pašlaik katrai no Baltijas valstīm ir savs ekipējums un daudz kas savstarpēji neaizvietojams.

Baltijas valstu sadarbības aspekts

Ir Aizsardzības ministriju tik daudz savstarpēju deklarāciju un Baltijas valstu parakstītu vienošanos. Ekipējuma savstarpējās nesavietojamības gadījumā it kā jau neesam unikāli. To pašu esmu redzējis, dienot Afganistānā veco NATO dalībvalstu gadījumā, bet šeit ir viena kardināla atšķirība – šo valstu nacionālais kopprodukts un atvēlētās finanšu summas saviem aizsardzības spēku formējumiem atļauj tiem sasniegt nepieciešamo kaujas gatavību, kā arī uzturēt lielus atbalsta un apgādes elementus kaujas zonās, bet Baltijas gadījumā tā tas nav. Nākamās Saeimas laikā ir jāveicina Baltijas valstu sadarbība, virzoties uz daudz integrētāku Baltijas valstu bruņoto spēku modeļa izveidi, kas atļautu ar kopējiem cilvēku un naudas resursiem izveidot 21. gadsimtam un NATO izpratnei atbilstošas kaujas vienības, jo katrai valstij atsevišķi nav pietiekamu cilvēku un naudas resursu. Latvija iegādājas britu bruņu mašīnas, igauņi skatās somu un holandiešu virzienā, bet Lietuva brauc ar ASV bruņu mašīnām. Tādā situācijā katrai valstij ir nepieciešami pietiekami lieli atbalsta un apgādes grupējumi, bet savstarpēji esam nesavietojami. Tā ir bezjēdzība, ja esam iecerējuši vienlaicīgi veikt kopējas operācijas vai nu Baltijas teritorijā, vai NATO operācijās.

Baltijas valstu sadarbībai ir viens veiksmes projekts, kura vadītājam arī man ir bijis tas gods būt. Tas ir Baltijas valstu aizsardzības koledžas-BALTDEFCOL projekts, kas ir devis nepieciešamo ieguldījumu vienoti apmācīta Baltijas virsniecības korpusa izveidei. Tas noteikti dod iespēju turpināt zināmu Baltijas valstu spēku integrāciju jau nopietnākos projektos. Vērtējot Latvijas pašreizējo drošības struktūru izglītības sistēmu, jāsecina, ka likvidētā Policijas akadēmija rada vislielākos draudus pietiekami izglītotas policijas, finanšu policijas un citu specializēto valsts pārvaldes iestāžu personāla sagatavošanai, kā arī Iekšlietu ministrijas pakļautības struktūru profesionālās attīstības draudus. Pašreizējā apmācības sistēma nenodrošina vadītāju/izmeklētāju operatīvās apmācības prasības, un mācību spēkiem nav operatīvā darba pieredzes. Tas viss rada nepieciešamību atjaunot Policijas akadēmiju vai uzliek papildus slogu Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pleciem, tādējādi veidojot vienotu strukturizētu Drošības apmācības akadēmiju valstī.

Latvijas publiskajā telpā jau pietiekoši ilgstoši risinās debates par iespējamo iesaukuma vai obligātā dienesta atjaunošanu. Lielākā daļa šīs diskusijas oponentu ņem vērā tikai pašu ideju par iesaukšanu un nemaz neanalizē tās atbilstību mūsu šodienas statusam NATO. Tāpat netiek ņemti vērā nepieciešamie cilvēku un finanšu resursi. Nav jau jēgas kādu tikai iesaukt, cilvēks ir arī jāapģērbj, jāapmāca, jāēdina. Bez tam šis koncepts ir bāzēts uz valsts teritoriālās aizsardzības konceptu, kas pēc tam prasa valstij izveidot un uzturēt rezervju noliktavu sistēmu. Cik tas viss maksās? Skaidrs, ka ar 2% no nacionālā kopprodukta šeit nepietiks! Un arī iespējamais drauds, pret kuru būtu jāvērš šis ierocis, būs daudz lielāks un spēcīgāks, nekā mēs spējam izveidot. Ja jau iesaukt, tad jāiesauc visi pieejamie jauniesaucamie, nevis daļa, kā ir bijis visu šo neatkarības laiku. NATO operācijas jau šodien parāda, ka obligātā dienesta karavīru efektivitāte 21. gadsimta kaujas laukā, apkalpojot modernos tehniskos līdzekļus, ir acīm redzami zemāka nekā profesionālajam karavīram. Protams, tas risinātu jautājumus par patriotismu un armijas saišu stiprināšanu ar sabiedrību, bet vai tas būtu nepieciešamais efektīvākais risinājums mūsu apdraudējuma brīdī? Jautājums paliek neatbildēts no daudzu ekspertu puses. Par to, cik tas gala rezultātā izmaksātu, analīze netiek veikta. Vienlaicīgi jau nākamās Saeimas sasaukumā laikā būtu jāievieš atvaļināto karavīru rezervju sistēma un jāpanāk tās funkcionalitāte. Tas ir mūsu aizsardzības potenciāls ar zināšanām un pieredzi, iegūtām dienesta laikā bruņotajos spēkos, ko pašreiz mēs zaudējām jeb izkaisām vējā! Bet valsts taču šajos karavīros dienesta laikā ir ieguldījusi milzu līdzekļus!

Zemessardze ir mūsu valsts unikāls formējums, kurš ir izgājis cauri dažādu reformu un pārstrukturizāciju laikiem, bet skaidri parāda sevi kā patriotisku pašaizsardzības formējumu, kura loma pēc Ukrainas notikumiem tikai pieaugs. Protams, arī šeit mēs nedrīkstam pārcensties un uzstādīt neizpildāmus uzdevumus vai mērķus cilvēkiem, kuri tiek apmācīti tikai 14 dienas gadā, un viņu eksistējošais ekipējums un ieroči var velēties daudz ko labāku. Strādājot jaunajā Saeimas sasaukumā pie 21. gadsimta atbilstošiem aizsardzības koncepcijas dokumentiem, arī šeit būtu precīzi jāformulē Zemessardzes nākotnes loma un uzdevumi NATO plānu un 4. un 5. panta ietvaros. Tas ir jāizdara, dodot arī ārrindas zemessargiem skaidrāku redzējumu par viņu misiju šai valstī un parādot valsts gatavību tam atvēlēt līdzekļus.

Vēl viens unikāls formējums, kas atrodas tiešā Aizsardzības ministrijas pārraudzībā – Jaunsardze, kas šodien ir viens no jauno cilvēku patriotiskās audzināšana instrumentiem, kas papildus arī gatavo, motivē jaunos cilvēkus dienestam bruņotajos spēkos. Redzot Jaunsardzes profesionāļu darbu un to lielo atdevi, ko tas rod jauno cilvēku sirdīs, jaunajā Saeimas saukumā būtu jāaktualizē patriotiskās audzināšanas jautājumi un tam piešķirtais valsts finansējums. Sākot ar Jaunsardzi un turpinot ar skautiem un gaidām, panākot iespējamu finanšu līdzekļu palielinājumu nākamajā parlamenta sasaukumā.

Nobeigumā vēlos vēlreiz mazināt spriedzi ap NATO 5. panta iespējamo vai neiespējamo iedarbināšanu Baltijas valstu aizsardzībai. Kā karavīrs, kas vairāk kā 7 gadus dienējis NATO komandstruktūrā, vēlētos visus nomierināt un nešaubīties, ka NATO piektais pants tiks iedarbināts, ja tas būs nepieciešams. Tā ir paliekoša Ziemeļatlantijas alianses vērtība, ko NATO noteikti pielietos, ja būs nepieciešams! Bet labāk būsim tik stipri visās nozīmēs, lai tas nebūtu jāiedarbina! Lai mums visiem izdodas!

2 KOMENTĀRI

  1. Uzskatu, ka nepieciešams skolās sakot ar 9, klasi atjaunot Militaro apmācību. Šajā apmācība iekļaut ne tikai zināšanas par ieroču sistēmām, bet ari Izdzīvošanas pamatus dažādās ekstrēmās situācijās. Patizānu kaujas pamatus, organizējot pārgājienus pa dažādām ( lauki, meži) teritorijām uz vismaz 24 stundām, izmantojot skolas brīvlaikus.
    Attīstot rezervistu koplektāciju, nepieciešams to realizēt ZS bataljonos, jo rotu un vadu komandieri var to veikt. Domāju, ka tas prasīs mazāku finansējumu, neka obligātais dienests.
    Deviņdesmito gadu vidū Cēsīs nodaļu komandieru apmācības kursu veica ne tikai no ZS bet arī no Lietuvas. Šī prakse būtu atjaunojama un papildināma ar visas Baltijas valstu brīpŗatīgo vienību apmācībām.

  2. Armija ir daļa no tautas. Armija ir ne tikai ieroči. Tā ir iespēja valsts pasūtījumam būvniecībā, pārtikas lietošanā un uzkrāšanā, apģērbs un apavi, mēbeles un daudz kas cits. Būtu jādomā kā ātrāk tikt pie 2%, bet prasmīgi tos sadalīt tā, lai tie kaut ko dotu Latvijas saimniecībai. Ja armija ir drošība, tad irskaidrs, ka tās apgāde nedrīkst būt atkarīga no ārpuses. Tajā pat laikā armijai ir cietāki paņēmieni apkarot korupciju un valsts izzagšanu. Šos momentus vajag akcentēt. Ka 2% nav tikai tērēšana. Protams, vēl labāk būtu, ja Latvijā tiktu izveidotas elementārās ražotnes (patronas, piemēram).

ATBILDĒT

Lūdzu, ievadiet savu komentāru!
Lūdzu, ievadiet savu vārdu šeit