Nekustamā īpašuma nodokļa vienota likme – vienota īpašuma loģika

0
1780
Māris Grīnbergs
Māris Grīnbergs

Nekustamā īpašuma nodoklis ir nodoklis, kas skar ikvienu – katram ir mājoklis, neatkarīgi no tā, vai tas ir īpašumā vai īrē. Nekustamā īpašuma nodokļa maksājumi ir mājokļa lietotāja izdevumi, kas savukārt ir pašvaldības budžeta ieņēmumi.

Likums par nekustamā īpašuma nodokli paredz, ka mājokļu gadījumā, atšķirībā no citiem nekustamā īpašuma objektiem, tiek piemērotas atšķirīgas likmes ēkai un zemei. Likmes ir pašvaldības kompetence, taču, ja pašvaldība nekustamā īpašuma nodokļa likmes nav noteikusi, likmes ir Likumā paredzētās 1,5 % no zemes kadastrālās vērtības:

Dzīvojamām mājām (mājokļiem – privātmājām, dzīvokļiem daudzdzīvokļu mājās):

  • 0,2 % no kadastrālās vērtības, kas nepārsniedz 56 915 euro (40 000 latu),
  • 0,4 % no kadastrālās vērtības daļas, kas pārsniedz 56 915 euro (40 000 latu), bet nepārsniedz 106 715 euro (75 000 latu),
  • 0,6 % no kadastrālās vērtības daļas, kas pārsniedz 106 715 euro (75 000 latu).

Lai gan ēkas komponentes nodoklis paredz pat progresivitāti, tas ir būtiski zemāks kā zemes komponentes nodoklis, neatkarīgi no ēkas vērtības, kas uz tās atrodas.

Vai šāda nekustamā nodokļa regulācija ir taisnīga vai tā rada problēmas?

Šāda regulācija rada problēmas mājokļu segmentā, ja zemes komponentes īpatsvars kopējā nekustamā īpašuma vērtībā ir liels vai ja uz dārgas zemes atrodas lēta māja. Šāda situācija visasāk izpaužas Jūrmalā un Mežaparkā, kur jaunbagātnieku, arī ārvalstnieku zemes augstā pieprasījuma dēļ palielinās zemes tirgus vērtība, kā rezultātā pieaug arī kadastrālā vērtība un nekustamā īpašuma nodokļa zemes komponentes maksājums.

Nereti tas rada būtiskas finansiālas problēmas un netaisnības sajūtu vietējiem iedzīvotājiem, kuri attiecīgās teritorijās dzīvo jau paaudzēs. Viņu īpašumā parasti ir mazāk vērtīgas mājas kā jaunajiem kaimiņiem, bet nodoklī viņi samaksā būtiski lielāku procentu no sava īpašuma vērtības.

Lai mazinātu šo problēmu, nepieciešams pāriet uz vienotu likmi ēkai un zemei. Lai pašvaldības kopumā Latvijā fiskāli saglabātu esošos nekustamā īpašuma ieņēmumus no privātmāju segmenta, pat pie likmes bez progresivitātes, likmei vajadzētu būt aptuveni 0,6% no kopējās kadastrālās vērtības.

Dzīvokļu segmentā šis procents varētu atšķirties. Ja Jūrmalas centrā nekustamā īpašuma – privātmājas kopējā kadastrālā vērtība būtu 70 000 EUR, tad nodokļa maksājums vienotas nodokļa likmes modelī samazinātos aptuveni par 40%, bet, ja privātmājas kopējā kadastrālā vērtība būtu virs 400 000 EUR un augstāk, nodokļa maksājums pieaugtu.

Pāreja uz vienotu nekustamā īpašuma likmi dotu arī citus pozitīvus blakusefektus.

Nekustamo īpašumu dalot ēkas un zemes komponentēs, tiek pārkāpta Civillikumā definētā nekustamā īpašuma filozofija, kur nekustamais īpašums tiek definēts kā nedalāms – ēka kopā ar zemi. Nekustamo īpašumu kā vienotu uztver arī sabiedrība.

Ja likums paredzētu vienotu likmi ēkai uz zemei, Valsts zemes dienestam nenāktos loģisko kopējo vērtību dalīt mākslīgās zemes un ēkas komponentēs. Tas uzlabotu arī kadastrālās vērtēšanas kvalitāti.

Jāatzīmē, ka vienotā likme nebūt nav vienīgais problēmjautājums, kas saistīts ar nekustamā īpašuma nodokli un nekustamo īpašumu, taču tas ir prioritārs. Pēc tās atrisināšanas var atrisināt arī jautājumu par nekustamā īpašuma nodokļa progresivitāti, tā sliekšņiem; var pārskatīt pašvaldību izlīdzināšanas fonda regulāciju; panākt pašvaldību ieņēmumus nodrošinošo iedzīvotāju nodokļa mazināšanu, ieņēmumu deficītu aizstājot ar ieņēmumiem no nekustamā īpašuma nodokļa; pārskatīt valsts un pašvaldības kompetences robežas attiecībā uz nekustamā īpašuma likmēm un atlaidēm.

ATBILDĒT

Lūdzu, ievadiet savu komentāru!
Lūdzu, ievadiet savu vārdu šeit