Kārtējo reizi sabiedrībā tiek aktualizēts jautājums par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) institucionālo statusu. Jautājums ir par to, vai KNAB saglabāt līdzšinējo statusu, kādu to nosaka 2005.gada 25.marta Ministru kabineta noteikumi Nr.201, ar kuriem apstiprināts KNAB nolikums. Noteikumu 1.punktā teikts, ka „Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (turpmāk – KNAB) ir Ministru prezidenta pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde.” Atbilstoši Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 2.pantam birojs ir Ministru kabineta pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde. Tātad ar Ministru kabineta noteikumu spēku biroja pārraudzība tika nodota Ministru prezidentam. Tikpat labi KNAB pārraudzību mainot noteikumus var nodot jebkura ministra pārraudzībā. Latvijas Republikas Satversmes 58. pants paredz, ka „Ministru kabinetam ir padotas valsts pārvaldes iestādes”. Te jāatzīmē, ka tieši šī Satversmes norma radīja šķērsli, jo nebija politiskās gribas tam, lai atvērtu Satversmi un tur ietvertu KNAB, līdzīgi kā Valsts kontroli, tādā veidā nostiprinot tā neatkarību. Redzams, ka tādas politiskās gribas nav arī tagad, jo viedoklis jau izskanējis no Ministru prezidentes puses, par to, ka viņa piekrīt KNAB pārraudzību nodot Iekšlietu ministrijai.
Kāpēc vairāk nekā desmit gadus atpakaļ KNAB likumu rakstītāji darba grupā vēlējās panākt KNAB neatkarību?
Pirmkārt tāpēc, ka KNAB jācīnās ar korupciju pašos augstākajos varas līmeņos, jo tur iespējams pieņemt slēptu un korumpētu interešu vārdā tādus tiesību aktus, kas negatīvi ietekmē visu valsti vai atsevišķu tautsaimniecības nozari un ko sauc par valsts nozagšanu. Turklāt, KNAB likumprojektam nonākot Saeimā, birojam paredzēja politisko partiju kontroles funkciju. Jāatzīmē, ka laika gaitā arī Krimināllikumā tika iekļauta jauna norma – 288.2 pants Politiskās organizācijas (partijas) vai politisko organizāciju (partiju) apvienības nelikumīga finansēšana. Nodarījums ir latents un to atklāt, neizmantojot vismaz speciālās izmeklēšanas darbības, diez vai ir iespējams. KNAB uzdotā politisko partiju kontroles funkcija vēl lielākā mērā rada nepieciešamību maksimāli attālināt biroju no politiskās un augstākās izpildvaras.
Kā redzams no līdzšinējās pieredzes, tad patiešām KNAB institucionāli nebūtu atstājams Ministru prezidenta pārraudzībā, jo pēc pasaules prakses Saeimas vēlēšanās uzvarējušas partijas līderis vada valdību un tieši KNAB tad jāpievērš maksimālā uzmanība savam pārraugam. Skaidrs, ka tas ir interešu konflikts un nākotnē nav pieļaujams. Turklāt gadiem vērotie konflikti starp KNAB vadītājiem un valdības vadītājiem nedara godu ne vienam, ne otram. Turklāt valdības vadītājam īpaši tagad ir tik daudz ikdienā risināmu sarežģītu jautājumu, ka nodarbošanās ar vienas iestādes problēmām nav racionāla dārgā laika izmantošana.
Tomēr uzskatu, ka tieši specifisko KNAB funkciju dēļ tas nav nododams pārraudzībā Iekšlietu ministrijai. Turklāt ir vēl virkne citu argumentu manam viedoklim par labu. Iekšlietu ministrijas plānos ietilpst jaunas izmeklēšanas un operatīvās darbības subjekta izveidošana „cīņai ar personālsastāvu”, kas atrastos tieši ministra pakļautībā, ka manuprāt nav pareizi, bet tas ir kaut arī saistīts, tomēr cits jautājums. Nododot pārraudzībā vēl KNAB, Iekšlietu ministrija sistēma pārvērstos par īstu operatīvā darba monstru pie jau esošām trim struktūrām ar izmeklēšanas un operatīvā darba funkcijām pievienojot vēl un vēl.
Kā nākamais arguments minams, jau tā krīzes gaitā noplacinātās Valsts policijas situācijas vēl lielāka pasliktināšanās. Zināms, ka gan KNAB, gan valsts drošības iestāžu darbiniekiem ir salīdzinoši labākas algas nekā Valsts policijas operatīvajiem darbiniekiem un izmeklētājiem. No Valsts policijas attīstības koncepcijas redzams, ka, lai nodrošinātu kvalitatīvu izmeklēšanu, nepieciešams pieņemt divas reizes vairāk izmeklētāju nekā šodien strādā. Tas jau ir ilgtermiņā, turklāt pie papildu finansējuma realizējams plāns, kas tā arī var nepiepildīties. Ļoti šaubos, ka vēl kādā izmeklēšanas iestādē, izņemot Valsts policiju ir virs 100 kriminālprocesu vienam izmeklētājam. Viennozīmīgi, ka nevienlīdzīgās darba samaksas vienā sistēmā un nevienmērīgās darba slodzes dēļ, izmeklētāji pāries uz labāk atalgotu darbu, kas jau ir ne mazums noticis un mazinājis jau tā vājo Valsts policijas kapacitāti.
Šoreiz nevaru piekrist sabiedrībā izskanējušajam ģenerālprokurora Ē.Kanmeiera viedoklim par KNAB sadalīšanu un politisko partiju funkcijas nodošanu Valsts kontrolei. Savu viedokli pamatoju ar to, ka Valsts kontrole veic finanšu likumības un lietderības revīziju valsts un pašvaldības institūcijās un šo institūciju izveidotās dažāda veida uzņēmējdarbību veicošās struktūrās. Savukārt atbilstoši Politisko partiju likumam partija ir organizācija, kas tiek izveidota, lai veiktu politisko darbību un tātad nav neviens no Valsts kontroles aprūpes objektiem. Kā nākošais arguments minams jau esošā rūgtā pieredze sadalot amatpersonu deklarāciju kontroles sistēmu starp Valsts ieņēmumu dienestu un KNAB. Šis jautājums risinājās gadiem, un vēsture atkārtotos, nododot politisko partiju finanšu kontroli Valsts kontrolei, jo Valsts kontrole nav nedz operatīvās darbības subjekts, nedz pirmstiesas izmeklēšanas iestāde un, ja būs jārisina jautājums par kriminālprocesa uzsākšanu, tad neizbēgami būs savstarpējie pārpratumi un nesaprašanās.
Turklāt ikdienā redzam, ka no vienas puses Valsts kontrole pārmet izmeklēšanas iestādēm par tām nodoto materiālu izmeklēšanas gaitu, bet no otras puses izmeklēšanas iestādes par Valsts kontroles iesniegto materiālu nederīgumu kriminālprocesam un nepieciešamību jaunu revīziju veikšanā. Valsts kontrole tikai retos gadījumos parāda spēju operatīvi reaģēt, jo darbs saplānots gadiem uz priekšu, kas neder politisko partiju kontrolē, kur jāreaģē zibenīgi, lai būtu rezultāts. Te ir vēl viens risinājums – izveidot vēl vienu pirmstiesas izmeklēšanas iestādi un operatīvās darbības subjektu Valsts kontroles personā. Taču, Latvijas Universitātes rīkotajā diskusijā par drošības struktūrām demokrātiskā sabiedrībā no politiķu puses kārtējo reizi izskanēja retoriskais un bez noteiktas atbildes palikušais jautājums: „vai Latvijā operatīvās darbības subjektu jau nav par daudz?” Domājams, ka arī Valsts kontrole šādu ierosinājumu neatbalstītu.
Kāda tad ir izeja?
Domāju, ka jau sākotnēji paustā – KNAB institucionālā neatkarība jānostiprina Satversmē. Operatīvā darba un izmeklēšanas funkcijas taču uzrauga attiecīgie prokurori, finanšu izlietojumu Valsts kontrole. Kā redzams tad uzraugu un kontrolētāju netrūkst, turklāt parlamentāro kontroli nodrošinātu Saeimas Aizsardzības iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija. Savukārt KNAB par paveikto gada laikā jāatskaitās sabiedrībai publiskojot gada pārskatos un Saeimai likumā noteiktos termiņos.
