Kad Vecais Stenders ieviesa vārdus: republika, audience, recepte, flote, laterna; kad Kronvaldu Atis savus: burtnīca, vēstule, vēsture, izglītība, nākotne, padome, valde, pilsonis, taisnība; Rainis – dedzīgos: mīla, šalts, junda, sūrme, Zigmunds Skujiņš – tālrāde, tad droši vien citiem ausis grieza pušu, izraisīja neizpratni vai smaidu sejā. Nu jau visus tos lietojam, un katru dienu ieviešam desmitiem vārdu, par kuriem gan piktojamies, gan tie mums ikdienā uz mēles.
Arī Jaunās konservatīvās partijas lietotais „jaunvārds” normālība, kas tā pārsteidza un uzjautrināja Jāni Domburu 18. augusta spriešanas kabinetā LNT, ir jau sen lietots vārds. Tā teikt, ja ir parādība, tad tai rodas vārds.
Jau Vorens Gameiljels Hārdings (Warren Gamaliel Harding, 1865. – 1923.), ASV 29. prezidents, 1920. gada vēlēšanu kampaņas laikā nāca klajā ar priekšvēlēšanu solījumu „atgriezties pie normālā stāvokļa”, respektīvi, pie normāla dzīvesveida. Lai gan vairums bija pārliecināti, ka Hārdinga lietotais normalcy bija jaunvārds vai vienkārši kļūdaina rakstība pretstatā pieņemtajam normality, termins normalcy ir bijis iekļauts vārdnīcās jau 1857. gadā. Hārdings cita starpā pauda viedokli, ka „Amerikai pašreiz nav nepieciešams svētku noskaņojums, bet gan dziedināšana; tai nav vajadzīgi brīnumlīdzekļi, bet gan normāls stāvoklis, nevis revolūcija, bet atjaunotne, nevis satraukums, bet lietu sakārtošana, nevis ķirurģiskas operācijas, bet miers, nevis traumēšana, bet nosvērtība, nevis eksperimenti, bet līdzsvars, nevis iegrimšana internacionālismā, bet triumfējošās pilsonības atbalstīšana.”
Neviens no Jaunās konservatīvās partijas biedriem gan nav iedziļinājies valodnieciskās peripetijās, bet iekšēji sajutis šo vēlmi, veidot normālu, pārtikušu valsti, ko uzskata par normālību. Vai tad mēs visi šodien negribam to pašu?
Ir tikai normāli kopt normālību sevī, savās domās, vārdos un darbos.
