Pēdējo mēnešu laikā arvien vairāk dzirdam par it kā nopietnu cilvēku un organizāciju vēlmi pārtikai Latvijā piemērot samazinātu PVN likmi. Tiek plaši kultivēts uzskats, ka samazinātā PVN likme atrisinās lielāko daļu Latvijas ekonomikas problēmu un palīdzēs Latvijas ražotājiem pārciest Krievijas atbildes sankcijas.Tomēr redzot, ka pat tiem, kas īpaši interesējas par šo jautājumu, ir grūtības iegūt informāciju, kas būtu bez kārtīgas populisma devas, nolēmu uzrakstīt par plaši daudzinātajiem mītiem saistībā ar samazināto PVN likmi pārtikai.
Mīts Nr. 1: samazinot PVN likmi pārtikai, samazināsies pārtikas produktu cenas un tādējādi pieaugs trūcīgo iedzīvotāju labklājība
Šis mīts ir viens no tiem, ko plaši kultivē tā saucamā “kreisā” gala politiķi – populisti, piemēram, prokremliskais “līdējs” Ušakovs. To aizstāv arī papildus peļņā ieinteresētās tirgotāju lobija organizācijas un bijušais premjers I. Godmanis – ekonomikas zinātņu „izcilnieks”, pēc kura padomiem mēs visi esam ļoti noilgojušies.
Pirmkārt, ja jau mērķis ir palielināt trūcīgo iedzīvotāju labklājību, tad rodas jautājums: vai, samazinot PVN pārtikai, situācijā, kad budžeta līdzekļu jau tā nepietiek, varēsim teikt, ka 200 milj. eiro lielais valsts budžeta iztrūkums, kas atbilstoši Finanšu ministrijas aplēsēm radīsies, samazinot PVN pārtikai, tiešām sasniegs savu mērķi un aizsargās ļaudis, kuriem ir zemi ienākumi? Visticamāk, ka ne. Tieši šie cilvēki visasāk izjutīs 200 miljonu eiro lielo deficītu valsts budžetā, turklāt daļa no šīs naudas būs jāatņem kādai vai pat vairākām nozarēm. Grūti iedomāties, kurām nozarēm finansējums būtu vairāk nekā pietiekams, tā ka tās varētu subsidēt šādu nodokļu politikas iniciatīvu. Vai tie atkal būs policisti, medmāsas un pensionāri? Īsti populisti – ar vienu roku dod, ar otru ņem.
Saprotu, ka prokremlistiem gluži patīkams saimniekošanas veids ir budžeta nenormāla pārtērēšana, kas viņu fantāzijās novestu pie nepieciešamības izlūgties aizņēmumu un pie reizes arī miera uzturēšanu Kremlī. Sak`, cik burvīga būtu jau sen politiskajos kuluāros dzirdamā SC „līdēju” lielīšanās, ka viņi gan spētu pārkreditēt lielu daļu valsts ārējā parāda Krievijā. Tā būtu jauna tipa okupācija. Šādu ušakovveidīgo saimniekošanas dēļ nu ir jāpārdod sala Latvijas galvaspilsētā. Tikai viena sala. Pagaidām.
Ir citi veidi, kā palīdzēt tieši iedzīvotājiem ar zemākiem ienākumiem – skolotājiem, medicīnas māsām, ugunsdzēsējiem. Piemēram, regresīvā neapliekamā minimuma ieviešana. Tas ir vienkāršs, reāli ieviešams instruments, kas ne tikai nepalielinātu birokrātiju, bet arī īstenotu taisnīguma principu šīs nodokļu atlaides piemērošanas sistēmā.
Bet tagad par gaidāmo cenu samazinājumu. Ir diezgan muļķīgi domāt, ka, samazinot PVN likmi pārtikai, piemēram, līdz 5 %, attiecīgi samazināsies arī pārtikas preču cenas veikalā.
Latvijas neatkarības gados vidējās izglītības astoto klašu programmā tika ieviests mācību priekšmets “Ievads ekonomikā”, ko manis iepriekš nosauktie “nopietnie cilvēki” un “nopietno organizāciju vadītāji” acīmredzot nav apguvuši. Minētā priekšmeta mācību stundās skolotājs ar samērā nopietnu sejas izteiksmi uz tāfeles zīmē t. s. pieprasījuma un piedāvājuma līknes, kuras pēcāk skolēni, kad izsaukti pie tāfeles, ar aukstiem sviedriem uz pieres mēģina atkārtot.
Nu, lūk. Izrādās, ka piedāvājumu un arī tā cenu veikalos ietekmē ekonomikas pamatlikumi, kas nosaka to, ka pārdevējam gluži vienkārši nav jēgas kaut ko pārdot lētāk, ja pastāv pieprasījuma līmenis, kas viņu pilnībā apmierina un kura rezultātā iegūtā peļņa ir pietiekama. Ņemot vērā to, ka, piemēram, veikalus RIMI un Maxima droši vien apmierina to uzņēmējdarbības rādītāji (peļņas rādītājs – attiecīgi 12 un 18 miljoni eiro 2013. gadā), nav nekāda pamatojuma tam, kāpēc gan tirgotājiem būtu jāsamazina preču cena. Taču uz PVN samazinājuma rēķina tie varēs palielināt savu peļņas daļu. Ar iespēju palielināt peļņu uz nodokļu maksātāju rēķina (kādam jau jāsedz 200 miljonu iztrūkums valsts budžetā) arī izskaidrojams tas, kāpēc tirgotāju lobiji nāk klajā ar skaļiem paziņojumiem, ka “nu laiks ir pienācis”, “tagad vai nekad”. Citiem vārdiem sakot, kā cilvēks pirka paciņu sviesta izstrādājuma par 1 eiro, tā arī pirks.
Tāpēc samazinātā PVN likme būtiski nesamazinās pārtikas cenas un nevairos iedzīvotāju labklājību.
Mīts Nr. 2: PVN likme pārtikai jāsamazina tāpēc, ka importa dārzeņiem tiek piemērota 0 % PVN likme, kas ir pārāk izdevīgi tirgotājiem
“Nopietnie” cilvēki un organizācijas daudz atsaucas uz to, ka citās Eiropas Savienības valstīs ir samazināta PVN likme pārtikai un šī likme it kā „pārceļas” arī uz Latvijas teritoriju, vai arī norāda, ka preču pirkšanas un pārdošanas darījumi starp reģistrētiem PVN maksātājiem ES iekšienē netiek aplikti ar PVN, tāpēc ievestie dārzeņi ir tik lēti un „izspiež” no tirgus vietējo produkciju.
Pirmkārt, nedaudz izbrīna tas, ka partija Vienotība, kura Pievienotās vērtības nodokļu likumu mīl mainīt četras reizes gadā, tādējādi nodrošinot īpaši nestabilu uzņēmējdarbības vidi, pati nespēj cilvēkiem izskaidrot to, kā PVN piemēro precēm, kuras ražotas patēriņam Latvijas teritorijā.
Preču tirdzniecības darījumi starp dažādu ES valstu uzņēmumiem (reģistrētiem PVN maksātājiem) tiešām netiek aplikti ar PVN, bet tas nekādi neietekmē preču cenu veikalos, jo šai cenai jau pārdošanas brīdī ir pierēķināts klāt 21 % PVN, ko VID attiecīgi iekasē līdz katra nākamā mēneša 20. datumam par iepriekšējo mēnesi. Tas, ka starp juridiskajām personām pirms tam PVN nav piemērots, nerada nekādu papildu ieguvumu ne ražotājiem citā valstī, ne preču pārdevējam šeit.
Preču importam, kas būtībā ir preču ievešana Latvijas (ES) teritorijā no trešajām valstīm (kas nav ES valstis), piemēro 0 % PVN likmi. Tomēr, tiklīdz tranzīta preces atstāj tranzīta zonu, tiek uzskatīts, ka tās tiek nodotas iekšējam patēriņam un ir attiecīgi jāatmuito. Atmuitojot importētājs samaksā pilnu 21 % PVN muitošanas brīdī vai arī kopā ar kārtējā mēneša PVN līdz nākamā mēneša 20. datumam, ja tam ir izsniegta atļauja īpašā PVN režīma piemērošanai importa darījumos. Un atkal nav nekāda ieguvuma ne preču ražotājam, ne tirgotājam.
Tāpēc ES direktīvā un likumā noteiktie PVN mehānismi nekādi neietekmē preču pārdošanas cenu Latvijā un nerada nekādu izdevīgumu tirgotājiem.
Mīts Nr. 3: samazinātā PVN likme pārtikai cels vietējo pārtikas ražotāju konkurētspēju
Šis mīts ir saistīts ar diviem iepriekšējiem mītiem.
Pirmkārt, ņemot vērā to, ka atbilstoši mīta Nr. 1 skaidrojumam nav gaidāms pieprasījuma pieaugums vai arī tas būtu minimāls, ražotāji nepanāktu lielāku noietu vietējā tirgū. Tāpēc no šāda aspekta – nekāds konkurētspējas palielinājums nav gaidāms.
Otrkārt, ņemot vērā to, ka atbilstoši mīta Nr. 2 skaidrojumam nav gaidāma kaut kādu īpašu priekšrocību iegūšana vietējiem ražojumiem attiecībā pret ārvalstu produkciju, arī tas nekādā veidā neuzlabos konkurētspēju.
Tieši otrādi. Ņemot vērā lielo importētās pārtikas īpatsvaru Latvijas patēriņā, samazinātā likme, pat ja tai izdotos kaut nedaudz audzēt pieprasījumu, vairotu tieši ārvalstu produkcijas ražotāju konkurētspēju, ko apmaksātu paši Latvijas nodokļu maksātāji. Piemēram, pieaugot iespējamajam ārvalstu produkcijas apjomam un attiecīgi pieaugot arī pārvadājumu apjomam, samazinātos izmaksas ārzemju produkcijas transportam uz Latviju un tādējādi ārzemju dārzeņi kļūtu relatīvi vēl lētāki nekā vietējie. Domāju, ka šajā saistībā poļu ražotāji jau šobrīd priekā berzē rokas par negaidīto Latvijas nabagu tautas apmaksāto subsīdiju.
Nākas secināt, ka samazinātā PVN likme drīzāk pasliktinās vietējo pārtikas ražotāju konkurētspēju.
Nobeigumā
Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, tāpēc arī nav iedomājama kaut kāda atsevišķu likmju noteikšana Latvijā ražotai un neražotai produkcijai, kā varbūt stāsta politiskie “solītāji” un populisti.
Tā vietā ir jārīkojas gudrāk, piemēram, nosakot, ka jebkurā izglītības iestādē jauniešu veselības saglabāšanas nolūkā ēdināšanai izmantojami tikai ekoloģiski pārtikas produkti bez konservantiem. Ņemot vērā to, ka ekoloģiskās produkcijas uzglabāšanas laiks ir īsāks un tās pārvadāšana ir dārgāka, augtu pieprasījums pēc vietējās lauksaimniecības produkcijas.
Šādi un līdzīgi rīkojoties, mēs jau sen būtu varējuši ne tikai stimulēt Latvijas ražošanas un lauksaimniecības sektoru, bet arī izvairījušies no nepieciešamības pārdot banku “Citadele”.
Vēlu izdarīt pareizo izvēli vēlēšanās!
